Atbalsta nosacījumus nemainīsim! Zemkopības ministrs par nozari un svarīgākajiem darbiem 0
Pašreizējais zemkopības ministrs Kaspars Gerhards amatā ir vien nepilnu gadu, taču lepojas ar to, ka šajā laikā ir īstenoti vairāki nozīmīgi darbi, kā arī likti pamati jaunu projektu īstenošanai. Pārstāvēdams Nacionālo apvienību, viņš neslēpj, ka dažos jautājumos viņam ir atšķirīgs viedoklis nekā priekšgājējiem, piemēram, attiecībā uz viesstrādnieku ievešanu, – Gerhards neuzskata, ka tādējādi ilgtermiņā varētu atrisināt darbaspēka deficīta problēmu. Lielāks akcents būtu liekams uz tehnoloģijām un izglītību. Iepriecina nozares ministra solījumi tik bieži nemainīt atbalsta nosacījumus un nodrošināt iepriekšējo lēmumu pēctecību. Protams, arī apņemšanās finansiāli atbalstīt gan jaunos, mazos un bioloģiskos zemniekus, gan kooperatīvus un zinātniekus.
– Kādi būtu svarīgākie ZM darbi, kas veicami 2020. gadā?
– Pirmkārt, turpināt aktīvas diskusijas par kopējo lauksaimniecības politiku (KLP) pēc 2020. gada. Šo sarunu kontekstā taisnīgāki tiešmaksājumi un finansējums lauku atbalstam neapšaubāmi ir ministrijas prioritātes. Latvijai ir svarīgi, lai tiktu saglabāta mērķtiecīga, efektīva un spēcīga, visai ES kopīga lauksaimniecības politika, kuras ietvaros visiem ES lauksaimniekiem tiktu nodrošināti taisnīgi un vienlīdzīgi atbalsta pasākumi.
Otrkārt, mūsu uzdevums ir veicināt līdzsvarotu lauku ekonomikas attīstību. Ņemot vērā zemo uzņēmējdarbības aktivitāti lauku reģionos, ir jāturpina ieguldījumi uzņēmējdarbības uzsākšanai un attīstībai, dažādojot uzņēmējdarbību reģionos. Tostarp jāveicina uz tirgu orientētu lauksaimniecības un pārtikas produktu ražošana.
Būtisks ir arī atbalsts bioloģiskās lauksaimniecības attīstībai – piemēram, šajā atbalsta periodā bioloģiskajām saimniecībām tika novirzīti ap 194 milj. eiro. Nākamajā periodā mēs varētu izvērtēt nepieciešamību palielināt to atbalsta daļu, kas aiziet tieši bioloģiskajai ražošanai. Jāveicina arī kooperatīvu attīstība, radot iespējas strādāt plašākā tirgū. Zemniekam rodas garantija veiksmīgam darbam – stabilitāte un izaugsmes iespējas, kas ilgtermiņā ir ieguldījums lauku attīstībā. Jāveicina arī mērķtiecīgs atbalsts jaunajiem uzņēmējiem, lai mazinātu lauku saimniecību vadītāju novecošanos.
Treškārt, jāturpina darbs pie PVN likmes samazināšanas svaigas pārtikas produktiem. Zemkopības ministrija plāno rosināt likumprojekta grozījumus samazinātā PVN 5% apmērā piemērošanai svaigai gaļai, zivīm, olām un pienam. Ir svarīgi ņemt vērā, ka tās ir produktu grupas, kas ātri bojājas, līdz ar to nepieciešams nodrošināt pēc iespējas ātrāku to realizācijas procesa kārtību no ražotāja līdz patērētājam. Tā nav tikai paša produkta cena, ko iedzīvotāji redz savu pirkumu čekos. Tā ir ēnu ekonomikas apkarošana, vietējo uzņēmēju konkurētspējas veicināšana Latvijas un citu valstu tirgū. Varu teikt, ka šobrīd sadarbībā ar LLU jau ir uzsākti gaļas nozares un tirgus izpētes darbi, lai varētu veikt nākamos soļus pretī samazinātā PVN noteikšanai arī citām svaigās produkcijas kategorijām.
Ceturtkārt, ZM darba kārtībā ir arī jautājums par mežu ilgtspējīgu atjaunošanu. Ir būtiski sabalansēt meža saimniecisko un ekonomisko darbību ar vides vajadzībām, piemēram, biotopu saglabāšanu u. tml. Darbojoties meža saimniecībās, svarīgi ievērot vides prasības, kas ir vērstas uz vides kvalitātes, Latvijas dabas saglabāšanu.
Piektkārt – pastiprināti tiks kontrolēta zaļā publiskā iepirkuma (ZPI) prasību ievērošana. Jāveido arī vietējās lauksaimniecības, dārzkopības, augļkopības atbalsts, nodrošinot valsts pārvaldē un pašvaldībās zaļā publiskā iepirkuma principa pilnvērtīgu ievērošanu un izmantošanu. Tas nodrošinātu zaļās un vietējās produkcijas īpatsvara palielināšanos valsts un pašvaldību institūcijās. Kā piemērs norādāmi ieguvumi, ko saņemtu sociālie centri, izglītības iestādes un citas institūcijas, iepērkot vietējā ražojuma pārtiku ēdināšanas pakalpojumu sniegšanai. Tādējādi iedzīvotāji saņemtu kvalitatīvāku, ekoloģiski tīrāku pārtiku, kā arī vienlaikus tiktu atbalstīti vietējie uzņēmumi, no kuriem šīs preces/pakalpojumi tiktu iegādāti. Jau šobrīd esam uzsākuši darbu pie skaidrāku kritēriju izstrādes, kas nosaka, kādos gadījumos tiek piemērots ZPI, tostarp gan produktu piegādes/pieejamības attālums, gan kvalitātes shēmas, gan arī pārbaužu biežuma precizēšana.
– Patlaban skaidri redzams, ka no ES puses galvenais akcents saistībā ar lauku attīstību tiek likts uz vides jautājumu sakārtošanu, taču tam nevajadzētu notikt uz ražošanas rēķina.
– Šo aspektu jau esmu vairākkārt uzsvēris un Briselē par to esmu runājis diezgan skarbi. Nevar izvirzīt prasības, pienācīgi neatbalstot vai nekompensējot to izpildi.
Agro Topa decembra numurā iepazinos ar zemnieka viedokli par augsnes kaļķošanu. Pievienojos šim viedoklim. ES līmenī ar citām dalībvalstīm jau vairākkārt risinātas nopietnas sarunas par klimata izmaiņām, CO2 piesaisti utt. Tāpēc trīs Baltijas valstu un Polijas zemkopības ministri ir parakstījuši kopēju deklarāciju šajā sakarā. Vērtējot pasākumus, kas būtu veicami nākamajā plānošanas periodā – kā zināms, 40% no KLP finansējuma jābūt saistītam ar klimata jautājumiem, – augsnes kaļķošana būtu jāiekļauj šajā finansējumā, taču visi pasākumi jāvērtē kopsakarībās.
Augstu vērtēju darbu, ko veic LVMI Silava pētnieki. Runājot par nākotnes mērķi – izmešu samazināšanu –, mums jāzina, cik daudz CO2 ar saviem mežiem varam piesaistīt. Turklāt jāņem vērā, ka Latvijai ir sava specifika, mēs nevaram rēķināt pēc tās pašas metodikas, kā to dara somi vai zviedri. Un Silavas pētniekiem jau ir vairāki iesākti pētījumi klimata jomā, kas jāturpina.
Nereti notiek asas diskusijas starp meža intensīvas apsaimniekošanas piekritējiem, kuri ievieš jaunas tehnoloģijas ātrākai meža atjaunošanai, izmantojot efektīvākus stādus utt., un vides aizstāvjiem, kuri iestājas pret šādu intensīvu mežsaimniecību. Taču šīm diskusijām bieži vien nav nekādas faktoloģiskās bāzes, tāpēc zinātnieku pētījumi ir ārkārtīgi svarīgi.
Patlaban notiek diskusijas arī par ciršanas vidējo caurmēru, un vides aizstāvjiem atkal ir diametrāli pretējs viedoklis nekā meža apsaimniekotājiem. Bet, ja spēsim nodrošināt, ka meži tiek savlaikus atjaunoti ar augsti selektīviem stādiem, kur AS Latvijas valsts meži ir ļoti labas iestrādes, to stādaudzētavas ir pasaules līmenī, tad arī vides aizstāvjiem nebūs pamata satraukumam. Pašlaik gan tikai 12% mežu tiek atjaunoti ar stādīšanu. Pārsvarā – valsts mežos. Privātie meža īpašnieki gan ierobežotās rocības, gan izvēlētās apsaimniekošanas metodes dēļ biežāk izvēlas meža dabisko atjaunošanos. Tas, protams, ir daudz ilgāk un nenodrošina viendabīgu audzi. Savukārt ar stādīšanas metodi var panākt gan ievērojami ātrāku rezultātu, gan ātrāku CO2 piesaisti, jo koks augot piesaista oglekli.
– Taču tas viss saistīts ar diezgan lielām investīcijām.
– Protams. Un tāpēc, lai cilvēki varētu plānot savu nākotni, mēs piedāvājam ciršanas caurmēru samazināt. Par šo noteikti vēl būs gaidāmas diskusijas gan valdībā, gan mežsaimnieku vidū, bet ceru, ka šis Zemkopības ministrijas viedoklis tomēr gūs atbalstu.
Uzskatam, ka Latvijas meži tiek izcirsti, arī nav pamatojuma. Ja nemaldos, pirms kara Latvijā ar mežiem bija klāti tikai apmēram 27% valsts teritorijas. Pēckara gados, Padomju Savienības laikā, kad privātās zemnieku saimniecības masveidā tika likvidētas, laukos notika liela iedzīvotāju depopulācija, tika izveidoti kolhozi un sovhozi un tādējādi lielas teritorijas apmežojās. Un joprojām liela daļa Latvijas mežu ir stipri novecojusi. Arī par šo tēmu – ko iesākt ar vecajiem mežiem – notiek plašas diskusijas.
Tāpēc vēlreiz uzsveru – mums ļoti nepieciešami mūsu zinātnieku pētījumi un secinājumi par to, kas notiek un kas būtu darāms Latvijas mežos gan no saimnieciskā, gan biznesa, gan vides viedokļa. Jāatrod zelta vidusceļš, kas nav nemaz tik viegli izdarāms.
– Cik lielā mērā mūsu lauksaimnieki ir gatavi pārmaiņām, kas viņiem būtu veicamas vides un klimata izmaiņu sakarā?
– Pirmkārt, nekādā ziņā nevajadzētu pretstatīt lauksaimniekus un vidi. Lauksaimnieks vistiešākajā veidā ir saistīts ar vidi, un viņš ir pirmais, kuram būtu jāpamana arī klimata izmaiņas. Viņš no rīta pieiet pie sava lauka un redz, kas notiek. Ja decembra beigās, janvāra sākumā gaisa temperatūra joprojām ir plusos, pilsētnieks varbūt par to priecājas, bet zemniekam tas ir liels izaicinājums. Normālā ziemā, kad ir kārtīga, noturīga sniega sega un temperatūra stabili turas mīnusos, gan augi labāk pārziemo un sagatavojas pavasara sezonai, gan augu kaitīgajiem organismiem nav izredžu izdzīvot. Bet siltos apstākļos kaitēkļi veiksmīgi pārziemo un sāk aktīvi baroties teju ar pirmajiem asniem. Un statistika diemžēl liecina, ka augu aizsardzības līdzekļu lietošana būtiski palielinās, jo klimata izmaiņu dēļ tā kļuvusi par absolūtu nepieciešamību.
– Tai pašā laikā augu aizsardzības līdzekļu klāsts tikai samazinās…
– Tieši tā. Bet risinājumi ir jārod. Un mēs to nevaram darīt atrauti no pasaules tendencēm, kas liek vairāk pievērsties zaļākai saimniekošanai. Mūsu lauksaimnieki to var atļauties darīt tikai tad, ja ir vienlīdzīgi spēles noteikumi. Piemēram, tiešmaksājumi šobrīd mums ir tikai 69% no ES vidējā līmeņa, arī citi maksājumi ir mazāki. Tas novedis pie tā, ka Latvijas laukos dominē monokultūras. Pārsvarā graudaugi, jo ir labi attīstīts graudu eksports, kas nodrošina mūsu zemniekiem ienākumus šā nevienlīdzīgā atbalsta apstākļos, ļaujot ne tikai noturēties tirgū, bet arī attīstīties.
– Jebkāda attīstība prasa investīcijas, tāpēc Latvijā grūti atrast saimniecību, kas nebūtu apķīlāta kādā bankā vai citā kredītiestādē.
– Tas ir fakts. Tāpēc šogad ar valsts subsīdijām tiks atbalstīta kredītprocentu dzēšana. Jau sākumā minēju speciālās Altum programmas, kas paredzētas gan zemes iegādei, gan kredītresursu piesaistīšanai lauksaimniecībā. Protams, šajā gadījumā netiek vien dots, bet gana daudz tiek prasīts arī no paša lauksaimnieka – lai lēmumi tiktu pieņemti pārdomāti un atbildīgi. Tas nav viegli, jo nākotne kredītu ēnā nebūt neizskatās pēc mākoņa ar zelta maliņu, daudziem saimniekiem šis mākonis šķiet diezgan melns.
– Diemžēl neviens, pat visoptimistiskākais cilvēks nav mūžīgs. Un laukos paaudžu maiņas problēma ir ļoti akūta. Kā to risināt?
– Jāatzīst, Latvijā iedzīvotāju vidējais vecums ir lielāks nekā Eiropas Savienībā. Tāpēc nopietni jādomā, kā piesaistīt jaunos cilvēkus arī lauksaimniecībai. Pozitīvi, ka esam izveidojuši labu zinātnisko un izglītības bāzi – gan LLU, gan vidējās profesionālās izglītības skolas un koledžas. Šī bāze ir jāstiprina. Tāpat jāatbalsta jauno lauksaimnieku centieni uzsākt savu saimniekošanu, palīdzot viņiem iegādāties zemi, tehniku. Te jāiedarbina daudz dažādu atbalsta mehānismu.
Gan pagājušajā, gan nākamajā plānošanas periodā ir paredzēts atbalsts jaunajiem zemniekiem.
– Tomēr līdz šim jaunie lauksaimnieki ir teikuši, ka ceļā uz šo atbalstu tiek liktas dažādas barjeras, kas ne vienmēr ir pārvaramas.
– Situācija ar paaudžu maiņu laukos ir ļoti kritiska, tāpēc turpmāk mums jāstrādā pie tā, lai nekādu barjeru nebūtu. Vēsturiskā pieredze liecina, ka sabiedrības attīstības pamats ir stabils vidusslānis, kas ir pašpietiekams, neatkarīgs savos lēmumos. Latvijā tā vienmēr ir bijis, un mums jācenšas, lai tā būtu arī turpmāk. Ja lauksaimnieku sabiedrības pamats būs stabils, jaunie cilvēki vairāk uzticēsies nozarei un redzēs perspektīvu gan savu vecāku saimniecību pārņemšanā, gan savu saimniecību izveidošanā.
– Vai Latvijas zemnieki ir neatkarīgi savos lēmumos? Praktiskā pieredze rāda, ka viņu lēmumus lielā mērā ietekmē visu veidu subsīdijas un ES projektu finansējums. Piemēram, ja finansiāli tiks atbalstīta kukurūzas audzēšana, liela daļa pievērsīsies tieši šai kultūrai un būs visai nepatīkami pārsteigta, ja pēc gada atbalsts būs kaņepēm…
– Nenoliedzami, taču jebkurā gadījumā tas būs paša lauksaimnieka lēmums, nevis uzspiests no malas. Ja cilvēks pats veic savu izvēli, viņam pašam arī jābūt par to atbildīgam. Un, jo vairāk cilvēki iemācīsies paši būt noteicēji savā dzīvē, jo veselīgāka būs mūsu sabiedrība.
Ir pagājuši 15 gadi kopš Latvijas iestāšanās ES, esam aizvadījuši divus plānošanas periodus – katru septiņu gadu garumā. Jādomā, šajā laikā Latvijas lauksaimnieki ir guvuši pietiekami lielu pieredzi, lai savas izvēles veiktu atbildīgi, domājot nevis vienas, bet vairāku sezonu griezumā. Protams, ir ļoti svarīgi, lai spēles noteikumi nemainītos katru gadu. Tāpēc, šobrīd strādājot pie nākamā plānošanas perioda, cenšamies ņemt vērā iepriekšējos plānus un nodrošināt to pēctecību.
Diemžēl jāatzīst, ka iepriekšējos periodos dažādi nosacījumi ir visai bieži mainījušies. Piemēram, attiecībā uz ieguldījumiem materiālajos līdzekļos. Tas vieš šaubas un rada nedrošību lauksaimniekos, un tas ir saprotams. Mēģināsim šo situāciju labot un ieviest skaidrību ne tikai viena vai pāris gadu, bet visu septiņu nākamā plānošanas perioda gadu perspektīvā.
Mans uzstādījums – 2020. gadā nemainīsim nekādus atbalsta nosacījumus, spēles noteikumi paliks iepriekšējie.
Un tāpat rīkosimies arī nākamajā gadā – centīsimies nodrošināt savu lēmumu un darbību pēctecību.
Ne velti pirms ķeršanās pie nākamo septiņu gadu plāna esam daudz tikušies un diskutējuši ar lauksaimniekiem, lai apzinātu un neatstātu novārtā viņu vēlmes un vajadzības. 2019. gadā notika piecas reģionālās konferences, kuru laikā esam strādājuši dažādās tematiskajās grupās. Šobrīd mums jau ir skaidras gan nozares stiprās un vājās puses, gan iespējamie draudi un attīstības iespējas. Līdz februārim jābūt gatavam un apstiprinātam dokumentam, kur minētās lietas būs definētas un būs skaidri zināmi risinājumi, kā stiprināt šīs vājās puses, kā novērst draudus un attīstīties tālāk. Ideāli būtu, ja līdz gada vidum būtu arī skaidrība par Latvijā iespējamajiem atbalsta mehānismiem. Tas gan lielā mērā atkarīgs no tā, kā virzīsies kopējā diskusija par Eiropas KLP. Diemžēl joprojām ir daudz neskaidrību, piemēram, par klimata jautājumu iekļaušanu KLP, atbalsta shēmām, prasībām, to izpildes iespējām utt. Tāpēc minētās diskusijas nerisinās ātri, jo šajos jautājumos dalībvalstīm ir atšķirīgi viedokļi. Bet, pateicoties Somijas prezidentūrai ES, ir vērojams progress.
– Cīņa par vienlīdzīgiem tiešmaksājumiem joprojām rit pilnā sparā. Vai ir kādas reālas pazīmes, pēc kurām varētu teikt – jā, Latvijas lauksaimnieki turpmāk saņems tiešmaksājumus, kas būs maksimāli tuvi ES vidējiem?
– Jāatzīmē, ka tiešmaksājumi reāli ar katru gadu palielinās. Tas ir fakts. Tiesa, ne tik strauji un ne tik lielā apmērā, kā mūsu zemniekiem gribētos. Patlaban Latvijas lauksaimnieku tiešmaksājumi sasnieguši 69% no ES vidējiem, bet nākamajā plānošanas periodā, kas ilgs no 2021. līdz 2027. gadam, paredzēts, ka tie varētu sasniegt 77%, kas nozīmē 202 eiro par hektāru.
– Bet pagaidām tas ir tikai kā projekts, kas var arī nerealizēties?
– Jā, pagaidām tas ir tikai piedāvājuma projekts uz papīra. Bet mēs no savas puses neatlaidīgi strādāsim pie tā, lai šie konkrētie skaitļi tiktu ierakstīti dokumentā, par ko lems ES dalībvalstu valdības vadītāji. ES valstis ir ļoti dažādas, un par vairākiem jautājumiem tām ir atšķirīgs viedoklis. Arī par tiešmaksājumiem. Ne jau tikai Baltijas valstis cīnās par to palielināšanu, to vēlas arī citas valstis. Piemēram, septiņas valstis, tostarp Itālija, Nīderlande, Beļģija, Grieķija, ir parakstījušas priekšlikumu, ka ārējo konverģenci vispār vajadzētu apturēt. Citiem vārdiem – nevajag turpināt tiešmaksājumu izlīdzināšanu, tie ir jāatstāj pašreizējā līmenī. Daudzām vecajām dalībvalstīm neesot iekšējās konverģences jeb valsts subsīdiju, tām ir atšķirīgs reģionālais sadalījums. Kā argumentu šīs valstis min arī ievērojami augstāku zemes, darbaspēka, degvielas un citu resursu cenu savos tirgos. Šie argumenti gan neiztur nekādu kritiku, jo gan degvielas, gan citu lauksaimniecības resursu cena atšķirībā no tiešmaksājumiem visā ES jau paguvusi izlīdzināties. Bet zemes cena ir lielāka tieši tāpēc, ka šajās valstīs ir ievērojami lielāki tiešmaksājumi…
Vides prasības mums liek izvēlēties tehniku, kas atbilstu augstākajām ekoloģiskajām normām, ieviest īpašas tehnoloģijas augsnes apstrādē, mēslošanā, augu aizsardzībā, lopkopībā, uzliek dažādus ierobežojumus. To visu nav iespējams īstenot bez pienācīga atbalsta, ko nemitīgi cenšamies uzsvērt, sēžot Briselē pie viena galda ar pārējo dalībvalstu vadītājiem.
– Mēs konkurējam ne tikai ES, bet visas pasaules tirgū, kur valstīm uz austrumiem no mums nav tik stingru ekoloģisko prasību.
– Tieši tā. Šajās valstīs citādi raugās gan uz vides saudzēšanas, gan klimata izmaiņu jautājumiem, tādējādi viņu lauksaimnieciskās ražošanas izmaksas ir ievērojami mazākas. Piemēram, tādās lielās graudu audzētājvalstīs kā Krievija, Ukraina ne traktoriem, ne kombainiem netiek izvirzītas tikpat stingras ekoloģiskās prasības kā ES valstīm. Tas viss būtiski ietekmē ražošanas pašizmaksu. Minētās valstis aizvien jūtamāk sevi piesaka pasaules tirgos, un mums ar tām jārēķinās.
Vides un ar klimata izmaiņām saistītās prasības nav apstrīdamas, taču, liekot tās ievērot, lēmējiem ir jāgādā par vienādiem nosacījumiem visām dalībvalstīm, lai visas varētu būt konkurētspējīgas kopējā tirgū. Nevar likt pildīt neizpildāmus pienākumus, ir jābūt atbilstošam segumam.
– Vai visas šīs prasības mums neliek vairāk pievērsties bioloģiskajai lauksaimniecībai? Pastāv uzskats, ka tieši bioloģiskā produkcija varētu būt Latvijas zemnieku niša.
– Jā, un mums ir spēcīgas bioloģiskās saimniecības, kas spēj saražot labu, pieprasītu produkciju, par ko ir interese arī ārpus Latvijas robežām. Latvija ir piektajā vietā Eiropā pēc bioloģiski apsaimniekotajām lauksaimniecības zemes platībām. Un mēs turpinām šajā virzienā iet. Diemžēl mums nav izkopta bioloģiskās produkcijas ražošanas un tirdzniecības ķēde, trūkst arī kooperācijas šajā jomā. Vairāk jāstrādā pie pārstrādes jaudu palielināšanas. Šobrīd ir Tukuma piens, Dobeles dzirnavnieks, kas strādā ar bioloģiskajām izejvielām, taču šādu uzņēmumu varētu būt vairāk.
– Mums ir labi graudaudzētāju kooperatīvu piemēri – Latraps, VAKS, taču citās nozarēs kooperācija stipri klibo. Kāpēc?
– Latvijā ir ļoti maza kooperācijas pieredze. Ja paraugāmies uz tādām Eiropas valstīm kā Dānija, Vācija, redzam, ka tur kooperācijas vēsture mērāma vairāk nekā simts gadu garumā. Te nav runa tikai par bagātīgu pieredzi, bet arī par šajos gados uzkrātajiem resursiem. Un šie resursi paver daudz plašākas tirgus iespējas, kā arī ietekmi un varu.
Mēs joprojām šo kooperēšanās mākslu apgūstam. Nozares ir dažādas, un arī kooperēšanās principi katrā no tām ir atšķirīgi. Jāmācās gan no labajiem, gan sliktajiem piemēriem gan citur pasaulē, gan pašu mājās. Latviešiem nereti pārmet mentalitātes īpatnības, savstarpējas uzticēšanās trūkumu, bet, jo vairāk būs pozitīvu piemēru, jo vieglāk būs pārvaramas šīs barjeras. Skatīsimies, kā mūsu kooperatīviem veiksies uzsāktā sadarbība ar igauņu un lietuviešu kooperatīviem.
Katrā ziņā nākamajā plānošanas periodā paredzēts valsts atbalsts kooperācijas veicināšanai.
– Latvija ir salīdzinoši maza valsts, taču reģionālās atšķirības ir jūtamas. Vai ir domāts par lielāku atbalstu lauksaimniekiem, kas strādā mazāk labvēlīgos reģionos?
– Ir domāts. Ne visur Latvijā ir labas, auglīgas augsnes, daudzviet ir īsāks veģetācijas periods, ir atšķirīgs reljefs un laikapstākļi, kas, protams, nelabvēlīgi ietekmē ražas un palielina ražošanas izmaksas. Lai kompensētu šo reģionālo atšķirību, nākamajā plānošanas periodā paredzēts ieviest dažādus reģionālos finansējumus. Ņemot vērā jau minētos objektīvos apstākļus, par nelabvēlīgu reģionu var uzskatīt Latgali, Ziemeļvidzemi un, iespējams, atsevišķus novadus Ziemeļkurzemē. Regula šādu reģionālo sadalījumu pieļauj, bet par to vēl priekšā gaidāmas diskusijas.
Taču reģionālās atšķirības varam mazināt arī ar citiem pasākumiem. Piemēram, ar graudu pieņemšanas punktiem, loģistikas sakārtošanu u. c. Ja Latgales graudus uz ostām varētu piegādāt pa dzelzceļu, tas būtu efektīvs atvieglojums, jo ievērojami samazinātu transporta izmaksas. Tāpēc ļoti labi, ka Latraps un VAKS attīsta savus reģionālos graudu pieņemšanas punktus, cenšoties tos izvietot iespējami tuvāk dzelzceļam. Tādi jau ir Jēkabpilī, tuvākajā laikā varētu būt Daugavpilī. Priecē, ka pretimnākošs ir arī AS Latvijas dzelzceļš, lai gan aizvadītās sezonas bagātīgajai graudu ražai Latvijas dzelzceļš īsti gatavs nebija. Graudu kopraža Latvijā 2019. gadā salīdzinājumā ar 2018. gadu ir par 53% augstāka!
– Selekcionārus interesē, vai viņi varētu cerēt uz valsts selekcijas programmu un viņu atalgojuma jautājuma sakārtošanu?
– Situācija ar selekcionāru atalgojumu diemžēl izveidojusies vēsturiski un, neapšaubāmi, ir ieilgusi. Bet salīdzinājumā ar aizvadīto gadu šogad selekcijas institūtiem finansējums palielināts teju divas reizes – līdz pusmiljonam eiro. Pērn tie bija 270 tūkstoši. Protams, tas joprojām nav pietiekami. Paredzētas arī strukturālas izmaiņas selekcijas stacijās. Esmu par selekcijas jautājumiem runājis ar šīs nozares pārstāvjiem, selekciju ļoti atbalsta graudaudzētāju kooperatīvi, kas gādā par to, lai godīgi tiktu samaksātas selekcionāru autoratlīdzības. Arī sarunās ar LLU un citu lauksaimniecības skolu pārstāvjiem esam domājuši par to, kā vispār stiprināt lauksaimniecības zinātni, tostarp selekciju.
– Konkurējam arī darbaspēka tirgū. Darbaspēks pašlaik ir deficīts. Kā risināt šo samezglojumu?
– Uzreiz gribu uzsvērt, ka viesstrādnieki noteikti nevar būt ilgtspējīgas attīstības nodrošinājums. Mums būtu vairāk jādomā par jaunām tehnoloģijām, darbu mehanizāciju, nevis akcents jāliek uz viesstrādniekiem. Iespējams, demogrāfiskās situācijas dēļ nāksies atteikties no kādām tradicionālām nozarēm, kas ir pārāk darbietilpīgas. Labāk mainīt darbības virzienu, nevis gadu no gada cerēt uz lētāku vai vispār pieejamu darbaspēku. Man kā Nacionālās apvienības pārstāvim arī personiski nav pieņemami risinājumi, kas balstās uz darbaspēka imigrāciju. Var būt runa par augstas klases speciālistu piesaistīšanu īslaicīgi. Es izeju redzu modernajās tehnoloģijās un cilvēku izglītošanā.
– Ieviešot jaunās tehnoloģijas un daudzus darbus uzticot robotiem, nez vai atrisināsim lauku apdzīvotības problēmu.
– Mūsu lauku saimniecības ir ļoti dažādas. Un mums iespējami jāveicina, lai šī dažādība saglabājas. Nav jākoncentrējas uz vienveidīgu saimniekošanas modeli. Tāpēc dažādām saimniecībām ir piemēroti atšķirīgi risinājumi. Visas neieviesīs robotus, un visām tas arī nav nepieciešams. Tāpēc mums jārunā arī par specializētu atbalstu. Mazās saimniecības nez vai ir tik ienesīgas, lai to saimnieki varētu atļauties nemeklēt papildu darbu. Un, lai šāds darbs lauku reģionos būtu pieejams, strādājam pie dažādām atbalsta programmām. Viena no tādām ir LEADER programma. Jau minēju, ka Latvijā 52% teritorijas klāti ar mežiem, tāpēc ir daudz darbu, kas saistīti ar mežizstrādi, to stādīšanu un kopšanu. Gribētos, lai arī tie pāris hektāri meža, kas cilvēkam ir īpašumā, tiktu kopti un apstrādāti.
Līdz šim mazajām saimniecībām bija vienreizējs 500 eiro atbalsts gadā, ko varēja saņemt bez liekas administrēšanas, un tas aizstāj citu tiešo maksājumu atbalstu. Papildus šim 2020. gadā ir novirzīti 4 miljoni eiro tieši mazajiem ražojošajiem lauksaimniekiem, un tas nozīmē, ja tiek apstrādāts vismaz hektārs zemes, turēta vismaz viena liellopa vienība vai septiņas aitas, mazie lauksaimnieki papildus varētu saņemt atbalstu robežās no 50 līdz 413 eiro par saimniecību. Protams, tas nav daudz, taču, manuprāt, tas varētu vairāk cilvēku rosināt domāt par to, ko viņš uz savas zemes var izdarīt un tādējādi arī nopelnīt. Lai gan skaidrs, ka tas, visticamāk, nebūs viņa pamatienākums. Manā skatījumā – šim atbalstam jākalpo kā stimulam pieņemt lēmumu par labu savas zemes apsaimniekošanai.
Savukārt saimniecībām, kas saražo produkciju 2000 līdz 70 000 eiro apmērā, būtu jāpanāk stabilitāte tādā mērā, lai saimniecība ne tikai pastāvētu, bet arī attīstītos, nodrošinātu ģimenes ienākumus un būtu interesanta nākamajām paaudzēm kā pārmantojama vērtība. Un šajā sektorā kā galveno atbalstu redzu vienreizēja maksājuma atbalstu biznesa plāna īstenošanai, tostarp lietotas tehnikas iegādei. Patlaban vēl notiek diskusijas par to, cik liels šis atbalsts varētu būt – 20, 30 vai 40 tūkstoši. Galvenais – lai nākamo septiņu plānošanas gadu laikā cilvēks šo atbalstu varētu reāli saņemt un tādējādi stiprināt savu saimniecību un plānot tās attīstību.
– Kā un vai būtu jāatbalsta lielās saimniecības? Vai būtu jānosaka tiešmaksājumu griesti?
– Kas ir vissvarīgākais lielsaimniecībām? Konkurētspēja! Gan pašmāju, gan Eiropas, gan pasaules tirgos. Un šīm saimniecībām ir īpaši svarīgi, lai tiešmaksājumi būtu iespējami vienlīdzīgāki. Par tiešmaksājumu griestiem esam daudz diskutējuši. Esam gatavi iet šajā virzienā, taču tam nepieciešams skaidrs sociālekonomiskais pamatojums. Pagaidām no Eiropas Komisijas nekādu izvērtējumu šajā aspektā neesam saņēmuši, tāpēc diskusijas turpinās.
Protams, arī paši esam izskatījuši dažādus modeļus un vērtējuši to efektivitāti, bet secinājām, ka, ņemot vērā ES piedāvātos kritērijus, Latvijā nonākt pie tā nulles punkta, pie kura visi būtu apmierināti, ir ļoti grūti. Diemžēl Latvijā ir vēsturiski izveidojies, ka lauksaimnieki ir ļoti daudzslāņaini. Ir ļoti liels pavisam mazo saimniecību īpatsvars, vidējās saimniecības ir ļoti neviendabīgas gan reģionālā, gan citādā griezumā, arī lielās saimniecības ir visai atšķirīgas. Tāpēc viena recepte – vieniem atbalstu nogriezīsim, otriem iedosim un tādējādi visiem būs labāk – nedarbosies.
Mums būtu vairāk jāstrādā, lai novērstu monokultūru dominēšanu, bet veicinātu saimniecību diversifikāciju, nozaru dažādošanu. Tas radītu arī vairāk darba vietu, jo saimniecībai būtu nepieciešami dažādu profilu speciālisti, nevis, piemēram, tikai viens augstas klases agronoms. Bet viss minētais, protams, prasa lielas investīcijas. Ja gribam šo diversifikāciju veicināt, mums tā ir finansiāli jāatbalsta.
– Vai piekrītat, ka kopumā joprojām strādājam diezgan neefektīvi un mūsu ražošana ir dārga?
– Ja ņemam kopējo statistiku, kurā nešķirojot sametam visas Latvijas saimniecības, tad, visticamāk, iegūtais vidējais rādītājs mums nepatiks – ne vidējie ienākumi, ne ražas, ne nodarbinātības līmenis, nedz daudz kas cits. Taču nevar visas saimniecības mērīt ar vienu olekti, turklāt vienā maisā. Tad arī iegūstam šo neglaimojošo, bet ne gluži objektīvo priekšstatu. Saimniecības jāvērtē pa grupām – atsevišķi lielās, vidējās un mazās. Iespējams, mūsu ražošana ir dārgāka, jo nesaņemam pietiekamu atbalstu salīdzinājumā ar citām ES dalībvalstīm.
Vairāk lasiet žurnāla Agro Tops janvāra numurā
