Paelju konkurss 0
Vienā no svētku dienām ap pulksten desmitiem vakarā katra kvartāla iedzīvotāji pulcējas iepriekš norādītā vietā – parkā, skvērā vai laukumā, lai svinētu svētkus un rīkotu paelju konkursu. Arī mūsu gids Dāvids Gomezs, Valensijas tūrisma departamenta darbinieks, mūs, mediju pārstāvjus, uzaicināja ievingrināt roku paeljas gatavošanā.
Atgādina Jāņus, jo visi cep, šmorē, dzer alu un vīnu, skan mūzika. Laiku pa laikam kāds kaut ko uzspridzina – bez tā “Las Fallas” laikā nevar iztikt.
Paeljas ir īstens Valensijas apgabala ēdiens, no kura tas izplatījies visā Spānijā. Kad 8. gadsimtā mauri nonāca līdz Valensijai, viņi tur sāka audzēt rīsus. Paelja ir rīsu savienojums ar vietējiem produktiem – vistas gaļu, truša gaļu, gliemežiem un dārzeņiem. Katrā Spānijas reģionā gatavo savas paeljas – gaļas, jūras velšu, zivju, jauktas vai veģetāras.
Nosaukums nācis no trauka, lielas pannas, kurā tiek gatavots ēdiens. Valensijas apgabalā rīsus vēl šobaltdien audzē Albuferas dabas parka reģionā. Iepazinu Goreta kungu, kurš ir Valensijas rīsu audzētājs piektajā paaudzē. 19. gadsimtā viņa ģimene sāka audzēt rīsus Albuferas reģionā. Spāņi uzsver, ka Valensijas rīsi esot ekoloģiski tīri, augstas kvalitātes un labākie pasaulē.
Svētais grāls
Grāls ir svētais biķeris, kuru Jēzus izmantoja pēdējā vakarēdienā un kurā Jāzeps no Arimatijas uzglabāja Jēzus asinis pēc sišanas krustā. Tās tiek glabātas Valensijas katedrālē Karalienes laukumā (Plaza de la Reina).
Daudzi ir lasījuši Dena Brauna grāmatu “Da Vinči kods”, kurā vēstīts par svētā grāla meklējumiem. Grālu tā arī neatrod, bet tā vietā atklāj zīmes, ka tam ir cita nozīme. Svētais grāls apzīmējot Magdalēnas klēpi. Viņai no Jēzus esot piedzimusi meita.
Ja Dens Brauns būtu apmeklējis Valensijas katedrāli, viņš būtu atradis īsteno svēto grālu. Ir zināms, ka tā ir bļodiņa no pulēta ahāta. Arheologi apstiprina, ka tas darināts 1. gadsimta sākumā Sīrijā vai Ēģiptē. Tas piederēja Jeruzalemes ģimenei, kura ļāva Jēzum savā mājā noturēt Svēto vakarēdienu. Šo kristiešiem svarīgo biķeri svētais Pēteris nogādāja Romā, kur pāvesti turpināja to lietot atbilstoši Romas baznīcas kanoniem. Pāvests Siksts II, Romas imperatora vajāts, to atdeva svētajam Labrencim (ap 250. gadu), kurš to aizgādāja savā dzimtenē Pireneju kalnos. Musulmaņu invāzijas laikā to kalnos paslēpa. Ar svētceļotājiem tas pēdīgi 11. gadsimtā nonāca Santjago de Kompostellā, tā radot leģendu par svētā grāla bruņiniekiem. Aragonas karalis biķeri glabāja, līdz 1437. gadā atdeva Valensijas katedrālei pret naudu, kas bija nepieciešama pasaules iekarošanai. Laika gaitā biķeris tika slēps Alikantē, Maljorkā, tad atdots un uzglabāts Valensijas apgabala mazajās pilsētiņās. Pēc Spānijas pilsoņu kara tas atgriezās Valensijas katedrālē.
Divi Romas pāvesti, viesojoties Valensijā, noturēja Svēto misi, izmantodami biķeri – 1982. gada 8. novembrī Jānis Pāvils II un 2006. gada 8. jūlijā Benedikts XVI, tādējādi apliecinot svētā biķera autentiskumu.
