Māris Antonevičs: Bēgļi un “skeleti skapī” 3
Stāsts nebeidz sākties – tā var teikt par kādu mediju aprakstītu notikumu, kas visu laiku papildinās ar jaunām detaļām. Viens sākums bija Ungārijā, kur kāda televīzijas operatore bija ar kāju aizķeksējusi skrienošu sīriešu bēgli. Bārdainajam vīrietim rokās bija raudošs bērns, tāpēc aina bija zemiska un nepieņemama. Operatore vēlāk tika atlaista no darba un atvainojās savās izdarībās, savukārt vīrietis ar bērnu kļuva par mediju varoni. Stāstam parādījās jauns sākums – noskaidrojās, ka šis sīrietis agrāk savā valstī bijis futbola treneris, kura ierasto dzīvi izjaucis karš un kurš bijis spiests doties bēgļu gaitās. Sekoja turpinājums – bēglis saņēma labu darba piedāvājumu pazīstamā Spānijas futbola klubā, kur tika silti uzņemts. Kampaņā iesaistījās arī viens no slavenākajiem pasaules futbolistiem Krištianu Ronaldu un citi sportisti. Laimīgas stāsta beigas? Ne gluži, jo stāstam atkal parādījies jauns sākums un šaubas – vai šis cilvēks tiešām ir tas, par ko uzdodas?
Nupat parādījušās ziņas, ka viņš, iespējams, esot radikālās islāmistu organizāciju “Nusra fronte” atbalstītājs, par ko liecinot arī saukļi un bildes viņa profilā interneta sociālajos tīklos, kuri vēlāk tikuši dzēsti. Turklāt viena no Sīrijas kurdu organizācijām izplatījusi informāciju, ka šis cilvēks, iespējams, līdzdarbojies uzbrukumos kurdiem. Pats Osama Abduls Mohsens, kuru sazvanījuši amerikāņu laikraksta “The New York Times” žurnālisti, šo informāciju noliedzis (kas ir tikai loģiski, lai kāda arī nebūtu patiesība), un apgalvo, ka to izplata Sīrijas prezidenta Bašara al Asada atbalstītāji, jo viņš savulaik piedalījies protestos pret prezidentu. Islāmistu saukļus un simbolikas lietošanu internetā viņš nenoliedz, taču uzskata, ka tas nav nekas īpašs (tad kāpēc tos vajadzēja izdzēst?). Cerams, ka atbildīgie dienesti būs uzdevumu augstumos un noskaidros patiesību.
Te prasītos neliela atkāpe, lai vismaz aptuveni ieskicētu, kas tad notiek Sīrijā. Jā, tur ir karš, taču ļoti specifisks karš, jo ir vismaz pieci spēki, kas cīnās savā starpā. Mums biežāk dzirdētais nosaukums ir “Islāma valsts” – visradikālākais, mežonīgākais grupējums, kura ambīcijas ir vērienīgas, un Sīrija tam ir tikai placdarms, no kurienes tālāk izplesties. Tieši tas visvairāk biedē rietumvalstis. Nemīlēts Rietumos ir arī pašreizējais Sīrijas prezidents Bašars al Asads un viņam uzticīgie valdības spēki. Arī uz Asada atbalstītājiem Eiropā skatītos ar lielām aizdomām, tāpēc saistību ar viņu bēgļiem labāk neafišēt. Trešais Rietumu presē mazāk aprakstītais grupējums ir jau pieminētā “Nusra fronte” – islāmistu organizācija, kas izaugusi no tagad jau reti pieminētās, bet savulaik tik biedējošās “Al Quaeda”. Uz lielāko pretimnākšanu Eiropā var cerēt, ja teiksi, ka pārstāvi demokrātisko opozīciju, kas savulaik uzrīkoja Sīrijā “arābu pavasari”, cerot, ka ar Rietumu atbalstu izdosies panākt varas maiņu, taču tas noveda pie haotiska pilsoņu kara. Piektais grupējums ir kurdi, kuru interese ir savas valsts izveidošana.
Ja kādam no bēgļiem ir tumša pagātne, skaidrs, ka viņš to nesteigsies atklāt. Taču, ja cilvēki savā valstī simpatizējuši atšķirīgiem politiskajiem grupējumiem, diez vai šie politiskie uzskati un agrākie aizvainojumi tik viegli izplēnēs. Drošības iestādēm stāv priekšā ļoti smags darbs, lai nodrošinātu, ka Sīrijas karš ar visām tā pretrunām pagrīdē nepārceļas arī uz Eiropu.
