Mūsdienu Latvijā Pirmais pasaules karš tiek uztverts pārāk vienkāršoti 2
Tuvojoties šā notikuma simtgadei, novembrī Rīgā notika starptautisks forums ”Pagrieziena punkts – pirms un pēc Pirmā pasaules kara, vēsture un mūsdienas. Latvija un Eiropa” ar vairāku valstu vēsturnieku piedalīšanos.
Karā sabruka trīs impērijas un uz to drupām izveidojās desmit jaunas valstis, tajā skaitā Latvija.
Kamēr Rietumos Pirmais pasaules karš pētīts no daudz un dažādiem aspektiem, Latvijā to darīt liedza padomju laika ”klusēšanas periods”, kad drīkstēja aplūkot teju vien sarkano latviešu strēlnieku cīņas Krievijā. Taču šis karš bija revolucionārs pagrieziena punkts ne tikai politiskajās attiecībās, kā uzsvēra LU profesors Ēriks Jēkabsons. Latviešu vēsturnieki uz tā laika Latvijas vēstures notikumiem ļoti bieži raudzījušies, ignorējot kontekstu. Latviešu strēlnieki nebūt nebija pirmā nacionālā armijas daļa lielvalstu karaspēkos. Pirms tam bija poļu vienības Austroungārijas un arī Krievijas karaspēkos, somi Vācijas armijā un armēņi atkal jau Krievijas armijā, jo impēriju valdības bija spiestas domāt, kā iedvest jaunu degsmi karotāju rindās. Bieži tiek piemirsta nacionālā faktora, tajā skaitā nacionālo vienību, loma impēriju sabrukumā un valstu attīstībā. Arī simtiem tūkstošu lielo latviešu bēgļu kustību 1915. gada vasarā un visu ar to saistīto grūti izprast, ja aizmirst, ka vispirms bija poļu un lietuviešu bēgļi. Gandrīz nekas nav pētīts par vācu okupācijas laiku, īpaši par to, kas 1918. gadā notika Latgalē.
Jēkabsons atgādināja par kara atnestajām sociālajām pārmaiņām sabiedrībā, vispirms jau par sieviešu spēju ar darbiem un rīcību izcīnīt savu vienlīdzības statusu. Kara sākumā, vispārējās patriotiskās jūsmas vadītas, Vācijā un Krievijā uz fronti brīvprātīgi devās vai mēģināja doties simtiem sieviešu, kas bija pārģērbušās vīriešu drēbēs: ”Sievietes parādīja, ka patriotisms viņās nav mazāks kā vīriešos un ka viņas ir gatavas daudz nopietnākiem darbiem, nekā tiem, ko bija gatava ierādīt tā laika sabiedrība – vākt naudu un adīt zeķes.” Līdzīgi rīkojās arī bērni. Kara vidū, kad karojošajām valstīm sāka trūkt cilvēkresursu, sievietēm pirmo reizi ļāva aktīvi iesaistīties aizmugures darbā, piemēram, strādāt par tramvaju konduktorēm. Līdz tam tas bija aizliegts. Vēlēšanu tiesības sievietes faktiski saņēma kara dēļ. Runājot par latviešu vēsturnieku uzdevumiem, profesors aicināja par Pirmo pasaules karu runāt plašāk, ņemot vērā Eiropas vēstures kontekstu un notikumu saistību. Latvijas gadījumā nederēs arī tēze, ka karš beidzās ar Kompjeņas pamiera parakstīšanu 1918. gada 11. novembrī. Jēkabsona ieskatā, Latvijai tad tikai sācies kara otrais posms. Pierādījums tam ir slavenās Cēsu kaujas, kuras bija tiešā veidā saistītas ar Parīzes miera konferences gaitu – vācu armijas pavēlnieks Baltijā Rīdigers fon der Golcs bija pārliecināts, ka Berlīne noraidīs sabiedroto ultimatīvās miera prasības un karš atsāksies, tādēļ vēlējās Baltijā izveidot bāzi kara turpināšanai. Vēsturnieks tāpat atgādināja, ka ierastais pēckara Eiropas politiskā iekārtojuma nosaukums ”Versaļas sistēma” nav precīzs un patiesībā jārunā par ”Versaļas – Rīgas sistēmu”, jo karu izbeidza un mieru un kārtību Austrumeiropā iedibināja tikai 1921. gada 18. marta Polijas – Padomju Krievijas miera līgums.
Kultūras vēsturnieks Imants Lancmanis, runājot par Latvijā zaudētajiem kultūras pieminekļiem, uzsvēra nopostīto vēsturisko muižu un tajās esošo mākslas vērtību, interjeru, arhīvu, bibliotēku neatgriezenisku iznīcināšanu. Daudzas no zudušajām muižām būtībā bija ”mazi vēstures muzeji”. Karš Latvijas teritorijā izpostīja 117 muižas. No daudzām mūsdienās redz vien aizaugušus pamatus. Īpaši cieta skaistie, dažādos laikos celtie muižu kompleksi gar Daugavu. Lancmanis norāda, ka ne jau vienmēr postītāji bija vācieši. Gana posta atkāpjoties nodarīja Krievijas armija. Piemēram, nodedzināja Elejas pili, ko Lancmanis raksturoja kā klasicisma laikmeta meistardarbu. Sagrautas tika arī baznīcas. Piemēram, Ikšķiles baznīca – senākā mūra celtne Baltijas teritorijā. Bet bermontieši nelietīgi nodedzināja Jelgavas pili un “Academia Petrina” ar visu tās seno bibliotēku.
Lai arī Pirmo pasaules karu Rietumos bieži aizēno Otrais pasaules karš, kā norāda britu vēsturnieks un daudzu grāmatu autors Makss Arturs, Lielbritānijā to tomēr ļoti labi atceras un piemin. Vidēji rēķinot, kara gados ik dienu gāja bojā 465 britu karavīri. Cita lieta, ka Rietumos tikpat kā neko nezina par Pirmā pasaules kara gaitu Austrumu frontē.
