Virsdiriģents Andrejs Jansons. Saknes dziedātpriekā 0
Kad šovasar XXV Vispārējo latviešu dziesmu svētku vainagojumā Meža parka Lielajā estrādē noslēguma koncertā publikai pieteiks latviešu tautasdziesmu “Līgo saule vakarā” Riharda Skultes apdarē, virsdiriģenta tribīnē kāps mūziķis, komponists un diriģents, Ņujorkas latviešu kora mākslinieciskais vadītājs Andrejs Jansons.
Latvijas virsdiriģentu vidū vienīgais no Amerikas (goda virsdiriģenta statusā – arī Roberts Zuika), vērienīga kultūras tilta būvētājs starp Latviju un Ameriku jau daudzu gadu desmitu ilgumā. Pirmo un līdz šim vienīgo reizi Andrejs Jansons virsdiriģenta godā Latvijā bija Dziesmu svētkos 1990. gadā. Šovasar Dziesmu svētku ieskaņā Ņujorkas latviešu koris muzicēs kopā ar Dobeles puses dziedātājiem un Dobeles pūtēju orķestri.
Saruna ar Ņujorkas latviešu kora māksliniecisko vadītāju Andreju Jansonu.
– Kāda bija sajūta, uzzinot, ka jums uzticēta tautas dziesma “Līgo saule vakarā” Riharda Skultes apdarē?
A. Jansons: – Koncerta mākslinieciskā vadītāja Ivara Cinkusa zvans ar vēsti, ka esmu izvēlēts par virsdiriģentu un man uzticēta dziesma “Līgo saule vakarā”, bija ļoti patīkama ziņa. Rihardu Skulti – operas “Vilkaču mantiniece” autora Bruno Skultes jaunākā brāļa Oļģerta dēlu – pazīstu no bērna kājas.
Bija pieci brāļi Skultes, visi mūziķi – vecākais Bruno spēlēja klavieres un ērģeles, tad pasaulē nāca komponists Ādolfs Skulte, vienīgais pēc kara Latvijā palikušais, Voldemārs spēlēja vijoli, Ferdinands bija bundzinieks un Oļģerts spēlēja klarneti.
Ņujorkā studējot Džuliarda mūzikas skolā, iepazinos ar Bruno Skulti, ērģelnieku Ņujorkas latviešu draudzē. Dažreiz viņš tur rīkoja koncertus ar savu kori un aicināja mani kā obojistu. Oļģerts spēlēja klarneti. Ciešāk sadraudzējāmies mazliet vēlāk, dziedot Bruno Skultes korī. Kad izcilais skaņradis aizgāja viņsaulē, visus savus materiālus viņš nodeva jaunākajam brālim. Tuvojoties Bruno Skultes simt gadu jubilejai, tieši Oļģerts mudināja Latvijas Nacionālās operas ģildi Ņujorkā rīkoties, lai Latvijā uzvestu operu “Vilkaču mantiniece”.
Oļģerta dēls Rihards Skulte spēlēja basģitāru deju kapelā. Viņš ir uzrakstījis tikai četras kora dziesmas, bet divas jau skanējušas Dziesmu svētkos Latvijā. Dziesmā “Līgo saule vakarā”, kuru, manis mudināts, viņš pirms pāris gadiem uzrakstīja tieši Ņujorkas latviešu korim, viņš licis lietā savu talantu Melngaiļa folkloras materiālos atrast interesantas, līdz šim nedzirdētas, neparastas melodijas. Pirmatskaņojumu Ņujorkā nodiriģēja Ivars Cinkuss. Tas bija laikā, kad biju atbraucis uz Latviju iestudēt “Vilkaču mantinieci”.
– Ko nozīmē stāvēt lielā kopkora priekšā Mežaparka estrādē?
– Labākus vārdus nevar iedomāties, kā reiz teicis Jāzeps Vītols: “Kad piecpadsmit tūkstošu balsis klausa katram diriģenta roku mājienam, tu jūties kā… pats Dievs.” To izbaudīju, pirmoreiz esot Dziesmu svētku virsdiriģenta tribīnē 1990. gadā, šoreiz, domāju, pārņems tāds pats saviļņojums.
– Nupat Dziesmu svētku rīkotāju aprindās Latvijā uzvirmoja domstarpības, vai nepieciešams virsdiriģenta tribīnē pārstāvēt visus kontinentus, kur dzīvo un dzied latvieši.
– Par nākotni domājot, vairāk jālūko diriģenta mākslinieciskā varēšana un nopelni Dziesmu svētku kustībā, nevis jāskaitļo, lai būtu pārstāvētas visas pasaules malas un vecās, vidējās vai jaunās emigrācijas viļņi. Dziesmu svētki Latvijā ir Latvijas koru un Latvijas diriģentu svētki.
– Kā vērtējat faktu, ka Dziesmu svētku virsdiriģentu loks šovasar krietni paplašināts?
– Labi, ka jaunajai paaudzei dots vārds! Amerikas un Kanādas Dziesmu svētkos kādu laiku neviens diriģents jaunāks par sešdesmit gadiem pie teikšanas netika. Latvijā daudz talantu. Ņujorkas latviešu korim bijusi sadarbība ar Agitu Ikaunieci un Intu Teterovski. Pie mums viesojušies arī Aira Birziņa, Romāns Vanags.
– Kāds jūsu skatījumā ir šīsvasaras Dziesmu svētku repertuārs?
– Diezgan sarežģīts. Mēs Ņujorkā esam amatieru koris, kurā, izņemot trīs četrus cilvēkus, vairākums notis nelasa. Tāpēc jāstrādā cītīgi. Latvijā ir ļoti labi amatieru kori, piemēram, “Balsis” un “Kamēr” nedzied sliktāk kā profesionālais koris “Latvija”. Nesen biju Ginta Ceplenieka vadītā Rīgas biznesa skolas jauktā kora mēģinājumā, labi dziedātāji, drīz brauks pie mums ciemos uz Ņujorku. Taču nošu lasīšanas prasme nemaz nav obligāta. Bez tās dziesmas iestudēšanai varbūt paiet ilgāks laiks, bet iznākums reizēm pat labāks.
Protams, dziesmām jābūt tādām, lai amatieru korus neatbaidītu pārlieka sarežģītība. Arī jaundarbus vajag. Ja jaunie komponisti savulaik nebūtu laisti pie teikšanas, nebūtu ne Jāzepa Vītola “Gaismas pils”, ne Jurjānu Andreja dziesmu.
Mums ļoti patīk Valta Pūces “Augu nakti”, kuru esam dziedājuši Ņujorkā. Kā vienas no visskaistākajām vērtēju Ilonas Rupaines tautasdziesmu apdares. Viņa Ņujorkas latviešu korim uzrakstīja kantāti “Nosapņotie Ziemassvētki”, kur izmantojusi kokli, folkloru. Šis darbs ir viena no mūsu mīļākajām atkārtoti dziedātajām kantātēm. Nupat komponiste raksta mums jau otro Ziemassvētku kantāti, tikai nosaukumu vēl nav pieteikusi.
– Kādi ir jūsu pirmie spilgtākie Dziesmu svētku iespaidi?
– Man bija pieci gadi, kad ar vecākiem kara laikā atstāju Latviju. 1947. gadā Vācijā, Eslingenā bēgļu nometnē Dziesmu svētkos kā mazskauts stāvēju goda sardzē blakus karogiem, vairāk par dziesmām manu interesi saistīja bungas. Uzaugu Amerikas dienvidos Virdžīnijā, apkārtnē tikai pāris latviešu ģimeņu. Pirmā īstā saskare ar latviešu sabiedrību un Dziesmu svētkiem notika Indianapolē. Man apmēram divdesmit, tikko beidzis konservatoriju, Viktors Ziedonis, starpkaru Latvijas mūziķis Latvijas radio orķestrī, aicina piedalīties svētku orķestrī ar oboju. No vienas puses, interesanti spēlēt kopā ar Indianapoles simfoniskā orķestra mūziķiem, taču redzēju, cik mūsu latviešu diriģenti un kori vāji sagatavoti.
Vēlāk trimdā esmu piedalījies daudzos latviešu Dziesmu svētkos. Līdz pat neatkarības atjaunošanai Latvijā deviņdesmitajos gados trimdā principā neatskaņoja pēc kara dzimtenē palikušos komponistus. Tajā lietā gan trūka loģikas. Piemēram, Melngailis bija atļauts, kaut gan arī viņš pirms savas aiziešanas mūžībā komponēja vēl padomju Latvijas laikā.
Tāpat Alfrēds Kalniņš. Turpretim Aldoni Kalniņu nedrīkstēja, Paulu Dambi nedrīkstēja, Ādolfu Skulti nepavisam. Atceros, vienā mūziķu sanāksmē komponists Jānis Norvilis dikti iestājās: nedrīkst atskaņot Latvijā palikušo komponistu darbus! Jo, lūk, padomju Latvijā bija aizliegts atskaņot viņa un citu klaida komponistu skaņdarbus. Šis striktais novirziens trimdā bija diezgan spēcīgs. Vēl 1987. gadā, kad lietas jau bija palikušas samērā vaļīgas un koris “Ave Sol” pirmo reizi parādījās Amerikā, tur staigāja ar plakātiem, aicinot neapmeklēt koncertu, jo tie dziedātāji, lūk, esot komunisti. Tādu pieeju nekad neesmu varējis pieņemt. Latviešu komponists ir un paliek latviešu komponists, lai kurā pasaules malā būtu nonācis, un nav vainīgs, ka nevarēja izceļot, bet dzīvoja Latvijā. Ar pretējiem uzskatiem nācās cīnīties visu laiku. Bija grūti koncertprogrammās iekļaut Latvijā dzīvojošo komponistu darbus. Tūlīt virsū gāzās prese, mūziķus nomelnoja.
Kopš neatkarības atjaunošanas Latvijā dažu gadu laikā Amerikas latviešu kultūras dzīvē iestājās manāms kritums, mazinājās Dziesmu svētku dalībnieku skaits. Ziedu laikos Klīvlendas svētkos bija vairāk nekā tūkstoš dziedātāju un pieci, seši tūkstoši klausītāju. Pēdējos gados – vairs tikai trīs, četri simti dalībnieku.
Pērnvasar Milvokos četru simtu dziedātāju lielu kopkori jau varēja saukt par pacēlumu. Nenotiek nekādas skates, kā Latvijā, un līdz ar to sniegums, protams, nav tik augsts. Latviešu jaunā paaudze aiziet amerikāņos, dziedātāju skaits rūk, un labie Latvijas kori, kas atbrauc piedalīties, būtībā izglābj Dziesmu svētkus.
Tā 1991. gadā Toronto svētkos ciemos pie Ņujorkas latviešu kora atbraukušais Radio koris burtiski izglāba garīgās mūzikas koncertu. Pērnvasar svētkos Milvokos lielu ieguldījumu deva Jāņa Zirņa vadītais koris “Ogre”.
– Vai Ņujorkas latviešu korim pievienojušies arī cilvēki, kuri Amerikā ieradušies pēdējā laikā?
– Maz. Vienā pašā Ņujorkā ir vismaz pārsimts studentu no Latvijas. Taču divdesmit gadu laikā kopš neatkarības atjaunošanas labi, ja kādi pāris ir nākuši pie mums dziedāt. Patlaban te studē un mūsu korī muzicē kādreizējais “Balsu” dziedātājs Andris Saulītis, socioloģi Maiju Andersoni uz Ameriku atveda trimdas latviešu sabiedrības pētījumi. Atnāca uz kori, iepatikās, nodziedāja četrus gadus. Maija Andersone ir arī grāmatas par Ņujorkas latviešu kori “Dziesmu laivā sasēduši” redaktore.
– Kur, jūsuprāt, ir Dziesmu svētku tradīcijas spēks?
– Dziesmu svētku tradīcijai šovasar būs 140 gadi. Mūsdienās, protams, nevienu ar varu piespiest dziedāt nevar. Arī ārzemju braucienu kā desu vairs degungalā neturēsi.
Repertuāram jābūt tādam, lai koriem būtu bauda dziedāt. Lai cilvēki būtu ar mieru mācīties dziesmas, piedalīties skatēs un konkursos. Dziesmu svētki balstās vēlmē pēc pleca sajūtas un tautas vienotības apziņas vismaz viena vakara garumā. Un, kamēr cilvēki pēc tā alks, Dziesmu svētki pastāvēs.
Joprojām bez saviļņojuma nevaru aizmirst mirkļus, kad kopā ar Ņujorkas latviešu kora dziedātājiem stāvēju Mežaparka estrādē uz podestiem. Man visapkārt dziedāja cilvēki, kuri zināja savas balsis (pasmaida). Redzēju asaras acīs, dziedot “saule latvi sēdināja baltas jūras maliņā…” Mums, ārzemju latviešiem, kamols visu laiku kaklā.
