Virsaiša nams. Ciemos pie mākslinieka Agra Liepiņa modernā mājā ar senvēstures interjeru 0
Tikko beidzis vadīt ekskursiju paša izlolotajā Uldevena koka pilī Lielvārdē, mākslinieks AGRIS LIEPIŅŠ laipni aicina savā pilī un vispirms parāda kabinetu, kādu sev nupat iekārtojis. Jā, tādu būtu kārojuši arī senlatviešu virsaiši. Varbūt arī no visas mājas neatteiktos, īpaši tagad, kad tā nosiltināta un nokrāsota zaļa.
– Lūk, tā ir mana ieroču istaba, te varēšu sēdēt un zīmēt, – teic mākslinieks un aplaiž acis lietām, kas liecina par viņa aizrautību ar senču senatni – ieročiem, rotām. Pie sienas foto, kur Agris ar zirgu. Tas maza auguma, tieši tāds, kādi bijuši 12. gadsimtā. – Kad esmu zirgam mugurā, skolēniem varu stāstīt, ko tik gribu, neviens neklausās, tik glauda zirdziņu, – smej Agris. Tomēr “virsaiša kabinetā” aizmirsties un nodoties vienīgi mākslai – grāmatu ilustrēšanai vai karikatūru zīmēšanai – viņam droši vien liegs skaņas, kas nāk no mazbērnu istabām, precīzāk, to iemītniekiem. Iespējams, arī viņi pārņēmuši vectēva humora izjūtu, jo rotaļu lācim rokās ielikts Agra Liepiņa ilustrētais un izdevniecības “Lauku Avīze” svaigi izdotais eposs “Lāčplēsis”. Lāča spēks piemīt arī namatēvam, ja reiz māja celta paša rokām. Pamatus lējis 1989. gadā, kad virs galvas pikējušas krievu MIG lidmašīnas no tuvējās karabāzes. No tās tomēr atlēcis arī kāds labums. Bāze putējusi ārā, un laikā, kad nevarēja dabūt būvmateriālus, pavērās iespēja nopirkt dēļus. Un vēl viena veiksme, ka Agra sievastēvs bija galdnieks, viņš uztaisījis durvis. Tomēr grīdu likšana, koka apdare, vairākums mēbeļu ir paša mākslinieka solo. Stingrajām mēbeļu līnijām pretim dejo kāpņu telpas sienu vijīgie raksti. Tos gleznojusi Agra sieva māksliniece Ināra Liepiņa. Viņa ir pavēlniece arī mājas lietu delikātajiem toņiem, kas tik labi sader ar zeltainā rudens ainavu aiz plašajiem mājas logiem. Bet kāpēc virtuve ir spilgta un sarkana? – To es speciāli! Mājinieki teica, ka visu krāsoju tādu garlaicīgu. Nu tad izgudroju šādas, sarkanas mēbeles, ko mēbeļnieki arī īstenoja, – stāsta mākslinieks.
Ejam ārā meklēt melno runci, bet ieraugām jauku malkas nojumīti un pirtiņu. Vai tā tapusi paša rokām? – Senlatviešu pili taisot, tā biju ieskrējies… Pirtiņu uzcelt, nieks vien ir! – palepojas mākslinieks.
