Māra Libeka: Virs Saeimas nav debesis, bet Satversmes tiesa 0
Satversmes tiesa ar savu spriedumu par valsts un pašvaldību iestāžu amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma pantu neatbilstību Satversmei ir netieši norādījusi parlamentam, ka nav prātīgi tiesību aktu grozīt pa galvu, pa kaklu. Un vēl neprātīgāk ir neņemt vērā citu valsts institūciju un pat Valsts prezidenta viedokli. Saeimai vienmēr ir šķitis, ka virs tās nav nekā cita kā tikai debesis, bet tagad, izrādās, virs parlamenta tomēr ir Satversmes tiesa un debesis ir virs tās.
Pirms diviem gadiem, kad Saeima otrreiz caurlūkoja Valsts pārvaldes iekārtas likumu un nobalsoja par opozīcijas deputāta Sergeja Dolgopolova priekšlikumu izņemt no likuma pantu, kas ļauj publicēt amatpersonu vārdus un algas, koalīcijas pārstāvji nespēja sēdēt dīkā. Toreiz “Vienotība”, sava partijas biedra Inta Dāldera rosināta, rīkojās aši un īsi pirms 2018. gada valsts budžeta pieņemšanas Saeimai otrajam lasījumam iesniedza Dolgopolovam pretējus likuma grozījumus citā likumā, kas tomēr ļautu publiskot amatpersonu un darbinieku uzvārdus un algas.
Neraugoties uz to, ka Ministru kabineta atzinumā un Saeimas Budžeta komisijā šis priekšlikums bija jau noraidīts. Bet Saeimas sēdē to pieņēma, jo tautas kalpi pirmsvēlēšanu gaisotnē neriskēja iestāties pret lielāku caurspīdību. Tā vienlaikus spriedumam mūsu valstī spēkā bija divi likumi – viens, kas liedza publiskot algas ar visiem uzvārdiem, un otrs – kas to atļāva.
“Juridiskajam birojam ir bažas par iespējamiem tiesvedības riskiem un Saeimas atbalstītā deputāta Dāldera priekšlikuma atbilstību Satversmei, it īpaši Satversmes 96. pantam, proti, personas tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību,” toreiz brīdināja Saeimas Juridiskā biroja vadītāja Dina Meistare. Pastāvot bažas, ka prasība pēc algu publiskošanas varētu būt pretrunā ar Vispārīgo datu aizsardzības regulu.
Kā liecina Satversmes tiesas spriedums, šis pareģojums ir piepildījies. Izskatot valsts augstskolu darbinieku sūdzību Satversmes tiesā, tiem pašiem Saeimas juristiem, glābjot tautas kalpus, bija jādzied cita dziesma, lai pierādītu, ka apstrīdētā likuma norma ir pieņemta pienācīgā kārtībā.
Vai būtu risks, ja Dolgopolovam kāja netiktu likta priekšā tik strauji, pieņemot likumu bez steigas un “nopucējot” Dāldera priekšlikumus? Iespējams, ka tad izdotos atrast daudz spēcīgākus argumentus tam, kā valsts un pašvaldību iestādēs strādājošo personu ienākumu līmeņa atspoguļojums var sniegt priekšstatu par godprātīgu vai arī neprātīgu valsts budžeta līdzekļu izlietojumu.
Iespējams, ka tiktu noteikta arī minimālā naudas summa, no kuras šim atspoguļojumam ir jāsākas, kā arī rūpīgi izvērtēti amati, kuriem obligāti ir jābūt parādītiem kā uz delnas.
Bet ir taču arī tādi amati, kur naudas maka biezums nav tik būtisks. Šaubos, ka publiskošana līdz matu galiem ļautu atklāt, piemēram, kaut ko līdzīgu savā laikā Zemgales tiesas priekšsēdētāja Ziedoņa Strazda pastrādātajam, kad viņš fiktīvi bija noformējis darbā septiņas personas, bet pats saņēma viņu algu. Tur patiešām jābūt Šerlokam Holmsam, lai pēc šādiem publiskotiem sarakstiem spētu ieraudzīt kriminālas pazīmes.
Iespējams, ka deputāti, strādājot apdomīgākā tempā, būtu izprātojuši, kā sasaistīt uzvārdu publiskošanu ar vienu no Datu aizsardzības regulā izvirzītajām prasībām, kas mums katram dod tiesības “tikt aizmirstam” jeb katrs iedzīvotājs var lūgt savus datus dzēst, ja vien tam ir atbilstoši kritēriji.
Tā, piemēram, Zviedrijā jau gadiem ir publiski pieejama informācija par personām, kas saņem algu no valsts un pašvaldību budžetiem. Bet Latvijā tomēr vispirms vajadzētu izskaidrot sabiedrībai, vai tas atklātības rīks, pie kura Saeima atkal gatavojas ķerties klāt, būs vien zinātkāres apmierināšanai vai tomēr kaut kas stiprāks likuma ietvaros.
Satversmes tiesa nav aizvērusi visus vārtus tam, lai valsts pārvaldes amatpersonu un darbinieku uzvārdi un algas nekad dzīvē netiktu publiskotas. Taču pēc pirmā neveiksmīgā soļa otrajam ir jābūt īpaši apdomīgam sadarbībā ar Tieslietu ministriju, tiesībsargu, datu apstrādes speciālistiem un citiem ekspertiem, kuri spēj sniegt stingrākus argumentus par pliku “publisko izģērbšanu”.
