Kā dēls aizmeta saldējumu pa gaisu 0
– Vai cilvēki nekļūst tramīgi, kad ciemos nāk uztura speciālists?
– Pazīšanās sākumā jā. Saka – aha, tu man sēdēsi blakus. Man uz šķīvīša ir trīs kruasāni… Es saku – bet rekur man arī uz šķīvīša ir kruasāns. Draugi jau zina, ka es neko par viņu ēdienu nekomentēšu.
– Vai tavam vīram ir mainījušies ēšanas paradumi jūsu kopābūšanas laikā?
– Mēs kopā esam desmit gadu, lai gan apprecējāmies tikai šogad. Kad iepazināmies, mēs ļoti ātri sākām dzīvot kopā, es vēl mācījos 12. klasē. Mums toreiz nebija virtuves un nebija lielas intereses par ēšanu. Toreiz tādus s… ēdām… Ārprāts! Uz mazās plītiņas gatavoju kaut kādus pusfabrikātus. Kādreiz citi domā, ka man negaršo trekni ēdieni, bet viss jau ir garšīgs, ja klāt ir daudz cukura un sāls. Tikai – vai mums to vajag?
Tagad, jāteic, vīrs Oskars, aizejot ciemos, ir lielākais mācītājs par uzturu. Ciemos jābaidās no viņa, nevis manis. Viņš ir lielākais runātājs. Vienmēr pajautās – kas tev tā pa mērcīti, kas tur klāt ir? Nē, nē, tad to es neēdīšu.
Viņa vecāmamma gan bažījās, ka vīru izbadināšu, jo es negatavoju gaļu kā tipiskā latviešu ģimenē – ar karbonādēm, kotletēm… Pirmdienā nopērku puskilogramu gaļas uz nedēļu, brīvdienās varbūt ejam vēl ciemos vai ēst ārpus mājas. Viņa vecmamma gan nesaprot – vīriešu cilvēks bez kārtīgas gaļas nevarot iztikt.
– Vai divgadīgais Ernests vispār saldumus dabū?
– Laiku pa laikam dabū, bet tie ir manis gatavotie auzu pārslu cepumi vai pilngraudu – banānu kēksiņi. Vienīgi kategoriski esmu pret šokolādēm un industriāli ražotājiem saldumiem.
– Kāpēc pret šokolādēm?
– Šokolādē ir laimes hormoni, kas uzlabo garastāvokli. Bet bērni ir viegli ietekmējami. Un ir teorija – ja bērnam agri sāk dot šokolādi, viņi ātri vien var kļūt atkarīgi no tās. Tiem, kuri agri sākuši ēst šokolādi, vēlāk ar to ir “tuvas, atkarīgas attiecības”. Es pati esmu spilgts piemērs. Man bērnībā garšoja tikai ārzemju šokolādes, bet tās jau nevarēja dabūt. Tāpēc tās vienkārši neēdu un šobrīd varu teikt, ka šokolāde nav mans ēdiens.
Dodu bērnam pašas gatavotus cepumus. Cukurotu ēdienu vietā labāk pasniedzu augļus. Cukuru ēdienam, ko dot bērnam, vispār esmu sākusi likt tikai nesen. Šodien Ernestiņš ieraudzīja cukuru un iesaucās – cukurs!
Ciemos, ar bērniem skraidot, varbūt viņš vienu “Selgas” cepumu ir nogaršojis.
Atceros, mājās uztaisīju pusdienas un cepumus. Dodu pusdienas, bet dēls iebilst – mamma, nē – cepumus! – un rāda ar pirkstiņu uz gardumiem. Protams, nekādas pusdienas viņš neēda, gribēja tikai cepumus.
Tajā pašā laikā viņš mūs pārsteidza ceļojumā. Dēls tobrīd savā pusotra gada vecumā jau bija garšojis saldējumu. Ārā bija saule, karsts – kurš tad neēdīs saldējumu? Puika sāka ēst, bet blakus bija banāns – viņš aizmeta saldējumu pa gaisu un ņēma banānu!
Reiz bijām ciemos, un viņš ēda jau otro bulciņu. Viņu slavēja – o, kāda Ernestiņam laba apetīte. Bet, ja tur stāvētu brokoļi, viņš tos ņemtu tāpat, – teica tētis. Tā patiešām ir.
– Kāda ir atbilde sev pašai, kāpēc tu vēlies ēst veselīgi?
– Tā es labāk jūtos. Ziemā bijām Liepājā un tā arī neviena no sešām kafejnīcām neizrādījās īstā. Nekur normāli nebija dārzeņu, nesapratu – kā tā var būt? Likās, ka es varētu veselu gurķi nograuzt! Sapratu, ka man veselīgās garšas kļuvušas par dzīvesveidu, esmu pieradusi ēst daudz dārzeņu. Ja nav dārzeņu, mājās neko nevar pagatavot!
– Ko tu vispār ēd?
– Visu ko. Ēdu daudzveidīgi. Šorīt no rīta bijām ciemos, baudīju arī kūku, zemenes no dobes un zirnīšus. Ēdu kā parasts cilvēks. Vienīgi bez klasiskajiem latviešu ēdieniem. Nāku no mākslinieku ģimenes, un mamma vienmēr gatavoja interesantus ēdienus. Ziemassvētku vakarā ir bijusi galdā pat svaigēdāju kūka. Ar klasiskajiem ēdieniem, karbonādēm vairāk vai mazāk iepazinos tikai vīra ģimenē. Manās mājās mamma vienmēr ir gatavojusi ļoti interesantus un daudzveidīgus ēdienus. Tur es tikai varu slavēt savu mammu. Pa lielam domāju mana vēlme eksperimentēt diezgan sasaucas ar viņas eksperimentiem manā bērnībā. Vienmēr esmu teikusi pusaudžu gados bērns ēdīs kārumus, bet pēc tam, kad aizies savā dzīvē sāks atcerēties tomēr to kādi bija ģimenes ēšanas paradumi.
Visos ēdienos vienmēr iekļauju dārzeņus, izvēlos veselīgākus produktus. Kotletēm vienmēr lieku klāt dārzeņus – kāpostus, cukini. Ja tās ir pankūkas, tajās būs pilngraudu milti, ja makaronu ēdiens, tad – pilngraudu. Ja gatavoju lazanju, tad bešamela mērces vietā būs vājpiena biezpiens. Ierastās plāksnes aizvietošu ar cukini strēmelēm vai pilngraudu plāksnēm.
