Izpētīju, kas notiek, ja neēd pēc pulksten sešiem 0
– Vai tu ēd arī ārpus mājas?
– Jā. Citreiz, ja aizeju ēst kopā ar kādu, ko ne tik ilgi pazīstu, man saka – nē, es negribu sēdēt tev blakus, tu skatīsies, ko es ēdu. Atbildu – man ir vienalga, ko tu ēd. Citreiz gan man ir grūti noskatīties uz bērniem, kuriem dod daudz našķu, cukura stienīšus un vēl visu ko. Ja redzu, ka sešas dienas no vietas bērns neko normālu nav apēdis, tad patiesi man ir grūti uz to skatīties.
Vienmēr var atrast kaut kādu līdzsvaru. Piemēram, manam vīram ļoooti garšo čipsi. Kad universitātes laikā man bija jāatrod pētījumam cilvēki, kuri man būtu “jātievina”, viņš vājēja manā vadībā un man nācās viņam ļaut katru dienu iesvērt ēšanai 30 gramus čipsu.
– Viņam viss, pateicoties tev, uzturā bija tā sabalansēts, ka viņš to varēja atļauties?
– Jā. Viņš drīkstēja apēst 30 gramus čipsu. Man vienmēr patīk izdomāt, kā ēdienu pārvērst par veselīgu. Vienu periodu, piemēram, biju aizrāvusies ar dabisko augu saldinātāju stēviju. Cepu kūkas un liku to cukura vietā. Uz vienu 26 cm diametra kūku liku aptuveni vienu tējkaroti stēvijas pulvera. Liku klāt un garšoju, kā ir. Tad pieteicās Ernests, un es “puķi” atcēlu – bērnu gaidot taču neēdīšu kaut kādu cukurpuķi.
Man patīk eksperimentēt. Citreiz atbrauc ciemiņi un brīnās – es nedomāju, ka atbraukšu pie tevis un varēs ēst burgeri! Bet es jau esmu izdomājusi, ko tajā vērtīgu likšu iekšā. Parasti draugi arī saka – tev jātaisa sava pavārgrāmata ar receptēm, kā jebko ēdamu padarīt veselīgu. Bieži izdomāju ko jaunu virtuvē. Kad apnīk novitātes, var uzēst ārpus mājas. Man vispār patīk uzēst kaut kur citur!
– Savulaik lasīju diētas ārstes Lolitas Neimanes teikto, ka nedrīkst ēst ārpus mājas, ja grib notievēt.
– Savā ziņā tā ir, bet var būt vērīgs izvēlēs. Ko parasti dāmas dara, kad aiziet uz kafejnīcu? Vismaz, ja iet ar mani, piefiksēju, ka svešākas dāmas ņem salātus. Bet viņas nezina, ka, piemēram, Cēzara salātos mērce ir teju no vienas eļļas! Briesmas! Nu labi, nav jau briesmas, ir gardi un nav jau neveselīgi. Bet mazkustīgam cilvēkam tas būs par daudz. Taču cilvēki domā – tas taču nekas, tas ir tikai “salātiņš”. Tādu apēdot, pēc pusstundas atkal gribas ēst un tad jau meklē ko sātīgāku.
Parasti diezgan droši figūrai sabiedriskajā ēdināšanā var ņemt zupu. Tām receptūra pārsvarā ir līdzīga. Ja nu vienīgi biezzupām var klāt būt trekns putukrējums.
– Zupās varētu būt daudz sāls.
– Protams, arī. Man gan sāļi ēdieni garšo. Kaut gan sāli ikdienā nelietoju. Man vispār patīk ēst. Tāpēc brīnos par cilvēkiem, kas “ieliek sevī” vienā piegājienā mednieku desiņas, frī kartupeļus un šķovētus kāpostus tā vietā, lai ēstu veselīgi, bieži un līdz ar to – daudz. Vai cilvēkiem tiešām nepatīk ēst? Man patīk.
– Minēji, ka universitātes laikā konsultēji vīru. Vai tajā laikā arī iepazināties?
– Nē, mēs iepazināmies, kad mācījāmies vidusskolā. Tā kopīgi esam izauguši. Viņš ir iesaistījies daudzos manos eksperimentos. Vai – viņam nācies piedalīties. Čipsu tievēšanas kūrē Oskars zaudēja septiņus kilogramus. Bakalaura darba pētījumā salīdzināju divas grupas – vienā bija cilvēki, kuri tievēja un neēda pēc sešiem, otrā – tievētāji, kas pēc sešiem ēda. Abās grupās varēja uzņemt vienādu kaloriju skaitu. Oskars bija grupā, kas drīkstēja ēst pēc sešiem, es – nedrīkstēju. Fantastiska kombinācija! Jo viņš ēda un man arī gribējās ēst, bet es nedrīkstēju. Secināju, ka neēst pēc sešiem ir grūti un ierobežojoši. Pēc tam izbaudīju iespēju vakarā paēst tā, ka man pienāca klāt divi trīs kilogrami.
– Un kādi bija pētījuma kopīgie rezultāti?
– Notievējuši cilvēki bija abās grupās, taču tiem, kuri ēda līdz sešiem, pēc pētījuma svars pienāca klāt, kad atsāka ēst vakaros. Tiem, kuri bija ēduši pēc sešiem, viss bija mierīgi – samazinātais svars nepieauga. Turklāt tie, kuri nedrīkstēja vakarā ēst, bija uz mani dusmīgi! Viņi arī krāpās – atradās “snikerīši” un našķi, ko normāli viņi ikdienā neēstu, bet, kad ir aizliegums, roka tā vien pēc tādiem sniedzas!
Šī pieredze rāda, ka nevienai diētai nevajadzētu kļūt par drastisku pienākumu uz pāris nedēļām. Vairāk jādomā par dzīvesveida pārmaiņām kopumā.
– Krievu tievēšanas raidījumā “Es tievēju”, kur cilvēkiem visu laiku seko kameras, pilnīgi visi kādā brīdī “norāvās”. Un – pēc tam to noliedza…
– Šo raidījumu neesmu redzējusi, bet arī raidījumā “Noslēpumainie ēdāji” (“Secret Eaters”) redzams tas pats – visi apgalvo, ka neko neēd, lai gan rij. Tomēr, strādājot ar bērniem un pieaugušajiem, novēroju, ka te ir atšķirība. Pieaugušie visi kā viens apgalvo – es neko neēdu. Tikai salātus graužu. Bērni ir godīgi. Man reizēm kolēģi jautā, kā es varu strādāt ar bērniem. Esot jātiek galā ar vecākiem un tā. Es atbildu – kā jūs varat visu laiku strādāt tikai ar pieaugušajiem? – viņiem bieži ir ambīcijas, tad nevar izdarīt šo un to. Atšķiras arī pacientes sievietes no vīriešiem. Stiprais dzimums ieteikumus pilda kārtīgāk, kamēr sievietes emociju uzplūdos sevi attaisno – man šodien bija slikta diena, tāpēc ēdīšu šokolādi.
– Tev pašai ir stingrs raksturs un tu neaizraujies ar, teiksim, saldumiem vai tev tie negaršo?
– Nav tā, ka negaršo. Protams, ja uz galda stāvēs gardumi, es tos ēdīšu. Tāpēc es vienkārši tos nepērku. Ja nu ļoti kaut ko sagribas, gatavoju pati. Taču ir daudzi kaitīgi ēdieni, kas man patiešām negaršo, piemēram, man nekad nav garšojušas limonādes, saldie jogurti. Īsti negaršo arī gatavās kūkas. Bet labprāt baudu mājās taisītās. Ciemos iedrošinu – ja tu pati gatavo kūku, man nav nekādu pretenziju, man gribas tādu kūku. Industriāli ražotās gan nenovērtēšu.
