Nokritos svarā, tad pazuda mēnešreizes… 0
– Cik gados tu biji “bumbulītis”?
– Sestajā klasē, tātad man bija 12 gadi. Man nebija aptaukošanās, bet virssvars gan. Tomēr es nekad nedomāju, ka tas ir no tā, ko ēdu! Es domāju – es vienkārši tāda esmu, mamma arī ir omulīgāka.
– Kāda mamma ir tagad, kad meita ir uztura speciāliste?
– Viņai visu mūžu nedaudz ir virssvars. Viņa man citreiz zvana, saka – man vajadzīgs uztura speciālists. Bet kurš klausa ģimenes locekļus!? Neviens. (Lizete pasmaida) Es viņai varu stāstīt nezin cik reizes, viņa tik un tā manī neklausās un turpina to, ko nu dara. Citreiz, kad viņa mani neklausa, saku, ka aizsūtīšu viņu pie kādas kolēģes. Mamma ēšanā ir izmēģinājusi visu ko. Tad viņai bija saraksts ar atļautajiem un neatļautajiem ēdieniem. Prasīju – kas tās par muļķībām: kāpēc tu nevari ēst sēnes!? – Nē, es tagad neēdīšu! – viņa atbildēja. Tas, protams, vainagojās ar to, ka pēc kāda laika roka stiepjas pie visa ko kārojas. Mēs visi pēc striktām diētām tā darām. Jā, mammai ar tēti ir neliels virsvars, bet viņi mani neklausa. Toties omīte gan skatās, ko un cik daudz viņa ēd.
– Viņa ir slaida, ja?
– Viņa tagad ir pat nokritusies svarā. Tā gan nav mana vaina (Lizete pasmaida). Nācās iet pie dakteriem pārbaudīties, jo viņas gados nevajadzētu strauji zaudēt svaru. Viņa dzīvo viena pati un atmet ar roku – ko nu es ko īpašu taisīšu. Vienā no tikšanās reizēm es viņai uzdāvināju blenderi, aizsūtīju receptes, tagad viņa taisa visādus kokteiļus, piemēram, gatavo banānu sorbetu. Saldēts banāns, nedaudz piens un kakao. Izdodas tāds šokolādes saldējums, ka nemaz nenojautīsi, ka tas nemaz nav īsts saldējums.
– Tu arī esi ļoti slaida. Atļaušos pajautāt, cik tu sver?
– Es sveru 50 kilogramus, esmu 1,65 m gara. Man ir maziņš svariņš. Normāls svars man būtu 55-60 kilogrami. Kad bija minētā neēšana, nokritos līdz 46 kilogramiem. Tad pazuda mēnešreizes…
– Vai tā bija anoreksija?
– Domāju, ka īsti tā nebija anoreksija, varbūt nedaudz nosliece uz anoreksiju. Biju galīgi tieviņa, neēdu našķus un viss. Ja man tobrīd kāds būtu atļāvis ēst bulciņas, es tās ēstu – vienkārši neviens neatļāva. Ēdu, ko skolā deva – visiem jau bija pateiks, ka Lizete nedrīkst to un to. Nedrīkst treknu – vēders sāpēs. Arī citur ļoti priekšzīmīgi ievēroju, ko drīkstu un ko ne. Kad pazuda mēnešreizes, tajā vecumā likās, ka tas ir labi – nav lieku klapatu. Kurš tad pusaudžu vecumā skaita mēnešreižu dienas? Pēc pāris mēnešiem gan pateicu to mammai un mani aizrāva pie ārsta. Pēc tam biju laimīga, ka man atkal jāuzbarojas un varu ēst visu ko, arī bulciņas. Taču, ja desmitajā klasē vēl ēdu frī kartupeļus – visi ēda – , jutu, ka atkal sāku apvelties, un vienpadsmitajā klasē vairs tos neēdu. Pēc tam kopš vidusskolas esmu palikusi savā “piecdesmitniekā”.
Kad gaidīju Ernestu, grūtniecības svara pieaugums man likās kā kultūršoks! Kā var pienākt tik daudz kilogramu? 17! No kurienes? Protams, sapratu, ka tas ir normāls svara pieaugums gaidībās, tā kā man bija mazs sākumsvars. Tomēr iekšēji to bija grūti pieņemt. Vienā mēnesī bija pienākuši trīs kilogrami. Atkal tik daudz! Ginekoloģe jautāja – ko jūs ēdat? Kūkas nedrīkst ēst! Daktere nezināja, kāda ir mana profesija. Man pasaka – neēd tik daudz kūkas! Tas bija smieklīgi (Lizete pasmaida). Bet – cik ātri svars pienāca, tikpat ātri pēc grūtniecības arī pazuda. Laikam jau sava loma ir iedzimtībai. Taču nevaru teikt, ka neko arī nedaru lietas labā.
– Uztura speciālists ar savu vizuālo tēlu arī rada uzticēšanos. Diezin vai kāds gribēs iet pie apaļa uztura speciālista… Tev visa mūža garumā jābūt labā formā!
– Jā, piekrītu. Tas nav tikai darbs, bet arī dzīvesveids. Ēst gatavošana caurstrāvo katru dienu.
