Vīrs, kurš pratināja Gēringu 2
Starptautiskā kara tribunāla Nirnbergā vadītais process pret nacistiskās Vācijas valstsvīriem, apsūdzētiem noziegumos pret mieru un cilvēci, ilga no 1945. gada novembra līdz 1946. gada oktobrim. Šogad aprit 70 gadi kopš sprieduma nolasīšanas. Zināms, ka Nirnbergas Tiesu pili un cietumu, ASV armijas formās tērpti, apsargāja bijušie latviešu un igauņu leģionāri. Taču latvieši bija arī padomju pusē – PSRS sagatavoto apsūdzības rakstu tribunāla pirmajā dienā nolasīja latvietis Žanis Ozols. Nezināmu iemeslu dēļ viņa vārds padomju gados tika ignorēts, un daudzi par Ozolu nezina arī mūsdienās.
Vīrs sarkanarmijas virsnieka formastērpā, kurš redzams Nirnbergas Tiesu pilī tribunāla laikā 1945. gada beigās izdarītajā zāles fotouzņēmumā un pagriezies ar seju pret sektoru, kur sēž apsūdzētie, ir PSRS justīcijas apakšpulkvedis Žanis Ozols. Viņš piedzima 1897. gada ziemā Ventspils apriņķa Zūru pagastā. Tā bija vecvecāku lauku māja, kur tika pavadīti bērnības gadi. Vecāki dzīvoja Ventspilī, jo tēvs strādāja ostā, zvejoja, māte nodarbojās ar šūšanu. Kad pienāca skolas laiks, vecāki paņēma dēlu pie sevis. Žanis mācījās pilsētas skolā, līdz smagi saslima un nomira tēvs. Māte izgāja pie cita ventspilnieka, vācbaltieša. Tas iekārtoja padēlu vācu tirdzniecības skolā. Pēc mācību beigšanas nelaiķa tēva attāls radinieks, burinieka kapteinis Jānis Smiltnieks, paņēma dūšīgo jaunekli pie sevis par matrozi. 1913. gadu Žanis pavadīja, zēģelējot uz Dāniju un atpakaļ.
Pirmajam pasaules karam sākoties, darba Ventspilī vairs nebija. Žanis devās uz Petrogradu un drīz atrada rūpnīcā kalēja darbu. Pēc gada viņu iesauc karadienestā Krievijas Baltijas jūras kara flotē. Sākumā Žanis Ozols ir matrozis uz zemessmēlēja, kas padziļina kuģu ceļa kanālu starp Monzunda salām un Igaunijas piekrasti. Pēc tam ieskaitīts kara flotes galvanieru skolā, kur tika apmācīti elektriķi, mehāniķi, lielgabalu apkalpes un arī ūdenslīdēji. Pēc skolas beigšanas puisis līdz 1917. gada rudenim dienēja turpat Kronštatē. Latvieši viņu pierunāja iestāties savā sekcijā, kas pastāvēja turpat pie boļševiku (lielinieku) partijas Kronštates organizācijas. Kad lielinieki Petrogradā īstenoja valsts apvērsumu un sagrāba varu, Ozols matrožu vienības sastāvā aizgāja no Kronštates un tur vairs neatgriezās. Tālāk viņa dzīvi vairs nevirzīja viņš pats, bet gan tās partijas aparāts, kurā viņš bija iesaistījies.
Petrogradā Ozols vispirms piedalās sarkanarmijas vienību formēšanā, pēc tam jau kā čekists tiek nosūtīts uz Krievijas Pilsoņu kara Austrumu fronti. Viņu ieceļ par 3. armijas sevišķās daļas izmeklēšanas nodaļas vadītāju. Pilsoņu karam beidzoties, latvieti izsauc uz Maskavu un norīko darbā čekas centrālajā aparātā, ārzemju nodaļā. Pēc vairākiem idejiskiem konfliktiem ar priekšnieku Frici Bulli Ozolu no čekas atlaiž un nosūta mācīties uz Augstākajiem juridiskajiem kursiem. Tolaik boļševiku partijas kongresos un centrālkomitejas plēnumos vēl notika diskusijas un tika apspriesti dažādi viedokļi, taču Staļina vienīgi pareizās “ģenerālās līnijas” aizstāvji aizvien rupjāk centās opozīciju apspiest. Kādā no Augstāko juridisko kursu partijas nodaļas sapulcēm, kur apspriesti kārtējie lēmumi, izskanēja priekšlikums opozīciju vispār aizliegt. Tad vārdu palūdza Ozols. Viņš uzsvēra, ka opozīcijai ir jābūt, jo “lifts bez atsvara nedarbojas”. Sākās skandāls. Daži sauca, ka Ozols jāizslēdz no partijas, bet sapulces vadītājs apķērās pajautāt, no kura gada viņš ir boļševikos. “No 1917. gada jūnija,” atbildēja Ozols. Saucēji apklusa, jo tolaik tie, kam partijas stāžs sākās pirms 1917. gada oktobra, vēl skaitījās godājami un neaizskarami.
Spānijas misija
Par incidentu uzzināja arī viens no kursu pasniedzējiem, nākamais PSRS ģenerālprokurors Andrejs Višinskis. Viņš bija nolēmis iepazīties ar jauno kursantu un pēc lekcijas lūdza Ozolu palikt, pastāstīt par sevi. Tad Višinskis ierosināja uzrakstīt domas par lielinieku valsts sociālpolitisko uzbūvi, pēc tam arī par viņa lekcijām. Ozols atbildēja atklāti.
Pēc kursu pabeigšanas Žani Ozolu nosūtīja uz Krievijas dienvidiem. Seši gadi tika pavadīti novada Tautas tiesas priekšsēdētāja amatā. Pēc tam bija izsaukums uz Maskavu un iecelšana par Maskavas –Kurskas dzelzceļa prokuroru. 1934. gadā Ozolu atkal nosūta mācīties. Šoreiz uz Ārējās tirdzniecības akadēmiju, kur mācību laikā viņu ievēl par šīs iestādes kompartijas komitejas sekretāru.
1937. gadā centrālkomiteja nolēma, ka Ozolam jādodas “speckomandējumā” uz Spāniju, kas jau gadu dega pilsoņu kara ugunīs, pildīt “internacionālo pienākumu”. Pirms komandējuma viņu trīs mēnešus apmācīja Rjazaņas karaskolā. Tur tika apgūtas kā militārās disciplīnas, tā spāņu valoda, turklāt tik labi, ka vēlāk Spānijā Ozols atteicās no tulka pakalpojumiem.
Kad 1937. gada novembrī Maskavas sūtītais eksperts ieradās Spānijā, viņu iecēla par Tautas armijas 14. (partizānu) korpusa speciālās skolas priekšnieku. Tā bija izlūku un diversantu skola. Korpusu komandēja spāņu komunists Domingo Ungria, kura padomnieks bija Kristaps Salniņš – 1905. gada revolūcijas kaujinieks, viens no 1906. gada pārdrošā uzbrukuma Rīgas policijas pārvaldei dalībniekiem, tobrīd jau sarkanās armijas Izlūkošanas pārvaldes ģenerālis. Savukārt viens no izlūku skolas instruktoriem bija NKVD jaunākais leitnants Artūrs Sproģis. Turpat Spānijā atradās vēl viens Ozols – agrākais Latvijas armijas pulkvedis leitnants Voldemārs Ozols. Spānijā viņu paaugstināja par republikāņu armijas ģenerāli un aizmugures spēku apmācības priekšnieku. Tautieši reti, bet satikās.
Žanis Ozols no Spānijas aizbrauca 1939. gada februārī, kad jau bija skaidrs, ka pilsoņu karš beigsies ar nacionālistu ģenerāļa Franko uzvaru. Maskavā Ozols atgriezās prokuratūras aparātā. Kad Vācija uzbruka PSRS, viņu mobilizēja un visus kara gadus Ozols pavadīja Čeļabinskā kā Dienvidurālu dzelzceļa kara prokurors.
Izraudzīts Nirnbergai
1945. gada vasarā cauri Čeļabinskai uz austrumiem viens pēc otra traucās ešeloni ar karavīriem un kara tehniku. Tika gatavots PSRS uzbrukums Japānai. Taču Ozolu izsauca pretējā virzienā – uz Maskavu, uz Ārlietu ministriju, kur darbojās slepena valdības komisija starptautiskā kara tribunāla nodrošināšanai. Ieradies komisijas sēdē, Ozols atkal sastapās ar Višinski, kurš bija šīs institūcijas priekšsēdētājs. Uzdevis Ozolam dažus jautājumus vācu valodā, Višinskis paziņoja, ka viņš iecelts par PSRS delegācijas Nirnbergas tribunālā Izmeklēšanas daļas vadītāja palīgu. 1945. gada augustā Izmeklēšanas daļa 25 juristu sastāvā jau bija Nirnbergā. Ozola uzdevums bija pratināt galvenos apsūdzētos: Hermani Gēringu, Joahimu fon Ribentropu, vēlāk arī Rūdolfu Hesu. Sākās ilgstoša, fiziski un psiholoģiski smaga divcīņa starp izmeklētāju un apsūdzēto.
Pirmā tribunāla sēde notika 1945. gada 20. novembrī. Tā sākās ar uzvarētājvalstu – ASV, Lielbritānijas, PSRS – delegāciju pārstāvju uzstāšanos, nolasot savus apsūdzības slēdzienus par Vācijas un nacistu partijas vadītāju noziegumiem. PSRS apsūdzības slēdzienu nolasīja latvietis Žanis Ozols. 1946. gada februārī viņš smagi saslima; vairākus mēnešus ārstējās hospitālī Maskavā, tika paaugstināts par pulkvedi un demobilizēts. Nirnbergas tribunāla pēdējā sēde, kad pasludināja spriedumus, notika 1946. gada 1. oktobrī. Gērings ar Ribentropu saņēma nāvessodu, Hess – mūža ieslodzījumu.
Ozolu pēc demobilizācijas iecēla par PSRS Ārējās tirdzniecības ministrijas pilnvaroto Baltijas republikās un Kaļiņingradas apgabalā ar mītni Rīgā, Ministru padomes ēkā. Rīgā viņš nostrādāja līdz pensijai 1957. gadā. Bet darbu nepameta – kamēr atļāva veselība, Ozols organizēja PSRS Tirdzniecības palātas izstādes ārzemēs.
Šā raksta autors ar Žani Ozolu iepazinās Maskavā 1988. gadā padomju kara veterānu komitejas Spānijas pilsoņu kara sekcijas sapulcē. Kad izteicu izbrīnu, ka viņa vārda nav 1966. gadā Rīgā izdotajā grāmatā “Latvijas cīnītāji Spānijā”, viņš skumji pasmaidīja un atmeta ar roku. Bet viņa uzvārda nav arī Maskavā iznākušajā daudzsējumu izdevumā “Nirnbergas process”! Uz šo jautājumu Ozols atbildēt izvairījās, tikai kā pierādījumu uzdāvināja Nirnbergas tribunāla personāla telefona grāmatu, kurā atrodams arī “Lt. Col. Ozol G. A.”. Ozola ignorēšanas iemesli paliek nenoskaidroti. Iespējams, vainojams bija tas, ka valodas zinošais vīrs kāda ieskatā tribunāla laikā “pārāk daudz” neformāli komunicēja ar kolēģiem no rietumvalstīm.
Žanis Ozols nomira 95 gadu vecumā, vēl piedzīvodams savas partijas un PSRS sagrūšanu. Viņa pīšļi apbedīti dzimtenē.
