Bet kas pa to laiku notika ar pašu Bībeles tulkotāju Ernstu Gliku? Jau drīz pēc milzīgā darba pabeigšanas 1689. gadā Gliks gatavojas ķerties pie otrā latviešu Bībeles izdevuma. Tomēr tik pierastā miera laiki zviedru Vidzemē ir beigušies. Kopš 1702. gada Latvijas zemē ik gadu iebrūk krievu karaspēks, un neviens tad vēl pat nenojauš, ka, pazaudējot Vidzemi, Zviedrija šķirsies arī no sava lielvalsts goda un slavas.

Alūksnes mācītājs Gliks nenoguris apkalpo ne vien savu draudzi, bet arī vizitē apmēram 20 draudzes savā prāvesta iecirknī un ir triju latviešu bataljonu – Alūksnes, Kokneses un Tirzas – mācītājs. Glika ikdiena ir ne vien daudzi smagi ceļojumi – viņš vēlas atkal un atkal tulkot latviešu Bībeli. Diemžēl viņa sagatavotais Bībeles otrā izdevuma manuskripts (viņam atkal ir palīgs – vēlākais Rīgas Schola Carolina direktors Vendelins Šteidings) laikam jau neatgriezeniski ir gājis bojā.

1702. gada augustā krievu karaspēks grāfa Šeremetjeva vadībā uzbrūk Alūksnei. Pēc vienas no leģendām, tad, kad vairs nav bijis cerības, ka pilsēta varētu aizstāvēties, Gliks ar ģimeni un kalpotājiem ieradies krievu nometnē, turot rokās krievu Bībeli (viņš bija veicis arī Bībeles tulkojumu krievu valodā. – Red. piez.), un tur padevies. Gliku, kurš pirms tam nekad nav bijis tālāk par Vāciju un Vidzemi, vispirms nosūta uz Maskavas vācu priekšpilsētu, kur viņš dzīvo stingrā uzraudzībā. Vēlāk jau viņam, pēc cara pavēles, vietu ierāda mirušā bajāra Nariškina mājā. Cars uzdod Glikam organizēt Maskavā ģimnāziju, piešķirot algu 3000 rubļus gadā. Pašam Glikam lemts vadīt šo jauno laiku dvesmas iemiesojušo skolu vien divus gadus. Un viņam jātaisnojas, kāpēc tajā līdzās Dekarta filozofijai un senajām valodām māca arī dejošanu un jāšanu un, nenod Dievs, vēl arī paukošanu. Tāda bezdievība! Krievu vēsturnieks V. Kļučevskis teiks: “Glika skolu vēlāk atcerējās kā smieklīgu Alūksnes mācītāja pasākumu, kura nevajadzību beidzot atzina arī cars Pēteris.”

Ernsts Gliks aizgāja aizsaulē 1705. gada 5. maijā (pēc vecā stila). “Šeit dus nelaiķis, augsti cienītais teologs Ernsts Gliks, kas bija apveltīts ar prātu un varonību – laimē un nelaimē – un laimīgi jau sen Krievijai Dieva nolemts. Viņa piemiņa ir svētīga,” bijis rakstīts uz viņa kapakmens.

Gliks ticis apglabāts Maskavas vācu kapos pie Marijas birzes. Acīmredzot, viņa audžumeitai Krievijas imperatores tronī, kā arī bērniem un mazbērniem pietrūka intereses par senča piemiņas saglabāšanu. 1886. gadā viņa kaps līdz ar citiem ticis nolīdzināts, lai dotu vietu dzīvojamiem namiem.

Pēc profesora Jāņa Endzelīna ierosinājuma, profesors Ludis Bērziņš starp 1932. un 1935. gadu vērsās pie Latvijas sūtņa Maskavā Alfrēda Bīlmaņa, iesakot, lai viņš izprasa padomju iestādēs atļauju pārvest Glika mirstīgās atliekas apglabāšanai Latvijā. Atbilde esot bijusi, ka kapavietu nevarot sameklēt.

Un tomēr ir vērts ieklausīties Luda Bērziņa teiktajā: “(Savas tautas garīgajā dzīvē) atradīsim īpaši vienu vīru, ko rotā īsti liela vīra pazīmes. Šis vīrs ir Ernsts Gliks, kura piemiņa latviešu tautā nekad nevarēs izdzist. Gliku pieminēdami, galu galā mēs īsti sekojam tikai paši savas attīstības gaitai.”