Uz Alūksni! 0
1683. gada 18. janvārī ar īpašu karalisko iecelšanas rakstu Gliks, “novērtējot viņa krietno dzīves gājumu”, kļūst par Alūksnes mācītāju. Tā bija virzība uz augšu pa karjeras kāpnēm, jo Vidzemes latviešu daļā tieši šī bija lielākā draudze, kas deva visprāvākos ienākumus, un Alūksnes mācītājmuiža bija trešā lielākā pēc Valmieras un Trikātas.
Gliks savā autobiogrāfijā raksta: “Laikā, kad biju nodarbināts ar Bībeles tulkošanu, ar Dieva lēmumu mani aizsauca uz Alūksni. Alūksne bija pirmā vieta Vidzemē, kur ar Dieva žēlastību manas ierašanās pirmajā – 1683. – gadā trīs skolas reizē sāka darbību (1683. gadā – Alūksnē, pēc tam – Zeltiņos un Apē. – Red. piez.), kaut arī ar pārdrošu uzdrīkstēšanos. Augstais Dievs tomēr šo darbu svētīja, un jau 1684. un 1685. gadā varēju no manis apmācītiem skolaspuišiem dažus nosūtīt kā skolmeistarus uz citām vietām un nodot citu mācītāju rīcībā, kas arī pēc šī parauga sāka iekārtot skolas.”
Visvairāk skolēnu esot bijis Alūksnes, Valmieras un Piebalgas skolās. Skolotājiem algu maksāja gan graudā, gan naudā – desmit līdz 20 vecdālderu gadā.
Kad 1687. gadā Gliku ieceļ arī par Kokneses prāvestu, viņš, ne vien publiski noperot pie vietējās baznīcas, soda kalpones un citas personas par netikumīgu dzīvesveidu, bet arī pieprasa, lai mācītājiem tiktu pienācīgi samaksāts un lai viņi prastu latviešu valodu. It kā esot ziņas, ka Gliks vēlējies nākotnē arī dibināt latviešu nākamās pakāpes – latīņu – skolas, tomēr nodomu izjaucis Ziemeļu karš.
Alūksnē Gliks nodzīvoja deviņpadsmit gadus. Arī personiskajā dzīvē viņam paveicās izveidot spožu “karjeru”, apprecot Alūksnes komendanta, zviedru ritmeistara Bernharda Reitera un viņa augstdzimušās sievas, dz. Patkulas, meitu Kristīni Emerentiju (viņa nomira 1740. gadā). Laulība bija svētīta ar četrām meitām un diviem dēliem, kuru dzīves un karjeras vēlāk ritēja Krievijā ‒ cara galmā un ārpus tā.
Patiešām paradoksāli, ka daudz augstāk par viņiem pa Krievijas sabiedrības kāpnēm gluži kā liftā ar paātrinājumu izdevās pacelties Glika bērnu auklei un audžumeitai Martai, par kuru savā Krievijas cara Pētera I biogrāfijā vēstījis pats Voltērs.
