“Šai zemē esmu svešinieks” 0
Ernsts Johans Gliks pasaulē nāk Vetinā (Vācijā, 20 km uz ziemeļiem no Halles). Pēc vienas (vecākās) versijas, tas notiek 1652. gada 10. novembrī. Pēc citas (jaunākās) – 1654. gada 18. maijā. Viņa pirmais kristāmvārds ir Johans, bet vecākiem labpatīk viņu saukt par Ernestu. Gliks ir dzimis mācītājdzimtā – viņa tēvs Kristiāns Gliks, Vetinas mācītājs un Deitlēbenas prāvests, savulaik apprecējis šā amata iepriekšējā ieņēmēja meitu Doroteju. Toties viņa vectēvs ir grāmatiespiedējs Hamburgā. Gliks ir savam laikam izcili labi izglītots jauneklis – pēc mājmācības viņš 11 gadu vecumā sāk apmeklēt Altenburgas katoļu ģimnāziju. 1672. gadā viņu imatrikulē teoloģijas studijām Vitenbergas universitātē, tomēr viņš drīz pāriet mācīties Leipcigas universitātē. Un tad viņš pieņem sava mūža liktenīgo izvēli – nevis paliek Vācijā, lai zināmā vidē veidotu spožu garīgo karjeru, bet gan nolemj doties uz svešo un tālo zviedru Vidzemi, kur vietējie ļaudis runā nepazīstamā valodā. Kas tam bija pamatā, varam vien minēt. Vēl jo vairāk tāpēc, ka pieminētajā biogrāfiskajā skicē Gliks jau mūža nogalē raksta: “Es gan šai zemē esmu svešinieks. Esmu varējis, vienīgi svešumā projām esot, lūgt Dievu par savas dzimtenes labklājību.” Ir izteikts pieņēmums, ka vēl pavisam jauno Gliku pamest Vāciju varēja pamudināt kāds notikums vai pārdzīvojums personiskajā dzīvē. Izskan arī versija, ka viņš devās šurp, lai kļūtu par mājskolotāju kādā vācu muižnieku vai turīgu namnieku ģimenē. Tiešu pierādījumu par to trūkst. Ticamāks šķiet pieņēmums, ka Gliks brauca uz zviedru Vidzemi ar konkrētu mērķi – viņš zināja, ka tur ar pilnu sparu izskanējis ierosinājums tulkot Bībeli latviski, kas guva dzirdīgas ausis arī Stokholmā Zviedrijas karaļa Kārļa XI personā.
