Vīrs, kurš pārtulkoja Bībeli: Ernsts Johans Gliks 0
Alūksnē un, cerams, arī visā Latvijā šī vasara aizritēs Vidzemes mācītāja, slavenā Bībeles tulkotāja Ernsta Johana Glika piemiņas zīmē, svinot viņa 360. gadskārtu.
Izcils lingvists, apveltīts ar fenomenālām darba spējām un atmiņu, milzīgu savas misijas un pienākuma apziņu Dieva un cilvēku priekšā, kā arī lielu pašapziņu – tāda šķiet Ernsta Glika personība laikmetu perspektīvā. Viņa Bībeles tulkojums tapa vien astoņu gadu laikā. Turklāt viņš izvēlējās smagāko ceļu – nevis izmantoja jau esošo un Vidzemē plaši pieejamo Lutera tulkojumu, bet gan veica to no pirmavotiem, Veco derību tulkojot no senebreju un Jauno derību – no sengrieķu valodas. Toreiz pat Zviedrijā Vecā derība tautas valodā bija pārtulkota no Lutera vācu tulkojuma. Līdz ar to Glika veikums, lai gan var strīdēties, kā īsti viņš to paveica, nenoliedzami ir izcils, lai gan nepietiekami novērtēts, arī plašākā – visas Eiropas – kontekstā.
Turklāt viņš bija izcils arī izglītojošajā darbā, tuvu un tālu Vidzemē izveidojot tautskolu tīklu. Kokneses prāvesta amatā esot, izmantojot amata sniegtās tiesības, ja nepieciešams, ar varu spieda vācu mācītājus apgūt latviešu valodu. Nenogurstoši nesdams gara gaismu, viņš par to nesaņēma nekādu lielo pateicību un atbalstu no laikabiedru puses, tomēr, kad 1702. gadā kopā ar ģimeni tika sagūstīts un aizvests uz Krieviju, viņa mācītāja vieta Alūksnē, strādājot vienīgi aizvietotājiem, gaidīja viņu līdz pat pašai nāvei.
“Bībele ir vecās latviešu rakstniecības stūrakmens. … Viņas saturs noteica tautas tālāko garīgo attīstību,” šķiet, neviens nav spējis precīzāk formulēt Glika Bībeles tulkojuma nozīmi kā savulaik izcilais pedagogs, dzejnieks, literatūrkritiķis un literatūrvēsturnieks Teodors Zeiferts.
Par Glika mūžu un ieguldījumu Alūksnē joprojām šalc divi viņa stādītie ozoli (viņš mācītājmuižas parkā tos iedēstījis pēc tam, kad bija pabeidzis tulkot abas Bībeles daļas – vispirms Jauno un tad Veco derību.) Tomēr, kad pieminam paša mācītāja personību, daudz kas izrādās pazudis laikmetu ēnās.
No mūsdienām raugoties, šķiet paradoksāli, ka vairākums laikabiedru 17. gs. beigās nemaz neaptvēra Glika nopelnus latviešu Bībeles tulkojumā. “Nelaime ar Glika tulkojumu ir tā, ka savā pavisam nekristīgajā egoismā ģenerālsuperintendants Johans Fišers (mūsdienu izpratnē šā kunga ieguldījumu varētu pielīdzināt “Bībeles projekta vadītāja” lomai. – Red. piez.) plašajā sarakstē ar karali Kārli XI visus nopelnus piedēvēja sev,” rakstīja Edgars Dunsdofs.
Par Alūksnes mācītāja Glika nopelniem Bībeles tulkošanā sabiedrība uzzināja krietni vēlāk – un – kāda likteņa ironija – pateicoties viņam pašam. Kā arī – vācbaltu vēsturniekam Karlam Zontāgam, kurš 1811. gadā Rīgā publicēja kādu ar paša Glika roku rakstītu skaidrošanās rakstu, adresētu Vidzemes ģenerālgubernatoram.
