Kailcirtei ir alternatīvas. Mežsaimnieki apskata Blaumaņa māju apkārtni 2
“Intensīvā ciršana varētu radīt cilvēkiem diskomfortu. Pie Blaumaņa muzeja ēkām noteikti nevajadzētu kailcirti, varbūt kaut kur tālāk no acīm, kur vairāk bojāti koki, var intensīvāk pacirst. Manuprāt, Ērgļu pašvaldībai vajadzētu izvērtēt variantus, kur strādāt ar izlases cirti, kur ar kailcirti. Tepat pusstundas brauciena attālumā no “Brakiem” ir “Kalna Gavieši”. Bet līdz šim neviens no pašvaldības šeit nav bijis. Kaut vai pieklājības pēc būtu atbraukuši iepazīties. Tas nav privātais mežs, tas ir publiskais mežs. Arī iedzīvotāju viedoklis būtu jāuzklausa. Es ceru, ka pašvaldība meklēs kādu kompromisu,” pēc “Braku” apkārtnes apskates sašutis uzsvēra Sēlijas puses mežsaimnieks Raimonds Mežaks.
Pie Ērgļu novada domes piektdien aptuveni 25 cilvēki piketēja pret “Braku” meža izciršanu, taču protestētāji nevienu no domes iznākam nav sagaidījuši. Pašvaldības pārstāvji sestdien, lai gan bija aicināti, neatbrauca arī uz 30 kilometru attālo Pasaules dabas fonda mežu demonstrējumu teritoriju “Kalna Gavieši”, kur jau vairāk nekā 15 gadus mežu īpašniekiem un mežu darbu veicējiem ir iespēja iepazīties ar praktisko pieredzi par saimniekošanu mežā bez kailcirtēm.
Pagaidām noteikumi nav pārkāpti
Ērgļu iedzīvotāji nav apmierināti ar Ērgļu pašvaldības lēmumu izsolīt Braku meža cirsmu pie Blaumaņa dzimtajām mājām. Muzejam “Brakos” nepieciešama jauna administratīvā ēka, un pašvaldība naudu tās būvniecībai cer iegūt, izcērtot 27 ha mežu, no kuriem 14 ha – kailcirtē. Koku ciršana paredzēta gan kultūras pieminekļa teritorijā, gan tā aizsardzības zonā.
“Es biju pārsteigts, ieraugot, ka 50 metrus no “Braku” mājām, klēts un šķūnīša izciršanai ar sarkaniem punktiem atzīmēti gandrīz visi koki. Tie ir pat divas reizes mērīti. Es neredzēju nevienu koku, izņemot atsevišķus ošus, kuri būtu bīstami un varētu uzkrist cilvēkiem. Ciršanai atzīmētas pat egles ar 16 cm diametru, kas ir tā sauktās otrā stāva egles. Muzeja apkārtne nav tā vieta, kur jāveic intensīva koku ciršana ar kailcirti. Ja ļoti vajag naudu, tad izlases veidā kādus 20%,” piebilda R. Mežaks.
Viņš savos meža īpašumos kopš 2003. gada attīsta nekailciršu mežsaimniecību, to īstenojot dažādās mežaudzēs, atšķirīgos meža augšanas apstākļu tipos.
Parasti viens no argumentiem izlases cirtes noliedzējiem ir tas, ka šis koksnes ieguves veids piemērots īpašumiem, kuros saimnieks var apstaigāt katru koku, izvēloties, kuru cirst, kuru ne. Taču R. Mežakam ir cita veida saimniekošanas pieredze.
“Es savos īpašumos uzticu darbus profesionālai mežizstrādes kompānijai. Ir jābūt, protams, stingri noteiktiem kritērijiem, visam jābūt apzīmētam, pa kurieni būs ceļi, ko darīs ar zariem, lai izstrādi var veikt kvalitatīvi,” uzsver R. Mežaks. “Pārkāpts jau nekas pagaidām nav. Cirsmas robežas ir redzamas, arī ekoloģiskie koki atstāti pietiekamā skaitā, bet mani uztrauc intensitāte. Mazās 6–8 metrus garās eglītes, kuras varētu augt, kuras ir koki ar nākotni, paredzēts izcirst. Protams, pēc kailcirtes vienas tās nav vērts atstāt, jo nebūs jau lielo koku, kas tās var piesegt no vējiem. Vismaz 500 metru joslā ap “Brakiem” būtu jāizvirza īpaši ciršanas noteikumi. Manā praksē ir bijuši gadījumi, ka, piemēram, 20 metrus no senkapiem nedrīkst zāģēt kokus, pārējā izlases cirte, bet tur vispār ne. Lai nav tā, ka pa kapu uzkalniņiem braukā harvasteri.”
Mežs ir mājas daudzām dzīvībām
Diskusijas par “Braku” mežu ciršanu pārdomas izraisījušas arī Pasaules dabas fonda direktoram, Meža programmas vadītājam Jānim Rozītim. “Publiska meža īpašnieks no 28 hektāriem 13 saplāno kailcirti, 7 ha kopšanas cirti un pārējos – sanitāro cirti. Īpašnieks iet pāri pilnīgi visam un ņem, ko var paņemt. Turklāt tas notiek mežā, kas gan kopumā Latvijā ir atpazīstams, gan arī vietējiem cilvēkiem tas ir nozīmīgs. Tas pat vairs nav naudas jautājums. Šis mežs nav Ērgļu pašvaldības vienīgais īpašums, ja atbilst patiesībai fakts, tad pašvaldībai ir vairāk nekā 400 ha īpašumā. Pašvaldībai vajadzētu apzināt savus mežus, saprast, kāds ir to mērķis, un tad atbilstoši izmantot,” J. Rozītis aicina Ērgļu pašvaldību būt gudram meža saimniekam.
Arguments, ka Blaumaņa laikos “Brakos” nebija koku, neizturot kritiku. Kas tad galu galā esot pašvaldības mērķis – restaurēt ainavu vai apsaimniekot publisko īpašumu? “Vai tas nozīmē, ka Latvijā mežainumu vajadzētu samazināt no 50% atpakaļ uz 27%, kā bija Ulmaiņlaikos? Ja Latvijā nebūtu cilvēku, tad valsts teritoriju šodien 90% pārklātu mežs. Jo mežs ir dabiskā veģetācijas atbilde,” piebilst J. Rozītis. Arvien vairāk būs konflikti starp privātām un sabiedrības interesēm, spiediens uz dabas aizsardzību pieaugs, prognozē J. Rozītis.
Gudrs un saprātīgs saimnieks sapratīs, ka mežs ir dabas sistēma, kas veidojusies 80 vai 90 gadus, līdz ir gatava ciršanai. Mežs ir mājas daudzām dzīvajām radībām, tāpēc ir jādomā, ko cirtīs šodien, ko pēc desmit gadiem. “Ērgļi šobrīd nedomā, ko darīs pēc desmit gadiem. Izskatās, ka daļa šīs pašvaldības deputātu domā savas ievēlēšanas termiņa robežās. Latvijā ir mežu politika, kas jāievēro jebkuram īpašniekam. Nākotnes mežsaimniecībā arvien vairāk būs jāiesaista sabiedrība, publiskajiem mežiem it īpaši ir jākalpo visu vajadzībām.”
Nekailciršu mežsaimniecība
“Kalna Gaviešu” mežu īpašums aizņem ap 1000 hektāru lielu platību, un tā saimnieka Ziedoņa Vilciņa vēlme ir nesamazināt īpašuma vērtību, kā tas notiek kailciršu gadījumā, un regulāri gūt ienākumus no meža īpašuma, saglabājot meža vidi un ainavu. Uz semināru, kas sestdien notika viņa saimniecībā, bija atbraukuši meža īpašnieki gan no Pierīgas, Stalbes, gan no Madonas puses. Z. Vilciņam bija jāatbild uz daudziem un dažādiem jautājumiem – gan par to, kā intensīvi iegūt bērzu slotas, netraumējot jaunos kociņus, gan kuras apses piemērotākas jumta lubiņu iegūšanai. Arī kuru koku no diviem labāk zāģēt – lielāko un taisnāko vai mazāko.
“Visos mežos var strādāt ar izlases cirti, tiesa, tas prasa laiku un zināšanas,” teic Z. Vilciņš. Viņa īpašumos sastopami gan sausi un auglīgi meža nogabali, gan staigni pazeminājumi. Īpašumā lielāko daļu aizņem egļu un lapu koku mistraudzes, nereti arī egļu tīraudzes un baltalkšņu audzes.
Atbildīga saimniekošana mežā sākas ar koku ciršanas metodes izvēli. J. Rozītis norāda, ka kailcirte nav vienīgais veids, kā apsaimniekot meža īpašumu. “Kailcirte ir vienkāršāka saimniekošana, uzreiz lielāka koksnes masa. Bet, jo mazāks meža īpašums, jo vairāk jādomā, kā nodrošināt nepārtrauktu ienākumu plūsmu. Mazā īpašumā kailcirte nav risinājums, vienreiz nocērtot kokus, iegūst 20, varbūt 40 tūkstošus eiro, bet pēc mirkļa naudas vairs nebūs. Arī meža nebūs. Izlases cirte nav mērķis, tas ir tikai instruments, lai kaut ko sasniegtu – skaistu ainavu, daudzveidīgu vidi vai arī tas ir ekonomiskāk nekā kailcirte. Izlases cirte nozīmē regulārus ienākumus, nemazinās meža vērtība, ir nepārtrauktas koksnes ieguves iespēja, piemērošanās tirgus situācijai. Kailcirte visas šīs iespējas izslēdz.”
Dabai draudzīgie meža atvērumi
Ko nozīmē izlases cirte? Tas nozīmē, ka pretstatā kailcirtei kokus izcērt nelielā platībā un noteiktā daudzumā. “Strādājam ar atvērumiem, un vēlams ārpus tiem mežā neiejaukties,” uzsver J. Rozītis. Atsevišķi novērojumi pierāda, ka atvērumu (10 x 10 m) klātbūtne nav pietiekama atjaunošanās procesam. Lai mežaudzē saglabātos stabils koksnes pieaugums, kā arī ir nodrošināta pastāvīga dažādu sortimentu pieejamība un jaunāko koku turpmākā attīstība, tajā jābūt dažāda vecuma un augstuma kokiem.
Plānojot meža apsaimniekošanu, jāņem vērā īpašumu robežas. Blakus esošas kailcirtes var veicināt vējgāzes. Jo mežs ir dabiskāks, jo labāk tas var pārciest dažādas dabas kataklizmas. Jo vienveidīgāks mežs, jo tas vairāk var ciest no kaitēkļiem, slimībām.
Ja tomēr kailcirte ir veikta? Jāveido mistraudze, proti, dažādas sugas, jāsaudzē paauga un jāskatās perspektīvais otrais stāvs, nodrošinot pietiekamu gaismu jaunajiem kociņiem.
Izlases cirte
apsaimniekojamā vienība ir koki vai koku grupa, nevis nogabali;
nepārtraukts meža klājums – platībā pastāvīgi ir koki, nav plašu izcirtumu;
uzlaboti augšanas apstākļi nākotnes kokiem;
koku vecuma, augstuma un sugu grupu dažādība platībā.
