“Ir paniski bail no tā, ko vīrs varētu nodarīt man un dēlam.” Iesita vienreiz…Vai tas atkārtosies? Skaidro speciāliste 9
Dagnija Millere-Balandīna, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
LASĪTĀJA JAUTĀ
“Laulība ilgst 15 gadus, ir desmitgadīgs dēls. Sākumā attiecībās viss bija kārtībā – vīrs lutināja ar dāvanām, izrādīja uzmanību, jutos mīlēta. Gadījās, ka atsevišķās stresa situācijās bija mazliet nesavaldīgs – pārsvarā mutiski, retu reizi viegli pagrūstīja. Bet padomāju – kam gan negadās? Abi tomēr esam emocionāli cilvēki.
Taču sakarā ar pandēmiju un to, ka vīrs pazaudēja darbu, nesavaldība no viņa puses kļuvusi nekontrolējamāka.
Pirmo reizi strīda laikā saņēmu arī spēcīgu sitienu, turklāt – dēla klātbūtnē.
Pēc tam lūdza piedošanu, zvērēja, ka tas vairs neatkārtosies. Saprotot vīra grūto situāciju, piedevu, taču neiecietība no viņa puses nekur nav zudusi. Ar dēlu esam kļuvuši trauksmaināki, jo nekad nevaram paredzēt – kādā garastāvoklī vīrs būs šodien. Cenšamies viņu nesadusmot, bet ne vienmēr sanāk.
Teikšu godīgi – esmu gļēva un bailīga. Ja fiziskā vardarbība atkārtotos, diez vai spētu saņemties un zvanīt policijai.
Ir paniski bail no tā, ko vīrs tādā gadījumā varētu nodarīt man un dēlam.
Ja liecinieki būtu sveši cilvēki, piemēram, kaimiņi, un policiju izsauktu viņi, tas būtu pieņemamāk. Nesaprotu, ko lai dara. No vienas puses, gribas saglabāt ģimeni, jo, kas zina, varbūt vīrs, atrodot darbu, paliks mierīgāks. No otras – ir grūti dzīvot nemitīgā trauksmē un bailēs.”
Konsultē klīniskā psiholoģe Dace Beināre.
Visbiežāk tas notiek pakāpeniski
Šobrīd, kad ārkārtas situācijas dēļ lielai daļai iedzīvotāju pasliktinās ekonomiskā situācija un ģimenes locekļi ir spiesti daudz vairāk laika pavadīt kopā, bieži vien saspiesti šaurākās telpās, papildu spriedze ir gandrīz neizbēgama.
Tomēr jāņem vērā, ka stresa situācijās parasti paspilgtinās tie attiecību modeļi, kas starp partneriem pastāvējuši jau iepriekš, vienkārši līdz šim nav bijuši klātesoši apstākļi, lai tas viss tik acīmredzami izpaustos uz āru. Jebkurā gadījumā – lai arī mēs varam saprast, kāpēc šādos apstākļos pieaug spriedze, tas nekādā gadījumā neattaisno vardarbīgu rīcību.
Jūsu stāstītais ļoti labi parāda, kā attīstās vardarbības cikls un kā jūtas cilvēks, kurš to pieredz.
Te gan jāteic, ka vardarbībai, ja pret to neiestājas, diemžēl ir tendence attīstīties un pieaugt. Sākumā tas var būt neliels grūdiens, pēc tam stiprāks, tad jau viegls sitiens, tad vēl spēcīgāks. Parasti fiziskajai iebiedēšanai līdzās pastāv arī citas tā saucamās stratēģijas no varmākas puses, piemēram, – vārdiski pazemojumi, draudi, sieviete nereti tiek pakāpeniski izolēta no saviem draugiem, radiniekiem, tiek iegrožoti viņas izdevumi, no partnera puses parādās nepamatotas greizsirdības lēkmes utt.
Sanāk, ka sieviete pakāpeniski attālinās no cilvēkiem, kas varētu viņai sniegt atbalstu, tādējādi kļūst arvien atkarīgāka (gan emocionāli, gan finansiāli) no vardarbīgā partnera.
Kad gribas ticēt, ka viss nokārtosies
Pēc kāda laika, kad saprasts, kas patiesībā notiek, sieviete mēdz teikt: “Kāpēc es biju tāda muļķe? Kā to nesapratu agrāk? Kāpēc neko nedarīju?” Taču tam ir vairāki iemesli. Pirmkārt – neviena neapprec varmāku, bet gan savu labo, mīļo un vienīgo. Un tad pēkšņi partneris izdara kaut ko, kas “neierakstās” sievietes sapratnē par to, kādas ir viņu attiecības un kādām tām būtu jābūt. Viņš iesit.
Seko šoks, apjukums, noliegums. Kamēr sieviete ir apjukusi, vīrietis saprot, ka ir pārkāpis robežu, sabīstas, ka partnere varētu rīkoties, varētu aiziet.
Šā iemesla dēļ pēc tam var būt manāms, kā psihologi to mēdz dēvēt, “medusmēneša” periods, kad vīrietis atvainojas, jūtas vainīgs, demonstrē to ar dāvanām utt. Vienlaikus viņš savā prātā tic tam, ka tādā veidā ir pārmācījis savu partneri, lai viņa būtu paklausīgāka.
Protams, sievietei ļoti gribas ticēt, ka tieši šajā “medusmēneša” periodā vīrietis atkal ir pārtapis par viņas īsto un vienīgo, ar kuru apprecējās. Gribas ticēt, ka tas neatkārtosies. Reizēm parādās arī žēlums pret vīrieti. Turklāt, ja vēl ir kopīgi bērni, sadzīves un materiālās problēmas, kas jārisina, pieņemt lēmumu par šķiršanos ir daudz grūtāk. Un vēl – ja sieviete pēc dabas ir maiga un jūtīga, tad viņa drīzāk ir pieradusi kritizēt un vainot pie visa notiekošā pati sevi – droši vien es kaut ko izdarīju ne tā; kaut kas ar mani nav kārtībā.
Rezultātā pieaug trauksme, bailes, parādās bezmiegs un citi somatiski simptomi.
Secinājums: dzirdētais uzskats – ja sievieti sit un viņa neiet prom, tātad viņai tas patīk – ir tīrākās muļķības. Sievietei parasti ir ļoti spēcīgi iemesli, kāpēc viņa paliek.
Ne vienmēr dusmas iet roku rokā ar vardarbību
Tieši ilgnoturīgums vardarbības izpausmēs un mērķis pazemot, arī kontrolēt otru ir tas, kas atšķir vardarbību no dusmām. Dusmas liecina par kādām neapmierinātām vajadzībām, aiz kurām parasti kas slēpjas – aizvainojums, bailes, reizēm vienkārši nogurums. Savukārt vardarbība var noritēt arī bez dusmām, bet ar agresīvu rīcību, kā mērķis ir otru ietekmēt un pakļaut.
Vardarbība ģimenē un partnerattiecībās parasti notiek cikliski. Pieaug spriedze, kas atainojas vīrieša arvien nesavaldīgākā rīcībā. Arī sieviete paliek trauksmaināka, sāk izvairīties no vīrieša, lai tikai nesaniknotu viņu un būtu miers.
Cenšas visu izdarīt pa prātam, bet tas nelīdz.
Vīrietis, jūtot sievietes distancēšanos, saniknojas vēl vairāk, spriedze aug un notiek vardarbības akts, kas reizēm var būt vienkārši kliegšana, pagrūšana, bet citreiz daudz smagāks nodarījums, pēc kā visbiežāk seko jau iepriekš aprakstītais “medusmēneša” periods. Diemžēl šim vardarbības ciklam ir tendence atkārtoties, ja situācija netiek risināta.
Speciāliste vērš uzmanību
Cienījamā lasītāja, vai aprakstītajās situācijās saredzat arī sevi? Ja tā, ieteiktu padomāt par šādiem jautājumiem:
Kur iespējams saņemt speciālistu sniegto palīdzību un detalizēti pastāstīt par notiekošo? Vērsties pie psihologa vai konsultanta, pieredzot jebkāda veida vardarbību, ir īpaši ieteicams.
Reizēm cilvēkiem to darīt ir kauns, jo pārņem sajūta – laikam netieku galā ar savu dzīvi.
Taču tā nav tiesa! Tieši rīcība ir tā, kas parāda pretējo. Nekaunieties vērsties pēc palīdzības. Šobrīd daudzi psihologi strādā arī attālināti.
Būtu vērtīgi izprast savas bailes, sakārtot domas un izveidot rīcības plānu. Kopā ar profesionāli vajadzētu pārdomāt drošības plānu, pievēršoties jautājumiem – ko darīt situācijā, ja parādīsies risks, ka man atkal var iesist? Varbūt varu tādā brīdī kādam piezvanīt? Varbūt varu aizsūtīt dēlu pēc palīdzības? Varbūt tuvumā ir kaimiņi, kuriem lūgt palīdzību?
Ilgstoši dzīvojot bailēs, gan jūs, gan jūsu dēls var just nepatīkamas sekas. Nevienam, jo sevišķi augošam bērnam, nevajadzētu just hronisku trauksmi un bailes, nemitīgi uztraucoties par savu un savu tuvinieku izdzīvošanu. Tā iespaidā radušās hormonālās izmaiņas (saistībā ar stresa hormonu kortizolu) var negatīvi ietekmēt gan jūsu dēla spēju mācīties, gan viņa attīstību kopumā.
Tāpēc uzklausiet savu bērnu, runājieties ar viņu, skaidrojiet situāciju, pārrunājiet, ko darīsiet, ja tētis atkal paliks nikns. Paskaidrojiet dēlam, ka šāda tēva rīcība nav pieļaujama un ka jūs to necietīsiet.
Ja sievietei trūkst spēka rīkoties savā labā, tad stiprināt var apziņa, ka tas tiek darīts bērna veselības, labsajūtas un drošības dēļ!
Ir jāmeklē atbalsts savā apkārtnē. Pastāstiet par notiekošo vecākiem, draudzenēm, cilvēkiem, kuriem uzticaties. Meklējiet cilvēkus, resursus, kas var jūs stiprināt. Piemēram, interneta vidē šobrīd var atrast iedvesmojošus stāstus, sievietes, kuras bijušas līdzīgā situācijā un tikušas ar to galā. Noderīgas ir arī audiogrāmatas, kas palīdz stiprināt pašvērtējumu, vairot drosmi utt.
Sāciet vingrot. Nopērciet hanteles un veiciet spēka vingrojumus mājas apstākļos. Tas palīdzēs jums justies iekšēji spēcīgākai. “Youtube” interneta vietnē var atrast daudzus vingrojumu paraugus pilnībā bez maksas.
Reizēm ir vērts mēģināt izrunāt vīra spriedzi un neiecietību kā kopīgu problēmu. Sakot: “Zini, tas, kas notika, ir negatīvi ietekmējis mani un dēlu, mēs izjūtam spēcīgu trauksmi. Redzu, ka arī tu kļūsti arvien nervozāks un jūties slikti. Varbūt varam domāt, kā ar to tikt galā? Kas būtu vajadzīgs, lai tu justos labāk?” Tas, vai vīrs piekritīs uzņemties atbildību par savu pašsajūtu, būs galvenais rādītājs, vai situāciju var uzlabot. Tāpat var noderēt konsultācija pie psihiatra vai ģimenes ārsta, lai ar vieglu medikamentu palīdzību nostabilizētu nervu sistēmas darbību.
Pašiedvesma. Regulāri vajadzētu sev atgādināt, ka tā nav jūsu vaina, ka kāds nevar savaldīties un jums iesit. Tās ir jūsu un jūsu bērna tiesības dzīvot drošā vidē un atbalstošās attiecībās.
Policijas iesaistīšana var būt visspēcīgākais stopsignāls varmākam. Ar to norādot – tava rīcība tiek uzmanīta, vardarbība nedrīkst atkārtoties. Tāpat jāatceras, cik svarīgi ir fiksēt jebkurus pierādījumus par notiekošo, pat ja šķiet, ka tas attiecībās neiederas. Policija šobrīd ir daudz zinošāka par jautājumiem, kas saistīti ar vardarbību ģimenē. Ir līdzekļi, ko var izmantot, piemēram, policija var pieņemt lēmumu pāridarītājam likt pamest mājokli un aizliegt tuvoties bērnam un partnerei. Ja nevienam neko neteiksiet, palīdzību saņemt nebūs iespējams.
* Runājot par vardarbību partnerattiecībās: vardarbīgi mēdz būt gan vīrieši, gan sievietes. Tomēr biežāk tiek runāts par vīrieša vardarbību pret sievieti, un iemesls tam ir vīrieša fiziskais pārspēks un fiziskais nodarījums.
Atbalsta iespējas
n Policija. Ja nepieciešama tūlītēja aizsardzība, zvanīt pa tālruni 110 (policija) vai 112.
n Bezmaksas anonīmais atbalsta tālrunis noziegumos cietušajiem (arī nozieguma aculieciniekiem): 116006. Var zvanīt arī gadījumos, kad klientam ir ierobežots vai beidzies mobilā tālruņa kredīts.
n Mājaslapā “www.cietusajiem.lv” ir tiešsaistes čata iespējas.
n Krīžu un konsultāciju centrs “Skalbes”. Arī telefoniski nodrošina krīzes intervenci un atbalstu. Diennakts krīzes tālr. 67222922 (“LMT”), 27722292 (“Bite”). Maksa par zvanu atbilstoši klienta teleoperatora tarifiem.
n Biedrība “Centrs Marta”. Palīdzības saņemšana Rīgā – tālr. 67378539, [email protected], Liepājā – tālr. 29195442, [email protected].
n Nodibinājums “Centrs Dardedze”. Tālr. 29556680.
n Diennakts Bērnu un jauniešu uzticības tālrunis – 116111.
n Latvijas Bērnu fonds un pašvaldībā esošie krīzes centri turpina sniegt sociālās rehabilitācijas pakalpojumu vardarbībā cietušām personām ar izmitināšanu un dzīvesvietā.
n SIA “Mācību centrs MKB” attālināti sniedz individuālās konsultācijas vardarbību veikušām personām vardarbības uzvedības mazināšanai. Tālr. 29419787.
