Rums un mērkaķi 0
Salas ekonomikas stūrakmens, pirms to neizkonkurēja tūrisms, bija cukurniedru audzēšana un attiecīgi cukura un ruma ražošana. Pēdējais joprojām ir svarīgs ienākumu avots. Rakstos teikts, ka cukurniedres salā ievestas 1640. gadā no Brazīlijas ar holandiešu gādību un barbadosiešu panākumi šīs kultūras audzēšanā bijuši lielāki nekā citām angļu kolonijām. Cukurniedru lauki Barbadosas iekšzemē plešas kā agrāk. Nav brīnums, ka salā ir pat vairāki ruma un cukura muzeji. Šajā ziņā “topa” objekts ir 1658. gadā kāda atvaļināta britu pulkveža dibinātā Sv. Nikolaja abatijas plantācija (St. Nicholas Abbey) salas vidienē, cukurniedru lauku un tropu mežu vidū. Tā ir viena no nedaudzajām plantācijām, kas ir publiski pieejama un saglabājusies sākotnējā veidolā, kur turklāt notiek melases vārīšana, brūnā cukura ražošana un ruma destilācija pēc 17. – 19. gadsimta metodēm, cik nu tas mūsdienās iespējams. Objektu meklējam ar vietējā autobusa šofera palīdzību. Viņš mūs izsēdina šosejas līkumā, cukurniedru plašuma malā, pie “špūrēm”, kam Latvijā varētu dot godpilno nosaukumu “servitūta ceļš”. Šalko palmas un cukurniedres, kokos savu spalgo “vīīī…” dzied melni strazdiem līdzīgi putni. Tālumā cukura vārītavas skurstenis un vējdzirnavu tornis bez spārniem. Noprotam, ka plantācijā ienāksim no sētas puses. Tikmēr citi “baltie cilvēki” nevis klaiņo pa lauku ceļiem, bet piebrauc tūristu busiņos pie parādes durvīm, kur arī tirgo biļetes plantācijas apskatei. Esam godīgi. Biļetes nopērkam. Sv. Nikolaja abatijas kungu mājā iespējams redzēt, kā 18. – 19. gadsimtā dzīvojuši šejienes plantatori. Daža mēbele neesot 200 gadu no vietas izkustināta. Saglabājušās un funkcionē ražotnes tvaika mašīnas, melases vārītavas katli, ruma destilācijas aparāti. Šejienes prece skaitās īpaši autentiska. Plantācijas veikaliņā brūno cukuru un saldos cukurniedru gabaliņus tirgo simpātiskos trauciņos kā suvenīru, un tāpat rums ir krietni dārgāks par masveida produkciju. Salā ir vairāki pasaules mēroga ruma producētāji, kas rīko ekskursijas ražotnēs. Galvaspilsētā Bridžtaunā paviesojāmies slavenā “Mount Gay” apmeklētāju centrā. Ekskursija iekļauj degustāciju, stāstu par ruma vēsturi, iespēju paraudzīties, kā no brūvētavas Montgejā (tā atrodas iekšzemē) atvesto cisternu saturu pilda pudelēs tālākai sūtīšanai pasaulē, un iepirkšanos ražotnes veikaliņā. Tīrā “sakritība”, ka “Mount Gay” atrodas gauži tuvu lielo kruīzu kuģu ostai.
Iecienīta Barbadosas panorāmas vērošanas vieta ir “Cherry Tree Hill” jeb Ķiršu kalns netālu no Sv. Nikolaja abatijas plantācijas. Vecos laikos augstienē zēluši ķiršu koki, bet tagad ceļu turp ieskauj masīvo mahagoni koku audzes. Ēna soļojot labi noder. Kalnu appūš okeāna vējš. Ceļš aizkavējas pie nogāzes. Paveras lielisks skats no iekšzemes uz Atlantijas okeāna piekrasti. Nav brīnums, ka šajā vietā, pēc arheoloģiskajām liecībām, mituši vēlāk iznīkušie Barbadosas pirmiedzīvotāji. Tagad šurp regulāri atgādā organizēto tūristu grupas, ko izmanto suvenīru tirgotāji, kas te izlikuši galdus ar gliemežvāku un koraļļu darinājumiem, visādām bildītēm, dvieļiem un cepurēm. Uz kartes izskatās, ka tikai divi trīs kilometri mūs šķir no Barbadosas Dabas rezervāta ar slavenajiem Barbadosas zaļajiem mērkaķiem. Dzīvnieciņi ir ikoniski salai, kaut patiesībā izskatās drīzāk iedzelteni, ne zaļi. Tikt pie viņiem ciemos no Ķiršu kalna nemaz nav tik viegli, jo taisna ceļa nav, bet īstais ved ar līkumu. Uz šosejas sākotnējo domu iet kājām atmetam un ļaujamies taksista vilinājumam. 20 BBD, piecu minūšu brauciens un esam klāt. Taksists vēl ieiet pie rezervāta kases meitenes, lai saņemtu procentus par atvestajiem klientiem. Patiesībā “rezervāts” ir tikai 1,6 ha liels un drīzāk nosaucams par brīvā režīma zoodārzu. Sākumā brīnāmies par bruņurupučiem, kas nepieskatīti bariņos snauž koku ēnā, bet tad izrādās, ka šo radību te netrūkst, un rupucēni brīvi klejo parka celiņos. Skaties, kur liec kāju. Parka galveno trumpi – zaļos mērkaķus – var aplūkot tikai barošanas reizēs. Parasti dzīvnieciņi kautrīgi slēpjas meža koku lapotnēs. Barību sajutuši, tie vairs kautrīgi nešķiet. Bļaustās, ķīvējas, sēž zaros un gremo auglīšus. Citādi Barbadosas Dabas rezervātā gan būros, gan savvaļā koncentrēti ne tikai salai raksturīgi faunas pārstāvji. Ir arī kaimani no Gajānas. Tiem gadoties izrāpties no koraļļu akmens baseiniem. Tad gan tūdaļ jāinformē parka darbinieki.
Baltieši visur
Pret okeānu pavērstā Barbadosas austrumdaļa ir mazapdzīvota. Hoteļiem te nebūtu ērti, jo nav sargājošo rifu, ir vējains, stāvi krasti, pamaz pludmaļu, bet ar okeānu nejoko. Toties ir gleznaini skati, un šīs vietas iecienījuši sērfotāji un nirēji. Peldvietas drīzāk ir plunčātavas ar smilšu pludmali. Okeāna dibenu te veido straumes nogludināti koraļļu bloki, kuros viļņi izgrauzuši dažāda dziļuma un plašuma dobītes un grāvīšus. Tajos arī kumurojamies (ja vien jūras ezis nav priekšā), citādi no krasta atejošais okeāna vilnis grib burtiski iesūkt dziļumā. Ja gribas “pa smuko”, tad tam ir jahtu un katamarānu izbraucieni gar daudz mierīgāko un drošāko jūras krastu, ar snorkelēšanu, jūras bruņurupuču, krāsainu zivteļu un nogrimušu vraku vērošanu, zivju maltīti uz klāja un obligātajiem ruma punšiem. Barbadosā ir lērums jūras braucamo, kas tūristu apkalpošanai vien domāti. Viesnīcā uzzinām, ka tādu kārotājiem no rīta jāvēršas pie firmas pārstāves Vandas. “Barbadosai netipisks vārds. Varbūt kāda poliete?” nodomājam. Izrādās, ka Vanda ir lietuviešu meitene, kas tiktāl aizklīdusi, protams, mīlestības dēļ. Sarunājamies angliski. “Ek, žēl, ka lietuviešu valoda tomēr tik atšķirīga no latviešu. Gribētos parunāt,” viņa nopūšas. Latvieši klientu lokā? Jā, paretam gadoties, taču parasti tie esot ļaudis, kas dzīvo Anglijā.
Izbrauciens izdodas godam. Katamarāns skrien pa viļņiem, saule spīd, Karību jūras ūdens dzidrs. Snorkelējam, skatāmies vrakus, ēdam, dzeram. Uz klāja esam astoņi cilvēki. Starp tiem kāds kanādiešu dakteris ar savu sievu. Kanādietis prāto, ka latvieši viņu vajājot, jo arī ģimenes draugi esot kāda latviešu ģimene… Katamarāna kapteinis Teds ir gadus 50 vecs baltais vīrs. Komandā viņa dēls, meita un puisis, kas paņemts par izpalīgu pasažieru apkalpošanai. Manī sarosās žurnālists, un jautāju, kā līdz tādam biznesam nonācis. Sagaidu stāstu par sapņa piepildījumu darbīgā mūža otrajā cēlienā, taču jautājums Tedu drusku izbrīna: “Esmu te dzimis. Kopš jaunības sērfoju, burāju. Pēc tam sāku vadāt tūristus. Šī man mūžā ir nez kurā jahta. Neko citu neesmu darījis.” Sapratu, ka esmu pieskāries citai realitātei. Eiropā, precīzāk Anglijā, “keps” bijis vien pāris reižu jaunībā. Starp citu, kad vietējie Barbadosā jautāja, no kurienes esam, tikai sākumā centāmies skaidrot, ka no Latvijas. Drīz sapratām, ka barbadosiešiem tāds eksāmens ģeogrāfijā par grūtu. Pietiks, ja pateiksiet, ka esat vienkārši no Eiropas.
