Vēsturē viss kārtībā 0
Kad Barbadosas krastos 15. gadsimtā parādījās Kolumba laikabiedri, sala bija neapdzīvota – iezemieši (Amerikā tos pieņemts saukt par “amerindiāņiem”) to nezināmu iemeslu dēļ bija pametuši. Mūsdienās arheoloģiskajos izrakumos konstatētie sadzīves un kulta priekšmeti liecina, ka salā reiz mituši aravaku cilts indiāņi no Orinoko upes baseina. Kur viņi palikuši? Versijas: izmiršana no slimībām, totāla pārdošana verdzībā, pārcelšanās uz citām dzīvei drošākām salām. Pat tagadējā salas nosaukuma izcelsme ir neskaidra, un to piedēvē gan spāņiem un portugāļiem, gan afrikāņu vergiem, kas te kuplā skaitā ievesti 18. gadsimtā no tagadējās Nigērijas teritorijas.
Spāņu konkistadorus nomaļā sala bez cilvēkiem un zelta neinteresēja. Portugāļus ne tik, toties viņi apzināti salu apgādāja ar cūku populāciju, lai nodrošinātu pārtikas bāzi kuģiniekiem. Angļi domāja stratēģiskāk, tādēļ, kad 1627. gadā Barbadosā ieradās pirmie kolonisti, šī “cūku un džungļu” zeme tika pasludināta par karaļa Džeimsa I kroņa īpašumu. Kopš 1966. gada Barbadosa ir neatkarīga valsts Britu sadraudzībā, kas nozīmē, ka formāli tās galva ir britu karaliene Elizabete II un valstī valda konstitucionālā monarhija ar parlamentāro demokrātiju (parlamentā ir 30 deputātu).
Ja neskaita vienu lielāku sacelšanos, plantatori un vergi Barbadosā sadzīvojuši reģionam pārsteidzoši labi. Varbūt tādēļ savu vēsturi barbadosieši pasniedz, nešķirojot, vai attiecīgā persona bijis britu ierēdnis, vietējais plantators, vergu vadonis vai jau neatkarīgas valsts politiķis – visi skaitās piederīgi nācijai. Relaksētie salinieki nelauza galvu par vēstures epizožu traktēšanu, un tas eiropieti brīžiem var samulsināt. Sacīsim, 1816. gada vergu sacelšanās skaitās dramatiskākais Barbadosas vēstures notikums. Dumpi apspieda vietējais garnizons un balto kolonistu zemessardze. Cīņā krita 176 melnādainie vergi, arī sacelšanās vadonis Busa, bet vēl vairāk nekā 200 sagūstītos pēc tam nošāva. No vienas puses to pasniedz kā epizodi nācijas neatkarības cīņā, bet barbadosieši arī pieminēs, ka dumpinieki postījuši plantācijas un nodarījuši ekonomisku skādi. Un tas nemaz nav bijis labi. 19. gadsimta sākumā piekrastē un iekšzemē uz pacēlumiem izbūvēja piecas vienu no otras labi saskatāmas optiskā telegrāfa jeb semafora stacijas, no kurām dežuranti ar zīmēm viens otram nodeva aktuālo informāciju. Viena no šādām stacijām džungļainā augstienē, ko sauc par “Grenade Hall”, ir saglabāta, un mūsdienās tajā ir muzejiņš. Muzeja audiogids pastāsta gan par vergu sacelšanos, gan palepojas, ka dumpis operatīvi apspiests, pateicoties laikmetam moderno semafora staciju tīklam. Par kaujasspējām paslavē arī kolonizatoru zemessardzi. Kā saka, visi mūsējie.
Kas galdā likts
Muitas noteikumi aizliedz salā ievest piena, gaļas un graudu produktus. Braucot uz Barbadosu, rupjmaize ar žāvētu desu jāatstāj mājās. Taču pie Latvijas lielveikalu produktu bagātības pieradušam ceļotājam Barbadosa var likt vilties. Pirmkārt, tādu lielveikalu tur lāgā nav, jo mērogi citi. Otrkārt, lielāko produktu daļu, arī augļus, barbadosieši ieved no ārienes. Lai ko ceļveži nestāstītu par bagātīgo “beidženu virtuvi”, vietējie ļaudis ikdienā šķiet ļoti pieticīgi. Pie ielu tirgotājiem dabūjami vietējie saldie kartupeļi, tomāti, gurķi, zaļumi, kokosrieksti. Veikalos – dažādi milti, putraimi, makaroni. Rudzu maizes vietā – tosterbaltmaizes “ķieģelīši”. Pie piena produktiem pieradušais izsamisīs, redzot plauktos visādos iepakojumos tikai bālo Čedaras sieru ar dažādām tauku procentu niansēm, lielākoties Jaunzēlandē ražotu. Nedēļas laikā salā neredzēju nevienu govi, toties vistas ārpus centra slaistās teju pie katras mājiņas. Attiecīgi vistas gaļa dominē pārtikā, ciktāl ir runa par gaļas ēdieniem. Otra izvēle ir jūras veltes, īpaši lidojošās zivis, un zivis, vārdā “mahi mahi”, kuras garšo patiešām lieliski. Zivju gribētājiem tūristiem iesaka apmeklēt Oistinsas pilsētiņu salas dienvidos, kas lokāli slavena ar saviesīgo dzīvi piektdienas vakaros, kad tur Karību jūras krastā tiek ceptas zivis un arī dejots. Pašiem tur pabūt nesanāca, taču amerikāņu un britu ceļotāji Oistinsas vakarēšanas ļoti iecienījuši. Vidusmēra tūristu restorānu ēdienkarte nebūs tā bagātīgākā un, visticamāk, sastāvēs no diviem trim vistas gaļas un tikpat daudz zivju ēdieniem. Toties katrā, pat pēdējā krastmalas kioskā, noteikti būs kādus 20 grādus stiprs ruma punšs ar ledu. Tas allaž garšo lieliski, un patiesībā Barbadosu grūti iedomāties bez vēsa ruma punša.
Tā tūristu daļa, ko sauc par elitāru, dodas uz salas ziemeļrietumu piekrastes pilsētiņām un ciemiem, uz tā saukto “Platīna krastu”, kur Holetaunas (Holetown) un Speitstaunas (Speightstown) pilsētiņu apkaimē hoteļi un villas piedāvā diskrētas un reizē bagātīgākas atpūtas iespējas. Te atpūšas politiķi, popmūzikas un kinozvaigznes. Attiecīgās villas ir pavērstas ar fasādi pret jūru, bet no krasta puses nereti norobežotas ar privātumu sargājošu žogu. Mums stāstīja, ka vienā otrā “Platīna krasta” restorānā, kur saimnieko pasaules līmeņa šefpavāri, uz Valentīna dienas un tamlīdzīgu svētku maltītēm galdiņš jāpasūta mēnešiem iepriekš. Taču Barbadosa nav snobiska kā Monako. It nemaz.
