Jaudīgi cilvēki Latvijas novados: Vīrs ar mūžīgo dzinēju 8
Latvijas simtgadē ir nācies dzirdēt arī drūmas pārdomas par mūsu lauku nākotni: sak, tur nav darba un attīstības iespēju, tādēļ uzņēmīgākie ļaudis pārceļas uz Rīgu vai ārzemēm. Mēs nepiekrītam šādam pesimismam, tādēļ “Mājas Viesis” sāk jaunu rubriku par jaudīgiem cilvēkiem Latvijas novados, kas nevis žēlojas par grūto dzīvi, bet gan ar savu darbu veicina visas apkaimes uzplaukumu.
Bērzaunes pagasta saimniecībā “Kalnozoli” saimnieko kādreizējais motosporta čempions Raimonds Aizstrauts ar sievu Anitu, kas ar cītīgu darbu līdz nepazīšanai pārvērtuši šo savulaik nolaisto vietu. Viņiem ir pat pašiem savs golfa laukums!
Raimondam ir sadarbības partneri Zviedrijā, tādēļ darba darīšanās viņš ik pa laikam aizbrauc pastrādāt uz šo valsti, bet viņš nemūžam nemainītu Zviedrijas ērtības pret dzimtenes sajūtu, ko var izbaudīt tikai savās mājās. “Kad atbraucu no ārzemēm, apstājos ceļa galā, skatos uz savu saimniecību un nespēju noticēt: “Vai tiešām tās ir manas mājas, ko paši esam iekopuši?””
Lai mēs saprastu viņa sajūtas, Raimonds parāda fotogrāfijas, kā šī vieta izskatījās 1989. gadā, kad viņš šeit ienāca. Pirmās brīvvalsts laikā “Kalnozolos” valdīja liela rosība, bija uzcelta pienotava, darbojās veikals, bija pat sava telefona centrāle. Taču padomju varas gados “Kalnozoli” pamazām panīka, 80. gadu beigās viss bija ļoti nolaists, bijušās pienotavas ēka bija pamesta un izlaupīta. “Šeit vairs nebija ne elektrības, ne sakaru. Māja bija palikusi bez logiem; sākumā nācās aizklāt ar plēvi, lai varētu te dzīvot,” atceras Aizstrauts. Vietējie vēl ilgi brīnījušies, kāpēc “viens dullais” atnācis dzīvot uz tādu Dieva pamestu nostūri.
Golfs ne tikai bagātniekiem
Tagad, pēc gandrīz 30 gadiem, “Kalnozoli” atkal ir plaukstoša saimniecība ar skaisti iekoptu apkārtni un viesu namu, kurā bieži tiek rīkotas kāzas, notiek sporta spēles un bērnu atpūtas nometnes. Raimonda un viņa sievas Anitas jaunākā aizraušanās ir pļavu golfs, ko iespējams uzspēlēt saimniecības teritorijā. Agrāk golfa laukumu apsaimniekoja trīs puiši no Madonas, kas ar to īsti netika galā, tādēļ “Kalnozolu” saimnieks nolēma pārņemt šo biznesu. Pagaidām golfa laukumā ir sešas bedrītes, bet saimnieks plāno to paplašināt vismaz līdz deviņām. “Kalnozolu” laukumā jau notiek Latvijas pļavu golfa čempionāta posmi, bet Aizstrauts cer pievilināt arvien jaunus šā sporta veida entuziastus. Golferiem varētu patikt Vidzemes augstienes reljefs, jo šeit būs iespēja izmēģināt spēkus, sitot bumbiņu pret kalnu vai lejup no kalna, kas citur Latvijā nav iespējams.
“Daudzi ir iedomājušies, ka golfs ir tāds aristokrātu un bagātnieku sporta veids, kas parastiem mirstīgiem nav pieejams. Taču patiesībā tas nemaz nav tik dārgs,” stāsta Raimonds. Laukuma īre maksā 10 eiro, bet inventāru iespējams noīrēt par pieciem eiro. Arī pats Raimonds un Anita brīvā brīdī labprāt uzspēlē golfu, lai izvēdinātu galvu. “Kad paņemu rokās golfa nūju, varu uz brīdi aizmirst par ikdienas rūpēm un koncentrēties spēlei,” secina Anita.
Protams, pagaidām golfs rada vairāk izdevumu nekā ienākumu, tuvākās nākotnes mērķis ir iziet pa nullēm. Naudas pelnīšanai ir bizness Zviedrijā un viesu nama pakalpojumi, kas vasarā ir sevišķi pieprasīti. Gandrīz katru nedēļas nogali šeit tiek svinētas kāzas; Raimonds ievērojis, ka ir diezgan daudz latviešu pāru no Lielbritānijas un Īrijas, kas vasarā atbrauc uz dzimteni, lai apprecētos.
Viss paveikts pašu spēkiem
Pie mājas slejas uzkalns, no kura paveras skaists skats uz tuvāku un tālāku apkaimi. Laika gaitā Raimonds ir izveidojis serpentīnu, kas ved uz kalna virsotni. Viņš stāsta, ka iedvesmojies no Gruzijas kalnu ceļiem, kur padomju laikā bieži braucis uz motosporta sacensībām.
“Paši esam sev arhitekti un dizaineri,” Raimonds atbild uz jautājumu, vai kāds ir palīdzējis izstrādāt teritorijas plānojumu. “Visus labiekārtošanas darbus esam paveikuši saviem spēkiem, jo dzīve iemācīja paļauties tikai uz sevi. Es izaugu bez vecākiem, mamma nomira, kad man bija 14 gadu. Anita ir augusi septiņu bērnu ģimenē, tādēļ labi zina, ko nozīmē daudz strādāt. Viņa mums ir galvenais darba rūķis.” Anita pēc profesijas ir daiļdārzniece, un saimniecības teritorijā to var labi redzēt, jo ir padomāts par katru sīkumu.
“Ja es nebūtu iepazinies ar Anitu, tagad droši vien dzīvotu Zviedrijā, kur savulaik strādāju un jau biju noskatījis sev māju,” atzīst Raimonds. Viņi iepazinās 1990. gadā, kad Anitas brālis uzaicinājis Raimondu uz viņas izlaidumu. Raimonds tolaik bija lepns čalis, jo bija viens no pirmajiem Latvijā, kas iegādājies ārzemēs ražotu automašīnu. Abi apprecējās 1995. gadā, tātad sudrabkāzas vairs nav aiz kalniem. Vecākā meita Agrita šobrīd mācās Rīgā, studē tūrisma zinības biznesa augstskolā “Turība”. Savukārt dēli Raivo un Tomass palīdz vecākiem tikt galā ar plašo saimniecību. “Mūsu puikas ir zinīgi, jau no bērnības ņemas ar tehniku, no darba nebaidās. Katram ir savi pienākumi, un arī tad, kad Raimonds ir aizbraucis uz Zviedriju, esmu mierīga, jo zinu, ka ar visu tiksim galā,” stāsta Anita.
Motosporta čempions
Raimondam ir uzņēmums SIA “ARA Kalnozols”, kas nodarbojas ar metālapstrādi un dažādu iekārtu izgatavošanu. Šajā darbā Raimondam lieti noder tehniskā domāšana un mehāniķa iemaņas, kas savulaik iegūtas motosportā. Savā darbnīcā viņš joprojām darbojas pie rasējamā dēļa, atšķirībā no vairākuma mūsdienu konstruktoru, kas pieraduši strādāt tikai ar datoru. Taču dators bieži vien netiek līdzi Raimonda izdomai. Piemēram, viņš lepojas, ka savulaik trīs mēnešu laikā uzkonstruējis un piegādājis zviedriem kompaktu iekārtu, ar ko iespējams sanaglot miljons koka paliktņu gadā.
Aizstrauta motobraucēja karjera sākās padomju laikā, kad sportistiem nebija pieejami jaudīgie Rietumu firmu moči, tādēļ nācās pašiem sagatavot sev braucamo no tām detaļām, kas bija dabūjamas. Astoņdesmito gadu vidū ar šādu “paštaisītu” moci Aizstrauts četras reizes kļuva par PSRS čempionu šosejas motobraukšanā 50 un 125 kubikcentimetru klasēs. PSRS izlases sastāvā viņš ar labiem panākumiem startēja “Draudzības” kausa izcīņā, bet vēlāk, kad krita dzelzs priekškars, izmēģināja spēkus arī pasaules čempionātā superbaikiem.
Ar domu par nākotni
Raimonds pielika punktu sportista karjerai 1993. gadā, un bija jādomā, ko darīt tālāk. Sākumā nodarbojušies ar lauksaimniecību, audzēja labību, saimniecībā bija vairākas govis, aitas, pat sporta zirgs. Taču vēlāk saprata, ka tas nav rentabls bizness, tādēļ kādreizējās kūts vietā viņš iekārtoja savu metālapstrādes darbnīcu. Savulaik saimniecībā bija ap 170 hektāru zemes, bet pašlaik ir divreiz mazāk.
Raimonds ar Anitu nosprieda, ka derētu izmēģināt spēkus lauku tūrismā, tādēļ pirms desmit gadiem izveidoja viesu namu “Šubrakkrasti”. “Nosaukumu aizguvām no Šubrakas upītes, kas ietek Vesetā. Mūsu māju nosaukums ir “Kalnozoli”, bet tolaik Vestienā jau bija viesu nams ar šādu nosaukumu. Tad nu izdomājām, ka savējo nosauksim par “Šubrakkrastiem”,” atceras Anita. Pats sākums bija grūts, jo viesu nams tika atvērts neilgi pirms 2008. gada lielās krīzes. Bet pamazām lietas sāka iet uz augšu. Raimonds stāsta, ka viņa motosporta skolotājs Kārlis Ošiņš vienmēr teicis: “Pirmie desmit gadi ir tie grūtākie; pēc tam jau būs vieglāk.” Un dzīve pierādīja, ka šajā teicienā ir daudz patiesības.
“Viesu namam šis ir pilnākais gads, kāds mums ir bijis. Cilvēki jau zvana un rezervē telpas uz nākamo gadu,” priecājas Anita. Daudzi novērtē, ka “Šubrakkrasti” ir tālu prom no pilsētas burzmas. Vienīgā bēda ir sliktais mobilo sakaru pārklājums, kas Gaiziņkalna apkaimē ir plaši izplatīta problēma. “Kad man vajag sazvanīt biznesa partnerus Zviedrijā, nākas uzkāpt kalna galā, kur ir labāka zona un vismaz iespējams normāli parunāt,” vēsta Raimonds.
Aizstrauti rūpējas ne tikai par savu saimniecību, bet arī visas apkaimes nākotni, jo viņiem ir svarīgi, kādā vidē dzīvos paši un viņu bērni. Tādēļ pirms desmit gadiem tika izveidota Bērzaunes pagasta bērnu un jauniešu apvienība “Rīts”, kuras mērķis ir palīdzēt vietējiem bērniem pilnvērtīgi pavadīt brīvo laiku. Bērzaunē tika izremontēta veca un nolaista ēka, kas ieguva otro elpu, jo jauniešiem tagad ir telpas, kur pulcēties uz dažādām nodarbībām. “Kad izveidojām šo centru, daudziem šķita, ka mēs esam traki, jo vietējie jaunieši esot mežoņi, kas visu izdemolēs un izlaupīs. Taču izrādījās, ka vajag tikai dot iespēju un viņi labprāt ieguldīs savu enerģiju lietderīgākās nodarbēs,” uzsver Raimonds. Vēlāk kopīgiem spēkiem izdevies atjaunot arī Bērzaunes pagasta estrādi.
Politikai neesmu piemērots
Raimondam ar vietējo varu nav tās labākās attiecības, jo ar savu uzņēmēja un tehniski domājoša cilvēka aci viņš redz, ka daudzas lietas varētu izdarīt labāk un efektīvāk. Pirms pieciem gadiem viņš no ZZS saraksta tika ievēlēts Madonas novada domē, bet nostrādāja tikai pāris gadu un nolika deputāta pilnvaras, jo esot sapratis, ka nav piemērots politikai. “Negribēju tikai sēdēt un cilāt roku kā balsošanas mašīna,” atzīst Aizstrauts. Viņš nav varējis noskatīties, kā tiek tērēta pašvaldības nauda. “Ja es redzu, ka 300 lampiņu nomaiņai skolā plānots iztērēt 7000 eiro, tad saprotu, ka tur kaut kas nav kārtībā. Es pats veicu visus darbus un orientējos cenās, tādēļ man nevar iestāstīt visādas muļķības.” Pagājušogad viņš bija viens no pretendentiem uz Bērzaunes pagasta pārvaldes vadītāja posteni, Aizstrauta atbalstam pat rīkots iedzīvotāju pikets Madonā, tomēr novada dome izvēlējās citu kandidātu.
Aizstrauts par to pārāk nepārdzīvo, jo viņam pietiek darāmā arī savā saimniecībā. Turklāt viņš nav aizmirsis arī par motosportu, jo gribētu pārbaudīt spēkus veterānu sacensībās. Sešdesmit vienu gadu vecais Raimonds joprojām labprāt sēžas moča mugurā un aizbrauc patrenēties Madonas kartinga trasē. Raimonds pasūtījis jaunu sacīkšu braucēja kombinezonu, bet viņš pukojas, ka čehu firma sajaukusi krāsas un atsūtījusi kombinezonu drīzāk Austrijas, nevis Latvijas karoga krāsās. Sacīkšu mocis stāv Raimonda darbnīcā un pamazām tiek gatavots, lai godam varētu piedalīties sacensībās.
Aizstrauts vēsta, ka viņam ir daudz plānu gan par golfa laukuma, gan par visas saimniecības attīstību. Darbnīcā viņš pieķēries arī “mūžīgā dzinēja” projektam, kas viņam nemaz nešķiet tik nereāls. Pagaidām gan darbs pie dzinēja izstrādes ir apstājies, jo “ķīnieši piečakarēja ar detaļām”. Taču, skatoties uz Raimonda un viņa ģimenes paveikto, rodas iespaids, ka mūžīgo dzinēju viņš jau ir atradis.
