Franks Gordons: Putins “noenkurojies” gan Vidusjūras austrumkrastā, gan dienvidkrastā 0
Virpuļi – tā būtu latviskojams no aviācijas starptautiskajā politikā ienākušais termins “turbulences”. Arābu pasaulē šie virpuļi patlaban, var teikt, mutuļo Lībijā un Saūda Arābijā, ko ērtības labad arvien biežāk dēvē par Saūdiju.
Kas Staļinam neizdevās 1946. gadā, acīmredzot izdodas Putinam 2018. gadā.
Pēc nacistiskās Lielvācijas sagrāves Staļina līdzgaitnieks Molotovs viņa uzdevumā prasīja, lai Lībijas rietumu province Tripolitānija ar tās galvaspilsētu Tripoli tiktu nodota Padomju Savienībai kā teritorija “ANO aizgādnībā”, taču ASV un Anglija panāca, ka šī vēlme jeb prasība tika noraidīta.
Pēc Kadafi ilggadējā, brutālā režīma gāšanas 2011. gadā šajā ar naftu pārbagātajā Ziemeļāfrikas zemē iestājās asiņains haoss, tur iedegās dažādu cilšu, klanu un kaujinieku grupējumu sadursmes. Uz austrumiem no Tripolitānijas atrodas Lībijas otrā piekrastes joslas vēsturiska province – Kirenaika, kuras centrs ir otrā lielākā šīs zemes pilsēta – Bengazi. Tur varu sagrābis 1943. gadā dzimušais ģenerālis Halifa Haftars, kurš sevi pasludinājis par maršalu. Šis profesionālais virsnieks labi runā krieviski, jo diviem lāgiem mācījies Padomju Savienībā – speckursos “Vystrel” (“Šāviens”) un daudzinātajā Frunzes vārdā nosauktajā Kara akadēmijā.
Kā vēsta britu laikraksts “Sun”, “maršals” Haftars jau ļāvis Putinam sākt iekārtot divas militārās bāzes – pašā Bengazi un Tobrukā, kas labi pazīstama visiem Otrā pasaules kara pētniekiem. Šajās bāzēs jau saimnieko desantnieki, kas, kā ziņo neatkarīgais krievu portāls RBK, atvesti no Piemaskavas…
“Maršalam” Haftaram pretim stāv ar ANO atbalstu izveidotā “nacionālas saskaņas valdība”, taču tā kontrolē tikai augšminēto Tripolitāniju. Putins, kurš jau nostiprinājies Vidusjūras austrumkrastā un Sīrijā balstās uz divām milzu bāzēm Latakijā un Tartusā, tagad ģeopolitiski “noenkurojies” Vidusjūras dienvidkrastā. No Tobrukas un Bengazi var izsekot Lībijas naftas piegādes ceļus rietumvalstīm un vajadzības gadījumā “taisīt šmuci”.
Saūda Arābijā, kur valda šīs valsts dibinātāja Saūda pēcteču dinastija, ir priekšpulks musulmaņu – sunnītu – cīņā pret Irānu, kas pulcina ap sevi islāma šiītu virziena ticīgos. Saūdija noslēgusi aliansi ar otro spēcīgo šī reģiona valsti Ēģipti, un ASV paspārnē iezīmējas neoficiāla alianse starp Saūdiju, Ēgipti un Izraēlu, jo visām trim ir kopīgs ienaidnieks – Irāna, kas vēlas kļūt par noteicēju Tuvajos Austrumos.
Necik sen varas grožus Saūdijā pārņēmis 33 gadus vecais kroņprincis Mohameds bin Salmans, Rietumos familiāri saukts MBS, kurš apņēmies modernizēt savu valsti, apkaro korupciju, veic zināmas sociālās reformas, kopā ar Ēģipti plāno uzbūvēt tiltu pār jūras šaurumu, kas savieno Akabas līci ar Sarkano jūru, un Saūdijas rietumu piekrastē sācis būvēt ultramodernu lielpilsētu, kas kļūs par tūrisma un izklaides centru, līdzīgi Dubaijai Emirātos, lai mazinātu Saūdijas atkarību no naftas eksporta. Amerikai Saūdija ir globālas nozīmes sabiedrotā, un prezidenta Trampa znots Džareds Kušners ir šo ciešo attiecību pārraugs.
Un tad nu 2. oktobrī Turcijas lielākajā pilsētā Stambulā mītošais MBS režīma kritiķis, žurnālists Džamals Hašogi, kurš bija radis patvērumu Turcijā un esot tās prezidenta Erdogana “labs draugs”, bija devies uz Saūdijas konsulātu, lai saņemtu izziņu par to, ka viņš ir šķirtenis, jo grasījās apprecēties ar savu draudzeni – turcieti.
Viņš ienāca konsulāta ēkā… un pazuda bez vēsts, jo neviens nav redzējis viņu iznākam.
Tagad laikraksts “Washington Post” publicē informāciju, ko esot ieguvuši Turcijas specdienesti. Izrādās, ka konsulāta ēkā viņam uzklupusi 15 “killeru” grupa, viņu pratināja, spīdzināja, nogalināja, sagrieza gabalos, kurus iekrāva somās un kā “diplomātisko kravu” nogādāja uz lidostu, kur to ar īrētu lidmašīnu nogādāja Saūdijas galvaspilsētā Rijādā.
Saūdija, protams, noraidīja šos “provokatoriskos izdomājumus”, taču nevīžoja noskaidrot, kur Hašogi atrodas. Drausmīgais “incidents” pamatīgi sašķobīja “Saūdijas Gorbačova” MBS autoritāti un prestižu, Baltais nams vēl nevar atgūties no šoka, un krāšņā vīzija par Saūdijas, Ēģiptes un Izraēlas “trīsvienību” cīņā pret Irānu draud izplēnēt.
Jau pirms kādiem četriem gadu desmitiem man prātā iegūlās metafora – “vēstures greizais smīns”. Te divos gadījumos tas atņirdzies.
