Vīrišķības refleksijas uz sadzīves fona 0
Artūra Snipa grāmatā “Stāsti laika logos” apkopoti stāsti un noveles, kas tapušas lielākoties no 1985. (viens aizsākts jau 1978. gadā) līdz 2014. gadam, dažs briedis pat teju desmit gadu, un datējums uzskatāmi atklāj autora radošā rokraksta un izteiksmes dinamiku šo gadu gaitā.
Krājuma nosaukumā ietvertās vārdspēles semantika atskan arī krājuma un pat atsevišķu stāstu kompozīcijā: atverot skatam viena laika loka rāmi, tam seko nākamais un aiznākamais.
Krēslas stundā nejaušam vērotājam var šķist, ka vakara ugunis namu logos iedegas nenoteiktā secībā drīz te, drīz tur. Taču patiesībā jau apgaismojuma ieslēgšanas mirkļi ir stingri pakļauti noteiktai struktūrai, dienaskārtības diktātam, tādējādi veidojot atšifrējamu ķēdīti. Līdzīgi arī stāstu secībai krājumā ir sava loģika, sava kārtība un savas “darbadienas beigas”, kas, lai arī netiek skaļi afišētas, nosaka mirkli, kad stāsts izgaismosies visās iespējamajās rūtīs un krāsās.
Atsegtajos logos ieraugāmas atsevišķas epizodes kāda cilvēka dzīvē, kā arī atsevišķi cilvēki kā epizodes likumsakarību un savstarpējo nosacītību plūsmā. Nereti rodamas piesaistes konkrētam vēsturiskajam laikam un notikumiem, tomēr atļaušos uzskatīt, ka tiem šajā krājumā nav noteicošās nozīmes, jo lielākoties jau cilvēks ir un paliek cilvēks ar visām savām kaislībām un pretrunām neatkarīgi no valdošās varas un apgrozībā esošās valūtas (ja vien, protams, nestāv cieši klāt tās dalīšanai). Tēlotie notikumi nešķiet izdomāti vai nereāli, tie abām rokām un kājām turas ikdienas dzīves realitātē un vērojumos. Paturot prātā, ka autors ir publicists, kas aktīvi seko līdzi un iedziļinās sabiedriskajos procesos, droši vien arī dažā stāstā spējam atpazīt konkrētas personas. Tomēr atkal jāvaicā, vai tādējādi mēs ko būtisku iegūsim. Visticamāk, tieši otrādi: maksimāla konkrētība atņem tekstam to iedarbīgo spēku, kas izpaužas pustoņos un noģiedamajās niansēs un kas neapzināti darbina lasītāja pelēkās šūniņas arī pēc grāmatas aizvēršanas.
Atgriežoties pie iepriekš pieminētajām kaislībām, uzreiz jāteic, ka krājumā neatradīsim gari un plaši izvērstas kolīzijas, no visām pusēm un iespējamībām iztirzātas problēmsituācijas un iedziļināšanos katrā izelpā. Varoņu (kas lielākoties ir vīrieši) raksturi, psiholoģiskais un emocionālais kāpinājums te izpaužas kā atsevišķu lakonisku signālu virkne. Ja nu reiz ir kļuvis šķērmi, tad šāds vīrietis (ja vien viņš nav psihoterapeits vai ārkārtīgi aizrautīgs kādu sakritību pētnieks), visticamāk, nemetīsies šo brīdi analizēt no vecvecmāmiņas bērnības pārdzīvojuma aspekta līdz bijušās sievietes jaunās kleitas krāsas ietekmei uz pašreizējo situāciju. Viņš vai nu vienkārši paraustīs plecus, sak, kā nu ir, tā ir (“Evands pavilka ar plecu un pēc veca boksera ieraduma pielieca galvu pie krūtīm. [..] Kā viņiem ar Solvitu sanāk, tā sanāk, katrs dzīvo savā pilsētas malā. Ko dos oficiāla sarakstīšanās? Neko.” (166. –167. lpp.)), vai pateiks īsu, kodolīgu vārdu un ies tālāk. Ja ne rīkoties, tad alu dzert.
Ar patiesu interesi var vērot, kā autora varoņu izpausmēs drīzāk nojaušamām nekā skaidri manāmām stīgām savijas priekšstati par vīrišķības reprezentantiem, atmiņas, pārliecība, nojauta un fantāzijas par dažādām vīrišķās pasaules “štellītēm” (armija, formastērps, sievietes, amata prasme, pienākuma apziņa) un to refleksijas dažādu sakritību nosacītajā un negaidītībām pilnajā ikdienā. Autors savus varoņus uz brīdi paceļ simbola tronī, ar sīku detaļu konkretizējot tā vaibstus, un pēc mirkļa jau ļauj viņiem atkal iebirt sadzīviskajā pūlī, tikai pēcgaršai atgādinot par pirmītējo spožumu. Krājums nav viendabīgs, un arī akcenti katrā stāstā pavisam citi, tomēr kopumā tas veido blīvu grodu pavedienu tīklu, par kura rakstiem var no malas priecāties, bet var arī tajā sapīties.
