Vīrietis grib sajust. Saruna ar seksologu Artūru Vāveri 0
Pazīstamais seksologs Artūrs Vāvere atzīst, ka Latvijas sabiedrība ir visai aizspriedumaina un sekss joprojām bieži notiek tikai tumšā istabā zem segas. Viņa pacienti galvenokārt ir vīrieši. Tie, kuri vēlas palielināt savu vīrišķo atribūtu, pie ārsta brauc pat no kaimiņvalstīm. Dakteri uztrauc tas, ka zēnus audzina kā siltumnīcas gurķīšus un viņiem izpaliek vīrišķības skola – armija.
Acīmredzot bijāt cieši nolēmis kļūt par ārstu, jo Medicīnas institūtā mēģinājāt iestāties atkārtoti…
Šāda vēlme man radās jau bērnudārzā. Atceros, ka spēlējos ar vecmāmiņas mājās atnesto fonendoskopu. Viņa teica: lai kļūtu par ārstu, daudz jāmācās. Es apņēmos to darīt. Citu ideju, par ko kļūt, man nav bijis.
Par specializāciju gan domas ir mainījušās. Iestājoties institūtā, gribēju būt kardiologs, bet, kad praksē kardioloģijas nodaļā redzēju daudz vecu, slimu cilvēku, no kuriem daži nomira, nākotne tādā vidē man nešķita pievilcīga. Studiju beigās visvairāk ieinteresēja infektoloģija, jo šajā nozarē ir diezgan plaša diferenciāldiagnostika un darbā nav iespējams vadīties pēc ierastām shēmām. Rezidentūrā strādāju ambulatorajā AIDS nodaļā, izveidoju organizāciju Par drošu seksu. Veselības pārbaudes veicām bez maksas, nāca prostitūtas, geji, narkomāni, kuriem mainījām šļirces. Tolaik biju iecerējis darboties šajā jomā, taču, saprotot, ka nebūs darba ārpus slimnīcas, sāku specializēties seksoloģijā, jo ar vīriešiem, kuri nāca nodot analīzes, runājām galvenokārt par viņu seksuālajām problēmām.
Vai sabiedrībā nav ļoti izplatīts priekšstats, ka AIDS attiecas tikai uz šauru iedzīvotāju loku?
Varu aprakstīt reālu situāciju. Septiņpadsmitgadīga meitene pārguļ ar puisi. Uzzinot, ka viņš ir narkomāns, veic analīzes – un atbilde ir pozitīva. Tomēr vairākumam attieksme pret AIDS ir kā pret bīstamu slimību, kas sastopama kaut kur, tikai ne mums visapkārt. Patiesībā tā var skart gandrīz ikvienu, jo daudzi nelieto prezervatīvu. Diezgan bieži, to uzvelkot, vīrietim zūd erekcija, it īpaši kungiem, kuriem bijušas pastāvīgas attiecības, iztiekot bez gumijas izstrādājuma.
Vai pats kādreiz esat bijis pie seksologa?
Nē, mana pirmā saskarsme ar šo jomu, tāpat kā citiem pusaudžiem, bija seksologa Jāņa Zālīša grāmata Mīlestības vārdā. Mēs ar brāli to slēpām no vecākiem uz skapjaugšas, kur viņi netika klāt. Nākamais posms bija seksoloģijas kurss, mācoties rezidentūrā. Mans galvenais skolotājs bija jau minētais Jānis Zālītis.
Daudzi joprojām, pieminot seksu, sarkst. Kā jūsu profesijas izvēli uztvēra apkārtējie?
No tuviniekiem jokainu attieksmi neesmu manījis, drīzāk otrādi – paziņām mūžīgi rodas dažādi jautājumi un nepieciešama palīdzība. Mani izmanto kā jebkuru ārstu. Esmu ievērojis, ka ikvienā kompānijā, kurā ir kāds dakteris, agri vai vēlu sāk runāt par slimībām un to ārstēšanu.
Bērni, kuri tagad jau pieauguši – dēlam Robertam ir 24, meitai Agnesei ir 25 gadi –, manu profesiju vienmēr uztvēruši ar sapratni. Daudz esmu lasījis lekcijas skolās par seksuālo un reproduktīvo veselību un secinājis, ka ar citiem jauniešiem par šiem jautājumiem ir vieglāk runāt nekā saviem bērniem. Manējiem vienmēr ir bijusi pieejama attiecīga literatūra, piemēram, agrāk pusaudžu žurnāls Pele, kurā rakstīju par seksuālo veselību. Man parasti redakcijā iedeva kaudzīti, un tā ātri izklīda – šķiet, ne tikai bērni paši tos izlasīja, bet arī aiznesa draugiem un draudzenēm.
Tomēr dažus mana profesija mulsina. Savā pašreizējā prakses vietā biju izvietojis norādi par seksologa privātpraksi, taču blakus esošo biroju darbiniekiem tas laikam nepatika un plāksnīte pazuda. Pēc tam sacīja: jūs jau varējāt rakstīt vienkārši – ārsta prakse.
