Nesaprotu sievietes, kuras par 300–400 eiro mēnesī var visu dienu stāvēt aiz letes. Es tā nevaru. Arī vienkārša dejotāja vai oficiante nevar normāli nopelnīt. Būtībā mans amats daudz neatšķiras – es sniedzu psiholoģiskus pakalpojumus par dzeramnaudu. Reizumis – itin pieklājīgu. 2
Jā, tagad ir kliedzoša ekonomiskā krīze – ja pirms trīs, pieciem gadiem klients miera vējos varēja vienā naktī klubā atstāt 15 tūkstošus, tagad viss ir daudz pieticīgāk. Toties bez klajas krāpšanās. Klientam jau pie ieejas rāda cenrādi – viņš ir lietas kursā, kas un cik maksā. Tālākais jau ir viņa brīva izvēle.
Bieži vien nevis pieņem pastāvīgā darbā, bet nolīgst kā pašnodarbinātās personas – “mākslinieces”. Redz, meitene piedāvā šovprogrammu, bet tas, ar ko viņa nodarbojas brīvajā laikā, – mēs to nezinām un uz mums tas neattiecas. Anna
Ir klubi, kuri garantē kaut kādu nelielu pastāvīgu samaksu (ja klientu nav vai to ir maz), bet pamatā visas meitenes strādā uz procentiem – trešdaļa no izdzertā ir tavējā. Gadās, ka naktī saskrien daži tūkstoši, bet daudz biežāk – pa nullēm. Agrāk 2–3 gados varēja nopelnīt dzīvoklim, tagad vairs ne. Un, jā, vien retā no manām kolēģēm spēj kaut ko sev atteikt, lai iekrātu. Darbs ir smags, tādēļ brīvajā laikā gribas dzīvot, neskaitot kapeikas, – drēbes, rotas, mašīna, restorāni…
Nezinu, kā francūzietes to dara, bet man ir aizdomas, ka veselība ilgi neturēsies – galu galā alkohols un negulētās naktis dara savu. Tādēļ gribu ārzemēs sapelnīt kaut kādu summu un pārtraukt šo nodarbi. Iespējams, atvēršu psiholoģijas praksi – lai nu kur, bet šajā nozarē esmu doktors, vai ziniet. Kļūt par kāda sievu – tas noteikti nav man. Pārāk labi pazīstu vīriešus.
