Kādēļ viņi pie mums nāk? Vieni grib parādīt, cik bagāti ir, – turklāt nebūt ne vienmēr tā ir. Bet es viņu ilūzijas neatmaskoju. Lai jau fantazē, galvenais, lai maksā īstu naudu. Anna 2
Vēl pirms gadiem septiņiem vecpilsēta bija ļoti bīstama vieta ar dubultajiem cenrāžiem (vienu rādīja pie kluba ieejas, pavisam citu, piestādot rēķinu) un dubultajiem pakalpojumu komplektiem. Mana amata veterānes stāsta, kā trekno gadu kulminācijā piedzērušajiem klientiem vienkārši spēra kredītkartes: vienā reizē kodu ievadīja klients, bet pēc tam no viņa kartes naudu noņēma visi pēc kārtas, pilnībā iztukšojot. Tagad tādas lietas nenotiek, lai gan ik pa laikam parādās stāsti par kārtējo “policijas veiksmi”, atmaskojot nelegālu džakuzi vai masāžas salonu.
Ir meitenes, kas klīst pa Vecrīgu, ķer iereibušus ārzemniekus un ved uz “superīgām vietām” – tas, protams, ir zemāk par zemi. Protams, ar tādu dūdiņu, kas neciena sevi, neviens arī neceremonēsies.
Mēdz notikt arī tā – klients pāris gadus apmeklē vienu un to pašu meiteni klubā, bet tad pēkšņi nomaina kursu uz citu, kas sagaidījusi viņu pie ieejas un apsolījusi visu. Agrāk jauniņās par tādiem izgājieniem varēja atrauties – dažai izplūkāja matus, aplēja ar šampanieti, pagrūstīja. Tagad meitenes sākušas cienīt vispārējos noteikumus – klientus cita citai no rokām ārā nerauj.
Tā kā naudas Latvijā vairāk nekļūst, daudzas kolēģes laiku pa laikam dodas “viesizrādēs”. Visriebīgākie stāsti parasti ir par Itāliju. Tur viss notiek kā vistu kūtī – nobružāta skatuve ar stieni centrā, veči grozās riņķī un izvēlas meitenes kā tirgū, visu apgrābstot un teju vai iebāžot galvu tev rīklē. Viņi uzskata, ka ir visskaistākie un neatvairāmākie, bet viss apkārtējais – sū.. uz kociņa.
Toties Norvēģijā un Dānijā ir šiki klubi, Neviens tur tevi nedrīkst ne aizskart, ne pazemot. Par tevi maksā nodokļus un apdrošināšanu. Runā, ka agrāk tur varēja pacelt līdz pat astoņiem tūkstošiem mēnesī, bet tagad krietni mazāk – krīze. Bet krīze arī pie mums ir krīze. Tur vismaz jūties kā cilvēks.
