Reiz es runāju ar psihiatriskās slimnīcas galveno ārstu. Slimnīcai bija jādala teritorija ar klosteri, tāpēc intervija strauji pievērsās atturības tēmai: tā ir norma vai novirze? 0
Šī medicīnas darbinieka, kurš, neskatoties uz klostera tuvumu, bija tālu no ticīgā statusa, viedoklis mani pārsteidza. Viņš, tas ir, viņa teica apmēram tā: mūsdienās cilvēcisko būtņu vajadzība pēc seksuāliem sakariem ir neiedomājami pārspīlēta. Tas seksualitātes līmenis, kuru informācijas telpa definējusi kā normu, īstenībā ir raksturīgs slimiem cilvēkiem, turklāt ne tikai garīgi. Seksualizēta apziņa raksturo, piemēram, pirmās stadijas tuberkulozi, noteiktas ādas slimības un pat lepru. Nemaz nerunājot par to, ka ļoti stipra tieksme pēc seksa novērota vairumam pacientu psihiatriskajās slimnīcās. Man bail par iedomāties, kas notiktu ar mūsu mazo slimnīcu, ja kādu stundu vēlos vakaros mēs ļautu skatīties televizoru… Par to cilvēku psihisko veselību, kuri skatās televizoru “brīvībā” es sen jau nedomāju. Citādi pati sajuktu prātā.
Pēc šīs sarunas es nepārtraucu skatīties televizoru vai lietot internetu, bet neviļus sāku analizēt seksuālās sastāvdaļas lomu informācijas produktā, ko mēs patērējam un kā tas ietekmē mūsu uzvedību.
Mēs visi dzīvojam nežēlīgas diktatūras varā. Tā ir mīksto sēžamvietu diktatūra. Lielo krūšu diktatūra. Garo kāju un īslaicīgu sakaru diktatūra.
Ja kāds vēlas mums par augstu cenu pārdot kaut ko nevajadzīgu, tad reklāmas plakātā blakus šai nevajadzīgajai lietai noliek puskailu sievieti un mums tūlīt jāskrien uz veikalu. Un mēs skrienam.
Ja tu vismaz reizi mēnesī nenovelc biksītes no kāda jauna sievietes dibena, tad tu vai nu esi slims vai neesi īsts vīrietis. Mums to liek saprast un mēs saprotam.
Garīgās veselības tirgu sagrābuši Freida sekotāji. Normālu psihiatru balsis noslīkst “mediju medicīnas” purvā: “Vīrieša sēkla organismā ir kairinājums, no tās nepieciešams pastāvīgi atbrīvoties”, “Regulāra ārlaulības dzimumdzīve – labākais veids, kā izārstēt depresiju” utt.
Īsts ārsts izskaidros jums, ka veselīga ķermeņa tendence uz atturību nav pat kristīgs tikums, bet medicīnisks fakts. Vīrieši ar lieliskiem fiziskiem dotumiem, labā sportiskā formā, mazāk izjūt tieksmi steidzami mesties ar kādu gultā. Senajā Grieķijā atlētu atturība bija parasta lieta. Arī mūsdienās sportisti vairāk nekā jebkuri citi spēj atturēties no attiecībām.
Stipram, vīrišķīgam vīrietim sekss nav kults, viņš nav tā vergs. Gluži pretēji, viņš ir sava instinkta pavēlnieks, viņš zina, ko grib un tāpat vien savu sēklu neizdāļā. Un tikai kad cilvēks ir vājš – fiziski, psiholoģiski un statusā – viņš ļauj sev uzskatīt vairošanās instinktu par “pamatinstinktu”. Tikai tādam acis visu laiku klīst kailu cisku meklējumos un rokas pastāvīgi lien, kur nevajag. Rezultāts ir haotiska un bezjēdzīga seksuālā dzīve un degradācija.
Reiz kāds ļoti gudri teicis: “Vīriešu ķermenī ir mazs orgāns, kas vienmēr ir izsalcis, ja cenšamies to apmierināt un vienmēr apmierināts, ja tiek turēts badā”.
Avots: vz.ru
