Vīrietis – draugs, aukle un mammīte. Jaunās vīriešu vērtības 0
Grūti būt mūsdienu vīrietim… Nepietiek ar to, ka nedzer, nesmēķē, nesit un nes mājās naudu. Sieviete ir moderna, un pati spēj sevi nodrošināt. 28 gadus vecā žurnāliste un pasniedzēja Aļesja Lonskaja (arī divu bērnu māmiņa) portālā Matrony.ru atklāj savus uzskatus par to, kā mainījušās vīrieša un sievietes attiecības ģimenē.
Pirmajā plānā izvirzās tādas lietas kā “kopīgās vērtības” un “personības iezīmes”. Ja senāk precoties meitenes ņēma vērā vīrieša spēju iegūt un saglabāt īpašumu (vai deva priekšroku tam, kuram jau bija īpašums), tagad precas ar vīrieša personīgajām īpašībām.
Tu vari būt bez dzīvokļa – to piedos, bet, ja ar tevi nav par ko parunāt – tas ir nepiedodami.
Priekšstats par ideālo vīrieti pēdējo 20 gadu laikā ir radikāli mainījies: palikušas visas tradicionālās prasības, un klāt nākušas jaunas, piemēram, lai viņš prastu spēlēties ar bērniem un lai viņam tas patiktu. Vai – lai būtu kopā ar sievieti dzemdībās.
Tomēr šajās prasībās jau sākotnēji ieliktas pretrunas. Piemēram, vīrietim pēc mūsdienu nerakstītajiem standartiem jābūt gan drosmīgam, gan jūtīgam, empātiskam.
Vēlme un nespēja atbilst šim jaunajam standartam noved pašreizējo vīriešu paaudzi pie neirotisma.
Galu galā, dzimumu lomas pavisam nesenā pagātnē vīrietim kā mērķi izvirzīja izdzīvošanu, nevis dzīves baudīšanu. Mūsdienu vīrieši tika audzināti izdzīvošanas stratēģijā. Lai izdzīvotu, nevajadzēja būt empātiskam, nevajadzēja tik daudz laika pavadīt mājās un spēlēties ar bērniem – vajadzēja nocietināties sevī, uzglūnēt no slēpņa, gādāt pārtiku, sargāt māju un dzimteni, pielikt superpūles un veikt varoņdarbus – kādas tur jūtas, kāda empātija, ja apkārt ir ienaidnieki vai konkurenti. Viņiem nevar atvērties.
Kurš gan varēja iedomāties, ka tā audzinātos vīriešus pēc 20 gadiem spiedīs raudāt, skatoties “Titāniku” un ziedot labdarībai (“Kāda labdarība, es to ar pūlēm nopelnīju!”).
Mūsdienu ģimenē vairs nav nepieciešams izdzīvot, bet gan prast baudīt dzīvi un viens otra sabiedrību.
Turklāt pilsētā pazūd tradicionālie un pārbaudītie veidi, kā vīriešiem “aizbēgt” pie savas cilts – garāža, makšķerēšana un sabiedrība krogā.
Vienaudži izkaisīti pa citām pilsētām vai valstīm, pazudušas garāžas, zveja… nu kāda vēl zveja… Pazūd konkurence starp cilvēkiem par resursiem, jo to pietiek, otru cilvēku jau var uzskatīt par brāli, nevis pretinieku un tādos apstākļos vajag nevis noslēgties, bet gluži otrādi – atvērties, sadarboties, mijiedarboties. Mācīties veidot attiecības.
Samazinās darba stundu skaits, pieaug attālinātā darba iespējas.
Vīrietis aizvien vairāk laika pavada ar sievu un bērniem. Tik daudz, ka to var saukt par vēsturisku precedentu.
Lai būtu kopā ar sievieti, ir jāmācās būt… sievietei. Saprast viņu. Taču daudzi vīri uz to netiecas un joprojām dzīvo iepriekšējā gadsimtā, tajos dzimumu rāmjos, kādos tika audzināti. Piemēram, ja sievai nepieciešama palīdzība mājsaimniecībā vai ar bērniem, vīrietis pats nepalīdz, bet sauc palīgā savu māti (tas ir, atgriežas iepriekšējā daudzu paaudžu sistēmā, kad bija skaidri nodalīti sieviešu un vīriešu pienākumi). Principā tas nav apvainojoši un normāli 20. gadsimtam. Taču sieva gaida ko citu.
Sievietes dzīvo 21. gadsimtā un no vīriešiem gaida ko citu. Viņas vēlas, lai dzimumu lomas tagad nebūtu tik noteiktas, viņu jaunais ideāls ir pāris, kurā nav hierarhijas un mijiedarbība notiek starp līdztiesīgiem partneriem. Vīrietis ir spiests iemācīties atpūsties kopā ar sievu un bērniem, taču viņš, iespējams, to neprot vai negrib. Viņš domā: naudu atnesu, uz veikalu aizgājām un esmu brīvs, pienākumi izpildīti. Parunāties? Paspēlēties ar bērniem? Novērtēt jauno kleitu? Kopā skatīties filmu? Saprast? Nomierināt?
Arī sieviete pavada mazāk laika ar savām draudzenēm. Kopdzīve ar vecākiem ir retāka, pastāvīga dzīve vienā vietā zudusi (pastāvīgi pārceļas, īrēti dzīvokļi, lai tuvāk darbam, labai skolai…) – un viņas draudzenes palikušas sociālajos tīklos un labākajā gadījumā – Skype. Vīrs un sieva paliek divatā. Vientuļi un tik atšķirīgi.
Tādas atšķirības rada neapmierinātību. Man šķiet, ka mūsdienu laulības bieži vien izjūk šā iemesla dēļ. Ne tikai tāpēc, ka laulātie spiesti uzturēties tikai viens otra sabiedrībā un to nespēj, bet gan tāpēc, ka satrūkušas citas sociālās saites un izzuduši alternatīvie veidi, kā apmierināt vajadzību pēc izpratnes (izjukušas vīriešu un sieviešu kompānijas, kas nespēj vien sanākt kopā, jo atšķiras dzīves ritms).
Dažreiz mēs pieprasām no vīriešiem aizstāt mums citu sieviešu sabiedrību un labo māmiņu. Ņemiet vērā, ka viņi mums neprasa aizstāt vīriešu kompāniju.
Viņi ir apjukuši.
