Vīrietis ar sirds problēmām esot saskāries ar necienīgu attieksmi Cēsu slimnīcā: “Daktere atbildēja, ka viņa ir svētais gars”
0
Šo stāstu pamanīju soctīklā “Facebook”, kur to bija publicējusi meita, kura bija satraukta par attieksmi slimnīcā pret savu tēvu. Viņa uzskata, ka pret ārstu netaisnīgo attieksmi ir jācīnās, katrs cilvēks slimnīcā ir pelnījis cieņpilnu izturēšanos, tāpēc arī nolēmusi stāstu publiskot.
Kad sazvanu viņas vecākus, saruna nav vienkārša, viss ir noticis nesen un joprojām ir grūti stāstīt notikušo. Tomēr mēs runājam. Lielāko stāsta daļu gan atklāj Dace, jo vīram Kristapam paliek slikti, atceroties slimnīcā piedzīvoto. Bet kas tad īsti notika?
Slimības vēsture
Kristapa stāsta dziļākai izpratnei ir jāpastāsta priekšvēsture, jo, iespējams, tā ir ietekmējusi notikumus nesenajā pagātnē. Pēc skolas beigšanas viņš sācis studēt Rīgā, kur pamanījis sevī kādu “kaiti” – vienam dodoties staigāt lielāku attālumu, sākusies trauksme. Pamazām ar to cīnījies – mamma nākusi pavadīt no pieturas līdz mājām, saņēmis arī citu atbalstu. Meklējis palīdzību arī pie mediķiem, kur viņam izrakstīts medikaments, kas būtiski uzlabojis pašsajūtu, trauksme mazinājusies, drīz pat varējis viens pats doties arī tālākos braucienos.
Šis medikaments gan veidojis atkarību, kas nozīmē, ka vēlāk bija grūti no tā “tikt vaļā”, taču kopumā šīs veselības problēmas Kristapam dzīvē neko nav traucējušas sasniegt. Viņš ieguvis labu izglītību prestižā profesijā, taču ieraksti slimības vēsturē, protams, saglabājušies.
Pie ārsta regulāri
Pēdējos gados Kristaps sadzīvo ar sirds problēmām: “Ik pa laikam mana sirds iziet no ritma, tāpēc nākas regulāri doties uz slimnīcu, lai uzlabotu veselību. Tā arī ģimenes ārste ir ieteikusi – ja jūtu, ka nav labi, jādodas uz slimnīcu. Man tas nav nekas jauns, tāpēc arī februāra beigās, kad sajutu, ka sirds sitas kā negudra, devāmies uz Cēsu slimnīcas uzņemšanas nodaļu. Šoreiz to darījām pašu spēkiem, jo šķita, ka tā būs vienkāršāk. Man jau sāka trūkt elpas, bet sieva veiksmīgi nogādāja slimnīcas uzņemšanas nodaļā.”
Tur tad esot sastapušies ar laipnu personālu, kas paņēmis dokumentus, viss noticis operatīvi un profesionāli. Izmērīts asinsspiediens un temperatūra. Vīrietis tālāk vests ar ratiņiem, jo pašsajūta neesot bijusi laba.
Ārste bez vārda
Aptuveni pēc 5-10 minūtēm kabinetā ienākusi sieviete, kura, kā varēts noprast, bijusi ārste, taču vārda kartītes pie krūtīm neesot bijis, viņa ar sevi neesot arī iepazīstinājusi, taču bijusi jauna sieviete ar īsiem matiem.
Sieviete, kura varētu būt ārste, ienākusi, atspiedusies ar sānu pret sienu un vērojusi vīrieti, kurš apgūlies palātas gultā. Ar sirdi jau pamazām kļuvis nedaudz labāk. Tā kā palātā ienākusī sieviete nav runājis, Kristaps sarunu sācis pirmais, paskaidrodams, ka viņa sirds ir izgājusi no ritma un ka šī nav pirmā reize, kad šī iemesla dēļ nonācis šajā slimnīcā.
Drošības labad gan viņš sadūšojies pavaicāt: “Vai jūs esat daktere?” Uz to sieviete izsmejoši atbildējusi: “Nē, svētais gars!” Iespējams, sieviete bija izpētījusi slimības vēsturi, iespējams, tāpēc pret Kristapu izturējusies kā pret psihiski slimu pacientu.
Turpinājumā šķietamā ārste ierosinājusi gulēt un lūgt Dievu, uz ko vīrietis esot centies atbildēt pacietīgi, atvainojoties un norādot, ka viņam īsti nav pieņemams šāds sarunas tonis, ar kādu slimnīcā saskāries pirmo reizi dzīvē.
Tas sievieti sadusmojis vēl vairāk, tāpēc viņa pajautājusi, vai Kristaps vēlas atstāt šo stacionāru un doties uz kādu citu. Vīrietis juties aizvainots un atbildējis apstiprinoši, bet lūdzis ratiņus, lai nokļūtu līdz izejai. Uz to ārste reaģējusi vēl skarbāk, pavaicājot, vai varbūt nepieciešams izsaukt arī apsardzi. Vīrietis sajuties kā noziedznieks, sieviete, kas laikam jau bija ārste, devusies prom.
Saruna ar vadību
Tikmēr Dace jau atbraukusi pakaļ vīram, sagaidījusi viņu pie slimnīcas un, maigi izsakoties, bijusi šokā par visu dzirdēto. Sapratusi, ka vīru uz kādu laiku var mašīnā atstāt vienu, devusies atpakaļ slimnīcā, lai saprastu, kas īsti ir noticis.
Dace stāsta: “Palūdzu māsiņām, ka vēlos sastapt dakteri, lai izrunātu situāciju, kāpēc vīrs tiek izlikts no slimnīcas tā vietā, lai viņam tiktu sniegta palīdzība, jo šādu sirds problēmu gadījumā tas var būt bīstamu. Māsiņas paskaidroja, ka daktere ir aizņemta, tikmēr sāku viņām nedaudz stāstīt to, ko biju dzirdējusi no vīra. Nemaz nepamanīju, ka kādā brīdī bija atnākusi arī daktere un arī klausījās manu sakāmo. Lūdzu atļauju mūsu sarunu ierakstīt, lai vēlāk nebūtu pārpratumu, taču tas tika noraidīts, man tādu tiesību neesot un slimnīca esot rīkojusies pēc noteikumiem. Gribēju ar ārsti vismaz iepazīties, nosaucu viņai savu vārdu un uzvārdu, bet pretī saņēmu atbildi, ka viņai savu vārdu neesot jāizpauž vai kaut kas jāpaskaidro.”
Tā arī nekāda saruna izvērtusies neesot, Dace nepadevusies un devusies uz sarunu pie slimnīcas vadības. Sekretāre, lai gan bijusi jauka, norādījusi, ka bez pieteikuma tā pie vadības neesot iespējams operatīvi tikt. Beigu beigās slimnīcā Daces stāsts uzklausīt un galvenais ārsts solījis noskaidrot situāciju. Līdz šim gan tas neesot izdarīts.
Šobrīd Kristaps ir mājās, jūtas labāk un saka paldies Dievam, ka viss ir beidzies labi, taču iekšā ir nemiers. Kas notiks, ja atkal pienāks situācija, kad būs nepieciešama mediķu palīdzība? Kur tad vērsties, ja Cēsu slimnīca joprojām ir tuvākā mājām? Vai nākamreiz atkal neatkārtosies tas pats?
Slimnīcas komentārs
Pēc šī stāsta uzklausīšanas sazinājos arī ar SIA “CĒSU KLĪNIKA” sabiedrisko attiecību nodaļu. Protams, slimnīcas un pacienta skatījums, kā jau tas mēdz gadīties, uz situāciju ir atšķirīgs. Pajautāju, kāda ir slimnīcas nostāja par ārsta izturēšanos pret pacientu, kā situācija izskatījās no slimnīcas skatu punkta, vai slimnīcas rīcībā šobrīd ir pietiekami resursi, kā arī kā notiek pacientu sūdzību izskatīšana.
Patiešām operatīvi saņēmu arī skaidrojumu, ko publicējam turpinājumā!
“Jā, slimnīcai ir pietiekami resursi, lai nodrošinātu neatliekamo palīdzību visiem pacientiem, kam tā ir nepieciešama.
Pie galvenā ārsta ar mutisku sūdzību vērsās pacienta sieva. Ir veiktas pārrunas ar iesaistītajiem darbiniekiem, izskatīta medicīniskā dokumentācija, kā arī tiek pētīti vēl citi materiāli gadījuma analīzei. Situācija no slimnīcas puses izskatās citādāk – gan runājot par komunikāciju, gan palīdzības sniegšanu. Taču kā ārstniecības iestāde neesam tiesīgi un arī pacienta interesēs nevēlamies publiski komentēt informāciju par pacienta stāvokli un diagnozi.
Runājot par sūdzību izskatīšanu. Mums rūp savi pacienti, tāpēc ļoti nopietnu uzmanību pievēršam pacientu atsauksmēm. Katrs gadījums tiek izskatīts individuāli. Uz sūdzībām, kur norādīts adresāts (tālrunis, e-pasts vai adrese), atbilde tiek sniegta iespējami drīz, bet ne vēlāk kā viena mēneša laikā. Šajā gadījumā kundze bija atstājusi tālruņa numuru, uz kuru pēc tam viņu nebija izdevies sazvanīt (numurs nav aktīvs).
Slimnīcas ārstiem ir zināmas profesionālas un labas izturēšanās normas pret pacientiem, ik gadu tiek rīkoti semināri par sadarbības un komunikācijas prasmju veicināšanu.
Tāpat Cēsu klīnika kopš 2021. gada kopā ar SPKC veic centralizētu pacientu ziņotās pieredzes elektronisko aptauju, kurā stacionētie pacienti sniedz vērtējumu ļoti detalizēti par sadarbību ar slimnīcu dažādos etapos. Piemēram, pērn saņēmām 318 pacientu elektroniskas anketas. 80% gadījumu pacienti ir apmierināti ar klīnikā saņemto ārstēšanu. Pēdējā gada laikā esam saņēmuši 140 rakstiskas pateicības no pacientiem gan par NMP un uzņemšanas nodaļu, gan citām nodaļām un ambulatorajiem pakalpojumiem.
No savas puses vēlamies piebilst, ka cieņpilnā komunikācijā piedalās abas puses. Pēdējo gadu laikā (līdz ar Covid-19 pandēmiju) ir pieaudzis pacientu agresīvas izturēšanās gadījumu skaits pret medicīnas personālu.”
