“Vīrietis aiziet un paprasa sev lielāku algu, kamēr sieviete baidās, ka varētu vispār pazaudēt darbu” – saruna ar foruma LĪDERE izveidotāju
28
Jau pāris nedēļas man apkārtējās sievietes šķiet īpaši smaidīgas, patīkamās gaidās. Tas tāpēc, ka jau šajā piektdienā notiks ikgadējais forums “Līdere”, kas vairs pat neprasa paskaidrojumus. Mirkli pirms šī notikuma uz sarunu aicināju Solvitu Kabakovu – foruma izveidotāju.
Šogad forums notiks jau 7.gadu. Kā sākotnēji radās ideja?
Jau iepriekš darbojos pasākumu organizēšanas nozarē, vadīju uzņēmumu, kurš rīkoja pasākumus. Pirms 7-8 gadiem biju nonākusi situācijā, kad no mana radošā potenciāla un nemitīgās vēlmes kaut ko darīt nekas daudz vairs nebija palicis pāri. Braukāju apkārt pa pasauli, redzēju dažādos pasākumus un sapņoju, ka Latvijā varētu sarīkot kaut ko lielu, bet apzinājos, ka neviens te nebūs gatavs maksāt lielas summas par biļetēm. Informācija pamazām manī krājās.
Pienāca brīdis, kad tā biju nogurusi no nemitīgā skrējiena, ka nolēmu pamēģināt ko jaunu, balstoties uz savu pieredzi. Nolēmu sarīkot grandiozu pasākumu, kurā visu no pirmā līdz pēdējam brīdim varu pilnībā kontrolēt. Varu sarīkot tā, kā man patīk, kā rīkotu ballīti savās mājās. Tā tas sākās – tapa pasākums, uz kādu es pati gribētu aiziet.
Nolēmu, ka tas būs forums 35-65 gadus vecām, nobriedušām, pieredzējušām sievietēm, kurām nepieciešams uz brīdi apstāties no skrējiena, kuras nepieciešams kvalitatīvi pārsteigt, par viņām parūpēties un palutināt.
Interesanti, ka tas sakrita ar vēl vienu būtisku notikumu manā dzīvē. Kad biju nolēmusi pamēģināt rīkot šo lielo pasākumu, drīz sapratu, ka ir piepildījies vēl kāds sen lolots sapnis – esmu palikusi stāvoklī ar trešo bērniņu. Uztvēru to kā zīmi, ka man nedaudz jāpiebremzē savs skrējiens. Pirmie bērni jau dažu mēnešu vecumā palika ar auklēm, pusdienlaikā skrēju viņus barot, centos visu paspēt. Biju sieviete, kas cenšas būt vislabākā, plēšot sevi uz pusēm. Trešo reizi es tā negribēju.
Pirmā foruma datums bija iecerēts ļoti tuvu dzemdību datumam, mans vīrs un mamma par to tikai saķēra galvas. Bet ja sieviete kaut ko ļoti grib un tam tic, tas dod milzumdaudz enerģijas, un visa pasaule sadodas rokās, lai izdodas. 18.maijā notika pirmais forums, bet 31.maijā piedzima mana meita. Tik daudz laimes hormonu, cik šis bērns ieguva, vēl esot puncī, ne katram mazulim izdodas saņemt. Es biju ļoti laimīga, darot to, kas sagādā prieku. Uzkāpu 18.maijā uz skatuves ar lielo vēderu. Domāju, tas visām sievietēm radīja pārsteigumu, uz cik daudz ko ir gatava sieviete, ja viņa piepilda savu sapni.
Pirmo forumu apmeklēja ap 600 dalībnieču, pēc tam es visu vasaru atpūtos, veltīju laiku bērniņam un ģimenei. Nu jau forumu apmeklē 3000 sieviešu un vēl neskaitāmas to noskatās tiešraidē.
Vai pirmais forums bija grūtākais?
Var jau būt. Bet es biju rīkojusi tik daudz pasākumu, pieredze bija, skaidri zināju, kas ir jādara un ko nevajag, tāpēc šo laiku atceros ar labākajām emocijām.
Kas jums pašai šķiet tas iemesls, kāpēc forums ieguvis tik lielu popularitāti, ka ir sajūta, ka visas dāmas maijā par to vien runā?
Viens no iemesliem, manuprāt, ir tas… Ja tu kaut ko dari nevis tāpēc, lai būtu slavens vai nopelnītu, bet tāpēc, ka tev tas ļoti patīk, tad izdodas. Man tas bija svarīgi, jo apkārt redzēju daudz nogurušu sieviešu. Viņas ir apmaldījušās, nezina, ko drīkst vēlēties, ir spēcīgas, bet bieži sev nenotic, paslauka sevi zem tepiķa. Es to uzliku par virsmērķi – iedot sievietēm pārliecību, ka viņas var. Ja viņas noticēs sev kaut vai uz pusi no tā, cik viņām tic apkārtējie, būs labi.
Veidojot programmu, šo visu turēju prātā. Veidoju dienu, kurā sieviete atpūšas, ieklausās sevī un velta sev laiku. Tā svētku komponente ir viena no pasākuma atslēgām, kāpēc sievietes tur vēlas būt. Mēs sākam dienu ar brokastīm un šampanieti, vismaz reizi gadā sievietēm ļaujot justies kā karalienēm. Ir vienkārši jāierodas. Pārējais tiek nodrošināts. Ikdienā rūpējamies par visiem citiem, tā ir diena, kad parūpēties par sevi.
Šis ir apbrīnojami, jo lutināt vienu cilvēku jau nav vienkārši, bet te ir jāpalutina tūkstoši…
Tā ir. Vēl viens fenomens, ko pamanu, runājot ar sievietēm forumā, ir tas, ka viņas novērtē, ka tā ir diena, kad nav svarīgi amati, statusi, algas vai bērnu skaits. Mēs esam vienkārši sev – tāda māsības sajūta. Mums nav numurētu sēdvietu, drīkst sēdēt blakus, kam vien gribas. Runājam par mūžīgām tēmām kā attiecības, veselība, bērni, sasniegumi, atzinība utt. Daudz strādājam ar lektoriem jau pirms pasākuma. 20 gadus vecu meiteni ir viegli pārsteigt, bet tādas, kas jau pašas daudz redzējušas… tur ar “falšumu” nepaņemt.
Vai jums pašai ir bijis kāds pats mīļākais moments kādā no forumiem?
Man kopumā foruma dienā ir dalītas jūtas. Es nevaru pateikt vienu mirkli, kad jūtos vispacilātākā, jo nemitīgi klāt ir arī satraukums, ka kaut kas var nesanākt. Varētu šķist, ka noslēgums ir kulminācija, bet tajā brīdī jau sāk piejaukties skumjas, ka viss drīz beigsies. Gadu ir būvēts namiņš, kas vienā brīdī sabrūk.
Es skaidri zinu, ka vissmagākā ir diena pēc foruma – tā ir tukšuma sajūta. Ir jāatrod rokas, lai sāktu strādāt no jauna. Tas ir kā ar mīlestību – kad tā beidzas, jau otrajā dienā nevaram mesties iekšā jaunās attiecībās.
Pieļauju, ka šobrīd pasākums ir kļuvis arī par pelnošu biznesu, vai ne?
Man jau pirmajā forumā viss sanāca labi, tomēr toreiz es algu nesaņēmu. Man bija pusslodzes asistente, visu iespējamo centāmies sarunāt barteros. Pirmajos gados par biznesu nebija ne runas. Tagad ar to arī nopelnu, bet tas ir nesalīdzināmi mazāk, nekā es pelnītu, ko šādu rīkojot bagātākās valstīs.
Un tomēr – tas ir tikai reizi gadā. Vai nav ideju, kā tikties biežāk?
Šobrīd esmu pārdomu procesā, ko vēl varētu darīt, jo sievietes tiešām man raksta un saka, ka gribētu vēl, citādi ir viena diena un viss. Es domāju par meistarklasēm, kontaktbiržām, kas foruma formātā nav iespējami. Oktobrī katru gadu izdodam arī žurnālu, kur aprakstām notikušo. Es vēl domāju par turpmāko.
Kā jums šķiet, ar ko Latvijas sievietes ir unikālas?
Pirmkārt, ar to, ko saka visi – te ir ļoti skaistas un sievišķīgas sievietes. Neskatoties uz to, ka esam ļoti emancipētas un ieņemam vadošākus amatus nekā vīrieši, caurmērā ņemot esam arī izglītotākas par vīriešiem. Man ir skumji, ja pa ielu nāk pretī cilvēks, bet es nesaprotu, vai tas ir vīrietis vai sieviete. Latviešu sievietes lielākoties ir ļoti sievišķīgas. Latviešu sievietes ir arī priekšzīmīgas, vienmēr visu izdarīs lieliski.
Tas gan ne vienmēr ir labi.
Jā, bieži esam pārcentīgas, mums visu vajag uz 120%, esam gatavas mērķa labā upurēt savu laiku, hobijus, sevi, kafiju ar draudzenēm utt. Esmu dzirdējusi, ka citur pasaulē ar lielu prieku ņem darbā latvietes, jo viņas pirmās atnāk un pēdējās aiziet, ne par ko nečīkst, visu izdara vislabāk. Tas gan droši vien iet kopā ar ne pārāk labu lietu – zemu pašvērtējumu. No tā latviešu sievietēm būtu jātiek vaļā, mēs sevi vērtējam zemāk nekā drīkstētu. Pārāk reti sevi paslavējam, palutinām, sev pasakām paldies.
Vienā no forumiem mums lektore deva uzdevumu. Aizveriet acis un prātā sarindojiet sev vissvarīgākos cilvēkus. Kad acis tika atvērtas, lektore pajautāja, vai šajā sarakstā sievietes bija ierindojušas arī sevi. Lielākoties nē. Sevi mēs atstājam otrā plānā.
Tomēr Latvijā sievietēm joprojām ir zemākas algas nekā vīriešiem.
Jā, tas lielā mērā saistīts ar to, ka kautrējamies pavaicāt vairāk. Kā būs, tā būs labi. Vīrieši ir ambiciozāki, vairāk tendēti uz risku, tā tas jau fizioloģiski iekārtots. Azartspēles vairāk spēlē vīrieši, kredītus visbiežāk neatdod vīrieši utt. Vīrietis viegli aiziet un paprasa sev lielāku algu, kamēr sieviete sēž un baidās, ka varētu vispār pazaudēt darbu.
Pēdējā laikā gan ir sajūta, ka Latvijas vīrieši kļūst arvien vājāki, bez “mugurkaula”. Droši vien ir sieviešu uzdevums viņus stiprināt.
Jā, šis vispār ir tāds sieviešu laikmets. Bet mēs noteikti varam ietekmēt arī vīriešus. Ne velti taču saka, ka laimīga ir tā ģimene, kurā ir gudra sieviete.
