Vīriešu lina micītes – tamborētājas top1 0
Pasaulē daudzviet modē ir cepures ar košiem uzrakstiem angļu valodā. Rokdarbniece Elita Heniņa veido cepures ar vēstījumu seno baltu zīmju valodā.
Gliemežcepures
Rokdarbu pamatus jau no agra vecuma Elita apguva ģimenē. Čakla rokdarbniece bija māte, vecvecmamma auda, omīte un abas māsas ģimenes vajadzībām izšuva, šuva, adīja un tamborēja.
Rokdarbu iemaņas vēlāk paglāba krīzes gados. Pēc kāda laika Elita Rīgas Dizaina skolā mazliet pamācījās mākslas pamatus un kļuva par pašnodarbināto.
Nu jau zem viņas čaklās tamboradatas tapušas neskaitāmas ziemas un vasaras cepurītes, gan lieliem, gan maziem.
Vasaras favorīts ir lini un kokvilna, ziemā, vilna, kas papildināta ar efektdzijām, spurgalām, spīdumiem un gliteriem. Meistare savus izstrādājumus tirgo internetā (ElitasHandmadeShop.etsy.com) un tirdziņos, pirmkārt jau leģendārajā Latvijas Etnogrāfiskā muzeja Brīvdabas gadatirgū, kas ir katra kārtīga amatnieka Dziesmusvētki.
“Tamborēt ir forši,” smaida Elita, “to var darīt mājās pie televizora, braucot vilcienā vai kafejnīcā pļāpājot ar draudzenēm.
Arī tirdziņos, kad nenāk pircēji, es uz ātro uztamborēju kādu cepurīti. Tā ir liela priekšrocība, cita veida amatniekiem vajag lielas iekārtas un mašīnas. Man tikai tamboradatu un diedziņu.
Tirdziņos mums ar mammu ir tāds kā ģimenes piedāvājums, mamma ada maučus, es – cepures.”
Pirmā rokdarbnieces cepuru sērija tika veltīta ziediem un bija domāta dažāda vecuma meitenēm un, jāatzīmē, maziņām izskatījās īpaši efektīgi. Daudzkrāsainie ziediņi un lapiņas tika veidoti botāniski precīzi.
“Gribēju, lai ziedus var izšķirt pēc to sugas, vai tā ir pīpene, pulkstenītes vai ilzīte,” stāsta Elita.
“Tehnoloģiski process ir šāds. Vispirms notamborēju cepurīti ar vienkāršu mežģīņrakstu. Uz tā piešuju klāt ziedus un lapas, vai nu tikai gar cepures malu, kā vainadziņu, vai arī noklāju visu cepures virsmu.
Tamborēšanas tehnika piešķir augiem savdabīgu stilizētu faktūru. Toties vienu no saviem mīļākajiem jaunrades paraugiem – gliemežcepurītes – ieguvu nejauši.
Tamborējums cepurei iet pa spirāli ar dažādas krāsas vai faktūras dzijām vienlaicīgi. Rotaļājoties ar tamborējuma fragmentu, izdevās to ļoti dekoratīvi sagriezt virpulī un piestiprināt pie cepures sāniem.”
Reiz amerikāņu pāris pasūtīja meistarei izgatavot no suņu vilnas divus pārus zeķu, divus pārus cimdu un četras cepures. Vilna ir sakrāta no viņu šicu šķirnes suņiem – Olivera un Mauchau.
Tie jau ir aizgājuši citos medību laukos, bet viņu vilna vēl ilgi sildīs saimniekus un atgādinās par mīluļiem. Labas vērpējas Latvijā nemaz nav tik daudz. Vilnu ar rokām kvalitatīvi savērpa Sarmīte Bugina no Sidgundas.
Piedevām no kaudzes izdalīja gaišu, tumšu un raibu dziju, kas ļāva Elitai rotāt priekšmetus ar abu suņu vārdiem. Tā suns kalpo saimniekam arī pēc nāves…
Cepure ar jostu
Elita saviem darbiem iedvesmu smeļas arī no etnogrāfiskās pūra lādes.
Vīriešu cepuru modei stimulu deva Brīvdabas gadatirgū noskatīti divi balti, nu ļoti senatnīga paskata kungi, latviešu emigranti no tālās Losandželosas. To garās sirmās bārdas un garos matus vainagoja gaišas, tamborētas cepurītes.
Stāsta, ka līdzīgas micītes nākot vēl no bruņinieku laikiem, kad tās ērtumam un arī amortizācijai tikušas nēsātas zem dzelzs bruņucepurēm. Apaļā cepurīte vīra galvā bija zīme, ka viņš ir karavīru kārtai piederīgs.
“Gadatirgos klienti, arī solīdi vīri, sāka prasīt pēc šādām cepurītēm,” stāsta Elita. “Tagad vīriešu linu cepures ir viens no maniem visvairāk pirktajiem izstrādājumiem. Lielākoties ļaudīm patīk vienkrāsainas, bet esmu izstrādājusi arī rūtainus un daudzkrāsainākus micīšu modeļus.”
Jaunākais cepures modelis meistarei tapa, pievienojot linu cepurītei maliņu ar latvisku rakstu. Senās zīmes veido vēstījumu, tautiskāku nekā angliskie uzraksti. Ornaments ir nācis no Lielvārdes jostām. “Mēs ar mammu veidojam savus stāstus. Mamma auž maliņu, es darinu cepures, un kopā mums labi sanāk,” smaida Elita.
Vērtējums: romantisko apvieno ar praktisko
Dizainere Ieva Nikolete Dāboliņa: “Elita Heniņa ir augstas klases trikotāžas dizainere, kura izkopusi savu īpatnējo stilu, ko varētu raksturot kā romantiskā un praktiskā sintēzi. Viņa izvēlas izcilus materiālus un perfekti darbu nostrādā. Pircēji to novērtē.”
