Reāli stāsti 42
Alkoholu slēpām Ļeņina bistē
Armands Gerke, dienējis par glābēju ugunsdzēsēju Iekšlietu daļā (1979 – 1981): “1980. gadā Maskavā apsargāju olimpiādes objektus, tāpēc palaimējās, ka neaizsūtīja uz Afganistānu. Esmu glābis cilvēkus no degošām mājām, nesis līķus no aviokatastrofu vietām… Pirms dienesta biju vieglatlēts, un tāpēc dienests grūtības neradīja. Turklāt sportiskais rūdījums palīdzēja nepakļauties “ģedovščinai”. Gadījās kuriozi – izsauc, ka jānodzēš ugunsgrēks, bet izrādās, ka deg dažas avīzes… Izsaukums uz ugunsnelaimi medicīnas skolā – nu, domājām, tiksim pie skaistām māsiņām! Piedodiet, bet vēlēšanās pārgāja ātri, redzot, ka viņas zinības apgūst, preparējot līķus… Alkoholu Jaunā gada svinēšanai noslēpām Ļeņina bistē, kuras vidus bija tukšs. Kurš gan uzdrošinātos iztaustīt Ļeņinu?!”
Tankā forsēju Nemunu
Andris Tiļļa, dienējis tankistos (1973 – 1975): “Vecākais brālis “ķeizaram” bija nokalpojis trīs gadus, vai es nespēšu nolauzt divus? Uzskatīju, ka dienests ir sava veida iniciācija, izturēsi – būsi vecis! Nosūtīja tepat uz Baltijas kara apgabalu – tankistos par šāvēju. Sagatavošanas posms Dobelē bija baigs: dežūras, ierindas dresūra, pēc tam mācības klajā laukā agrā pavasarī – sals, siltā ūdens nav, aizskrien līdz Gaujai, izsit ar kāju caurumu ledū, iemērc skuvekli, saziepē bārdas rugājus un skrāpē nost… Uzmetās kaut kāda ēde, kas nepārgāja ilgu laiku. Kaļiņingradā bija vieglāk, taču arī tur asu izjūtu netrūka. Šāvu, metu kaujas granātas, skrēju gāzmaskā… Draudīgumu izjutu, tankā forsējot Nemunu. Kaut arī tanka spraugas aizķitējām, tik un tā ūdens ieplūda un vajadzēja uzvilkt speciālu gāzmasku… Tankam virs ūdens palika tikai caurule gaisa padevei dzinējam, lai tas nenoslāptu… Ūdens spiediena dēļ tanks šūpojās, un pie straujākas kustības tas varēja apmesties uz sāniem…”
Pele par raidītāju un slepenā romantika
Ēriks Mamajs, dienējis pretgaisa aizsardzības rotā VDR (1986 –1988): “No armijas laika ir gana daudz, ko atcerēties, piemēram, uz mācībām Kazahstānā no VDR mūs veda lopu vagonos, tuksnesī dzīvojām teltīs. Naktī murkšķi izlīda no alām, izslējās kā sveces.”
Andris Rublovskis, sakarnieks, dienējis Ukrainā un Sibīrijā (1978 – 1980): “Gatavoju lokatoru antenas, to tuvumā pieredzēju, ka slapjš lauznis, iedurts zemē, kā arī slapja pele kļūst par uztvērēju – tās tuvumā varēja klausīties radiostacijas! Reiz pilsētā mani pieķēra dzeram kausu alus, par to sodīja ar trim diennaktīm…”
Ilgvars Brizga, dienējis pretgaisa aizsardzībā, transporta vadā Baltkrievijā (1977 – 1979): “Daļā nedrīkstēja būt ne radioaparātu, ne fotoaparātu, taču “dembeļa” albumus uztaisījām. Man bija pat trīs, vienu atņēma, braucot vilcienā mājup. Asākās izjūtas saistās ar brīvsoli pie apakšpulkveža meitas. Mani pieķēra tikai tāpēc, ka cita apakšpulkveža vatenī, ko toreiz uzvilku, lai maskētos, biju atstājis konfektes papīrīti.”
Armands Rumka, tehnikas kontrolpunkta dispečers (1977 – 1979): “Dienēju Čerņahovskā Kaļiņingradas apgabalā. Pēc dienesta ar armijas biedriem nereti tikāmies, iedzērām aliņu, taču tā jau ir vēsture. Armijā mani gribēja iesaistīt ziņošanā – kapteinis aplinkus lika man manīt, lai stāstu par dienesta biedriem, taču es izlikos, ka viņa vēlmi nesaprotu. Bija arī romantika – reiz četri puiši aizgājām brīvsolī nopeldēties, pēc tam satikāmies ar vietējo skuķi. Nu tāds viegls nakts piedzīvojums…”
No armijas folkloras
Ļaunā burlacība: “Velosipēds”, kad aizmigušajam pēdu pirkstu starpās sabāza papīrus un aizdedzināja. Jaunkareivis sāpēs pamodās un vicināja kājas, mēģinot papīrus ātri apdzēst.
*
Nereti vecākie dienesta biedri veica nekrietnības – kamēr jauniņie guļ, samainīja viņiem bikses vai sasēja bikšu staru mezglā. Rīta jundā visiem bija jāpagūst apģērbties minūtes laikā. Izāzētie puiši pinās savās biksēs un par kavēšanos saņēma sodu.
Anekdotes
Komandieris – ierindniekam:
– Es skatos, ka esat pārāk gudrs!
– Kas? Es? – jautā ierindnieks.
– Nu ne jau es!
*
Leitnants:
– Pirms šaušanas ir nepieciešams nomērķēt precīzi! Netīšām mērķī trāpa tikai spermatozoīdi.
*
– Kādēļ armijā nav jautro un atjautīgo kluba?
– Tādēļ, ka atjautīgie no armijas izvairās, bet jautrie sēž virssardzē…
Viedokļi internetā
Juris: 23. februāris ir PSRS armijas un jūras kara flotes diena. Latviešiem tā bija okupācijas armija, kurā iesauca pret cilvēku gribu – vardarbīgi. Ja izvairījies no armijas, tad tevi lika cietumā kā dezertieri. Vergot okupācijas armijā man nācās trīs gadus, tur izbaudīju visus “jaukumus” – “ģedovščinu”, nacionālu pazemošanu un virsnieku stulbību. Tādēļ man tie nevar būt svētki, bet pretīgas, atbaidošas atmiņas par šo genocīda laika dienestu okupācijas karaspēkā. Murgs!
MABU: Mēs, tie vecie krakšķi, ja arī paceļam glāzīti 23. februārī, tad par saviem dienesta biedriem, viņu veselību, par tiem, ar ko bijām kopā dienestā. Krieviem, kuri šeit dzīvo, bet jūt piederību Krievijai, šai dienai ir cita nozīme, bet tā jau ir viņu lieta. Es gan neesmu pārliecināts, vai šie svinētāji gribētu dienēt Krievijas armijā ar šīs valsts mūžīgajām ambīcijām taisīt “karstos punktus”, uz kurieni pēc tam sūta savus karavīrus.
Uzziņa
1918. gada sākumā Padomju Krievijas Tautas komisāru padome izdeva dekrētu par Strādnieku un zemnieku Sarkanās armijas dibināšanu, bet 23. februārī presē tika publicēts uzsaukums “Sociālistiskā dzimtene briesmās!”, aicinot mobilizēties cīņai pret ienaidnieku. Sarkanās armijas dienu sāka atzīmēt 1919. gadā; plašākas svinības pirmoreiz notika 1922. gadā. Savukārt 1946. gadā šo dienu pārdēvēja par Padomju armijas un Jūras kara flotes dienu, ko visu okupācijas laiku bija spiesta svinēt arī Latvija. Mūsdienu Krievijā 23. februāris joprojām tiek svinēts kā ”Tēvzemes aizstāvja diena”.
