Kā atpazīšanas kods 42
Padomju laikā aizsardzības ministrs pavēli par veco karavīru demobilizāciju un jauno iesaukšanu izdeva divreiz gadā (pavasarī un rudenī) un netieši regulēja arī kazarmu dzīvi, tradīcijas un karavīru hierarhiju. Padomju armija bija atbaidoša ar savu iekšējās kārtības sistēmu. Tai bija sava nereglamentēta kastu sistēma, leksika, folklora, tradīcijas, pat “dreskods”. Ieraugot uz ielas karavīru, nekļūdīgi varēja pateikt, vai viņš dien pirmo vai otro gadu. Satiekot karavīru parādes formā, bija skaidrs, vai viņš brauc atvaļinājumā vai ir “dembelī” (tas ir – demobilizējies jeb beidzis dienestu). Piemēram, burtu salikums ДМБ-80 (DMB) nozīmēja “DeMoBilizējos 80. gadā”. Tad nu katrs zollis kaut kur apģērbā centās afišēt savu “dembeļa” gadu.
Jauniņos dažādās karaspēka daļās dēvēja dažādi: (зёма, салага, dух (душара) – krievu val.) un tamlīdzīgi. Puišus nežēlīgi izdzenāja, nedeva brīvo laiku, vairums bija spiesti pakļauties notrulinošai un pazemojošai “ģedovščinas” (vectēvu) sistēmai – pirmo pusgadu vecākie biedri izturējās pretīgi – naktīs lika tīrīt tualetes ar zobu birsti, strādāt “ģeda”, “ģeduškas” (дед – vectēvs) labā. Ja nepakļāvās, iekaustīja, un sūdzēties nebija jēgas, jo atmaksa varēja būt dubulta. Visvairāk cieta raksturā pielaidīgākie, ne tik spēcīgie. Kaut arī virsnieki oficiāli nosodīja šādu pazemošanu, tomēr tā pastāvēja, ja nu vienīgi kādu seržantu par īpašu nekrietnību citu iebiedēšanai ielika virssardzē (apcietinājuma telpā). Saprotams – komandiera pienākums ir nodrošināt militāro disciplīnu un dienesta kārtību pakļautajā vienībā (apakšvienībā), veicināt centību un priekšzīmīgu uzvedību, piešķirot apbalvojumus, kā arī taisnīgi sodīt par militārās disciplīnas pārkāpumiem. Taču nevienam nav tiesību karavīru pazemot, aizskart viņa cieņu, fiziski vai morāli ņirgāties. Ne visi “ģedovščinu” izturēja, ļoti daudzi dienesta laikā gāja bojā vai izdarīja pašnāvību. Turklāt, diendienā būdami spiesti uzturēties kopā ar krasi atšķirīgu kultūru un tradīcijas pārstāvošu etnisko grupu karavīriem, daudzi atgriezās mājās morāli un fiziski sagrauti.
Iesaukšanas gada rudenī jauniņais kļuva par tā saucamo salabonu (салабон – pienapuika, zaļais gurķis, no krievu val.). Iesvētīšana šajā kārtā bija sāpīga – divus gadus nodienējušie katram jaunajam uzšāva ar siksnas sprādzi pa dibenu. Ja trāpījās lādzīgs “dembelis”, tad viegli tiki cauri, bet bija viens otrs, kurš ar zvaigznes nospiedumu uz dibena staigāja nedēļu. Pēc otrā pusgada zoļļuks kļuva par “čerpaku” (черпак – pavārnīca, no krievu val.), jo iesvētīšana notika ēdnīcā, kur katram ar zupas kausu iedeva pa pieri vai dibenu. Tad armijas priekšrakstus tik strikti varēja neievērot – formastērpu drīkstēja iešūt piegulošāku, izbalināt formas blūzi, siksnu palaist vaļīgāk, krādziņu neaizpogāt, ataudzēt garākus matus, doties brīvsolī (bez atļaujas pamest daļu). Saprotams, bija arī pienākumi – jāpieskata, lai “duhi” (gari – no krievu val.) – karavīri, kas nodienējuši mazāk par pusgadu, – kārtīgi izpildītu “ģedu” uzdotos darbus, kā arī pieprasītu, lai viņi atdod daļu no tuvinieku sūtījuma utt. “Ģedam” bija visvairāk privilēģiju, piemēram, pēc pavēles “iet gulēt”, varēja laiskoties, skatīties televizoru, kārtot savu armijas laika albumu. Siksnas sprādzi drīkstēja saliekt pusaplī, zābakiem sastumt stulmus uz leju “garmoškā” (гармошка – ermoņika, no krievu val.), staigāt ar zemu nolaistu siksnu, formastērpu manāmi uzlabot, varēja pat ataudzēt ūsas un zemākas pakāpes virsniekus “pasūtīt uz vienu vietu”… “Dembelis” drīkstēja savu siksnas sprādzi iztaisnot pilnīgi plakanu, lai tā būtu gluda kā ceļš uz mājām.
Kad eksplodē… libido
Slēgtā vīriešu vidē seksuālo stoicismu saglabāt nav viegli. Grāmatās “Karavīru seksuālā kultūra” (Maskava, 2003) un “Sekss armijā” (Maskava, 2008) socioloģijas zinātņu doktors Jevgeņijs Kaščenko apraksta, kā dienestu vietas biežā maiņa ietekmē virsnieku ģimenes dzīvi un karavīri, saprotams, tiecas pēc aizliegtā augļa. Par padomju armiju pastāvēja mīts, ka kareivjiem kompotam pievienoja bromu, lai mazinātu dzimumdziņu. Tas ir mīts, turklāt – kur gan to tik daudz ņemtu, lai apgādātu visas armijas daļas! Patiesībā zoļļuki fiziski bija tā nodzenāti, ka reti kurš tiecās pēc seksa. Autors lēš, ka aktīvajā karadienestā ar onānismu nodarbojas 50% karavīru, karaskolu kursanti to darot reizi nedēļā, 49% aptaujāto 2 – 3 reizes nedēļā un biežāk. Seksologs Artūrs Vāvere, kurš pats dienējis Čitā sakaru bataljonā par ZIL-133 autovadītāju, atzīst: “Runājot par onanēšanu, domāju, ka to lielākā daļa darīja, bet – slepus, citiem nemanot. Savstarpējas runas par to tajā laikā bija apkaunojošas. Atmiņā palicis gadījums, kad bataljonā plosījās kaunuma utu epidēmija. To risināja radikāli, visus sadzina uz laukuma, visiem bija jāizģērbjas un drēbes jānodod termiskai apstrādei. Bataljonā bija vairāki simti cilvēku. Katru individuāli apskatīja medicīnas darbinieki un tiem, kam konstatēja šīs utis, lika pilnībā visu noskūt un iet pirtī. Tā praktiski visu dienu daļas karavīri pavadīja pliki kazarmas priekšā.”
Jevgeņijs Kaščenko grāmatā arī min, ka armijā bijuši gadījumi, kad kareivji spēlējuši no cara laiku militārajiem formējumiem aizgūtas seksuālas spēles, piemēram, kurš ilgāk uz sava dzimumlocekļa noturēs formas cepuri.
No vēstures zinām, ka senās Romas armijā homoseksuālas attiecības uzskatīja par normālām, kaut arī tās bija aizliegtas ar likumu (ne jau tieši homoseksuālas, bet vispār seksuālas attiecības, jo uzskatīja, ka kareivim jāspēj sevi disciplinēt). Vai tad romiešu armiju kāds uzskatīja par vāju? Homoseksuālisms sastopams visos laikos un armijās, tāds bija arī padomju dienestā. Piemēram, grāmatā citēta Mihaila H. vēstule: “Dienēju parastā karaspēka daļā. Kad “ģeds” piedāvāja man pārgulēt ar viņu un es atteicos, man lika izvēlēties – vai nu mani izdzīs caur ierindu (5 – 7 karavīri), vai tikai viņš viens. Es izvēlējos otro variantu…”
Artūrs Vāvere par tiem, kas pieķerti viendzimuma seksā, teic: “Ja kas tāds tika manīts, karavīrus pārsūtīja uz citu daļu.”
ŠĶIR UN LASI TĀLĀK REĀLUS STĀSTUS
