“Vīriešu dienas” anatomija. Latviešu piedzīvojumi padomju armijā 42
23. februārī aprit 100 gadu kopš Sarkanās armijas izveidošanas, ko vēlāk Krievijā un visā Padomju Savienībā sāka svinēt arī kā neoficiālo “Vīriešu dienu”. Šodien skaidri zināms, ka svinībām izvēlētais datums bijusi vēstures falsifikācija, tāpat kā daudzi padomju armijai piekabinātie varonības stāsti.
Apzinies, ko glorificē
Mūsdienās 23. februāra svinēšanu pamatoti uztver kā nevēlamu vēstures mantojumu, pēdējo reizi to oficiāli Latvijas PSR atzīmēja 1987. gadā. Neviens tad vēl nezināja, ka jau nākamā gada laikā sāksies pirmie vērienīgie protesti pret Latvijas puišu iesaukšanu okupācijas karaspēkā, ka izveidosies Latvijas Sieviešu līga, kas pieprasīs pārtraukt savu dēlu iesaukšanu PSRS armijā, kur daudzi karavīri tika sakropļoti fiziski un garīgi. Ka vairs nebūs apturams ilgs un spriedzes pilns Trešās atmodas process, kas 1994. gadā novedīs pie nelūgtā karaspēka galīgas izvešanas no Latvijas un lielā monstra – Skrundas lokatora – uzspridzināšanas.
Dienests padomju armijā bija obligāts, no tā galvenokārt izvairījās vecāku luteklīši, kā arī tie, kuru vecāki vai radinieki stāvēja tuvu valdošajai varai. Tiem, kas paguva iestāties augstskolā, armijas zinības atvieglotā variantā bija jāapgūst tā saucamajā kara katedrā. Par armiju katram ir savas atmiņas atkarībā no dienesta vietas un komandieriem – vienam pozitīvas, otram – ne tuvu tam…
Padomju armija bija sarkanās armijas mantiniece, trulais instruments, ar kuru Staļins laupīja brīvību Latvijai 1940. gadā. Tā bija armija, ar kuras durkļiem nodrošināja masu deportācijas 1941. un 1949. gadā. Armija, kura sevi Otrajā pasaules karā ar visbaisāko kauna traipu apzīmogoja masveida izvarošanu orģijās Austrumeiropā, īpaši Vācijā un Austrijā. Padomju propaganda padomju karavīram bija iegalvojusi, ka viņš nāk kā tautu atbrīvotājs, tātad visur būs gaidīts un mīlēts. Ja kāds to nepieņēma, viņš bija uzskatāms par ienaidnieku…
Mīta labirintā
Kāpēc tieši 23. februārī atzīmēja Sarkanās armijas dienu? Tāpēc ka 1918. gadā tieši šajā datumā tolaik izveidotās sarkanās armijas vienības pirmo reizi esot uzvarējušas kaujā pret vāciešiem pie Narvas un Pleskavas, apturot viņu virzīšanos uz Petrogradu. Patiesībā kaujas tur notika vēlāk (3. martā), turklāt ar ievērojamu vācu pārsvaru, un 4. martā Narvu ieņēma vācieši, bet Pleskava vairākas reizes pārgāja no vienām rokām otrās. Vēsturnieki atzīst, ka svinību dienas datuma izvēle ir nejauša, nesakrīt ar vēsturiskajiem datumiem. Mītu par sarkanarmiešu uzvaru pie Pleskavas un Narvas radījis Staļins, un to ilgus gadus uzturēja PSRS propaganda.
Oficiāli 23. februāri par sarkanās armijas dzimšanas dienu atzina 1922. gadā 22. februāra vakarā Sarkanajā laukumā, kur pirmoreiz notika Maskavas garnizona spēku parāde. Datuma falsifikāciju atzinusi pati Krievijas Valsts dome, kas 1995. gadā ar federālo likumu noteica, ka 23. februāris vairs nav uzskatāms par Padomju armijas un jūras kara flotes dienu. Bet Krievija vēsturi joprojām interpretē tā, ka šajā dienā sarkanā armija 1918. gadā uzvarējusi ķeizariskās Vācijas karaspēku. Atzīmēt bijušās PSRS propagandistu radītus tusiņus nav loģiski. Ja vēlamies godināt stipro dzimumu, tad labāk 2000. gadā pieņemtajā Vispasaules vīriešu dienā novembra pirmajā sestdienā vai arī 11. novembrī, Lāčplēša dienā, kad atceramies Latvijas brīvības cīnītājus.
Dienesta anatomija Uz “Mērkaķeni”
Katrs iesaukšanai pakļautais jaunietis saņēma paziņojumu ar datumu, kad jāierodas kara komisariātā. Tad nu iepriekšējā vakarā svinēja atvadas no mājām – vai nu vecāku, tuvinieku lokā, vai draugu, paziņu pulciņā, kur lielākoties totāli piedzērās. Daudzi bija nodzinuši matus, tērpušies nonēsātās drēbēs, jo zināja, ka civilais apģērbs tāpat būs jāatstāj un jānomaina pret armijas kārtu. Kara komisariātā parasti bija jāierodas agri no rīta. Jau apmēram plkst. 5 – 6 ap komisariātu pulcējās jauniesauktie. Ne jau visi par dienestu bija sajūsmā, daudzi ieradās iereibuši, dažs bravūrībā izdarīja arī kādu dumjību… Zinu gadījumu Saldus kara komisariātā, kur viens no puišiem “ielika kluci” virsnieka motocikla “ļuļkā” (blakusvāģī). Viņu sodīja ar dienestu strojbatā (celtniecības bataljonā) tālu ziemeļos.
Jauniesaucamos no rajoniem ar autobusiem veda uz Rīgu. Netālu no stacijas “Vagonu parks” atradās jauniesaucamo sadales punkts, ko dēvēja par “Mērkaķeni”. Tā bija iežogota četrstāvu ēka ar telpām, kurās bija tikai kailas nāras, ēdnīca un kinoteātris. Tajā ik vakaru rādīja kādu filmu par karu vai dienestu armijā. Pēc ierašanās “Mērkaķenē” visus nostādīja ierindā un izkratīja (lielākoties atņēma šņabi). Šeit topošie karavīri uzturējās 2 – 3 dienas, līdz viņiem atbrauca pakaļ no attiecīgās karaspēka daļas.
