“Kaķīšu ielas” saimnieks 0
– Kā jums radās doma izgatavot šādas mājiņas?
– Tas sākās pavisam nejauši. Pagājušajā gadā maniem paziņām bija lūgums palīdzēt kādai kaķu kolonijai Jūrmalā. Tolaik man bija diezgan smags dzīves posms, depresija. Nolēmu, ka pārmaiņas nāks par labu, tāpēc nolēmu piedalīties un piedāvāju uztaisīt kaķiem mājiņu, jo tie dzīvoja faktiski zem klajas debess. Sameklējām materiālus un ķērāmies pie darba. Liels bija mūsu prieks, kad kaķi sāka apdzīvot savu jauno mitekli. Parādīju šo projektu “Facebook”, cilvēkiem patika. Man pasūtīja nākamo mājiņu, tad vēl vienu… Man ir ļoti daudz ko darīt, jo strādāju viens. Taču varu teikt, ka, pateicoties kaķu mājiņu darināšanai, man ir atgriezies dzīvesprieks un uzlabojusies veselība.
– Kas ir mājiņu pasūtītāji un kas apmaksā to izgatavošanu?
– Mājiņas pasūta tie, kuri rūpējas par šīm kolonijām. Tas ir labdarības projekts – vai nu cilvēki paši savāc naudiņu, vai vēršas pie plašākas sabiedrības ar lūgumu atbalstīt. Pieaugot pasūtījumu skaitam, es nolēmu, ka jāveido biedrība, lai var vākt ziedojumus šim projektam. Biedrības mērķis nav tikai mājiņu izgatavošana. Ar šo projektu vēlos aicināt sabiedrību aizdomāties par pamestajiem dzīvniekiem, veicināt cilvēkos līdzcietīgu un saprotošu attieksmi, kā arī radīt civilizētus dzīves apstākļus dzīvniekiem, kuri spiesti mitināties uz ielas, jo tikai ar sterilizāciju šis jautājums nav atrisināms. Diemžēl bieži vien kaķu koloniju barotāji paši ir veicinājuši negatīvas attieksmes veidošanos, jo sabiedrībai ir iebildumi pret nesakārtotām barošanas vietām un dažu barotāju niķi mest ēdienu laukā pa logu, radot antisanitārus apstākļus. Jaunās mājiņas var palīdzēt arī šī jautājuma sakārtošanā.
– Kurš izstrādā mājiņu dizainu un tehnisko risinājumu?
– To daru es pats. Visu no sākuma līdz beigām. Katra mājiņa ir atšķirīga ne tikai pēc izskata, bet arī pēc lieluma, jo tiek izgatavota konkrētas kolonijas vajadzībām. Ir nelielas – paredzētas dažiem kaķīšiem, bet ir arī lielas, kur var dzīvot desmit un vairāk iemītnieku. Tikko pabeidzu mājiņu 18 pieaugušiem kaķiem un trim mazuļiem Berģos. Kolonija izveidojusies vietā, kur cilvēki atved un pamet savus mājdzīvniekus. Visas mājiņas ir siltinātas. Pēdējās ir veidotas no divām zonām – priekšplānā ir barošanas telpa, bet tālāk – dzīvojamā. Ceru, ka ar laiku realizēsies sapnis par sadarbību ar skolām, kuru apkārtnē mājiņas tiks izvietotas. Manuprāt, būtu pozitīvi un audzinoši iesaistīt labdarībā bērnus, kuri varētu piedalīties kaķu mājiņu dizaina konkursos un apgleznošanā. Gribētos atrast sadarbības partnerus arī kādā mākslas skolā vai tehnikumā. Pasūtījumu ir tik daudz… un tuvojas ziema. Ja interesē, kādas izskatās manis darinātās kaķu mājiņas, varat ielūkoties “Facebook” sociāli ekoloģiskās programmas “Kaķīšu iela” lapā.
– Kāda ir cilvēku attieksme pret jūsu darbu? Vai iedzīvotāji ir apmierināti, ka viņu pagalmos parādās šādas kaķu mājiņas?
– Cilvēki ir ieinteresēti un labvēlīgi noskaņoti, jo vide tiek sakārtota. Esmu saskāries tikai ar pozitīvu attieksmi. Varbūt vienīgais nepatīkamais starpgadījums bija ar mājiņu Operas kaķiem. Jā, arī tur dzīvo pamesti kaķi! No atbildīgajām institūcijām tika saņemta atļauja Operai tuvajos apstādījumos novietot tādu mājiņu. Bet tad sākās riņķa dancis, un mājiņa tika pārvietota no vienas vietas uz otru, bija bažas, ka kaķīši vispār var palikt bez tās… Taču esmu pieradis – ja kaut ko sāku, izdaru līdz galam. Aizgāju uz Rīgas domi pie Nila Ušakova, un jautājumu atrisinājām. Operas kaķiem būs sava mājiņa.
– Pie mums izveidojies stereotips, ka kaķu glābšana ir galvenokārt sieviešu nodarbošanās…
– Es nesaprotu cilvēkus, kuri dzīvo, vadoties pēc stereotipiem. Manuprāt, tie ir ierobežojumi, kas neļauj attīstīties ne tikai indivīdam, bet arī sabiedrībai kopumā. Ir jādomā plašāk un jāiziet ārpus rāmjiem.
Man bija patiess prieks sastapt šos cilvēkus. Esmu sapņotāja un ceru, ka ar laiku arī pie mums dzīvnieku glābšana būs tikpat novērtēta un cienījama kā cilvēku glābšana.
