Labie darbi nav jāafišē 0
Filips Kostrovs manu piedāvājumu parunāt par dzīvnieku glābšanu sākumā uzņēma visai atturīgi – labie darbi neesot jāafišē, viņam nav mērķa sevi reklamēt. Taču, kad beidzot idejas vārdā esam vienojušies, mums ir grūti atrast laiku sarunai, jo atkal kādam jāpalīdz – viens pamests kaķītis jāved uz veterināro klīniku, cits – uz pagaidu mājām. Pēdējo divu gadu laikā Filips izglābis ap 200 kaķu; kopā ar domubiedriem viņš atrod laiku aprūpēt un pabarot arī septiņu sterilizētu minču koloniju savas mājas pagalmā. Filipam pašam nav mājas mīluļa, jo puisim ir alerģija pret dzīvnieku vilnu. Taču tas nekavē viņu sniegt tiem pagaidu mājas.
– Kāpēc jūs to darāt? Un kā cīnāties ar savu alerģiju? Varbūt jūsu padoms kādam var noderēt.
– Es kopš bērnības mīlu dzīvniekus. Mazs būdams, mēģināju nest tos mājās, taču vecāki neļāva. Tad nu visi dzīvoja apkārt mājai. Arī pašiem mājās bija vairāki suņi un citi zvēri. Alerģija man parādījās apmēram četru piecu gadu vecumā pret visiem zvēriem, bet īpaši pret kaķiem. Apciemoju vecmammu, kurai mājās bija daži kaķi – pēc šīs vizītes mamma gandrīz neatpazina manu seju. Ilgi domājām, no kā tas varētu būt, aizbraucām nodot analīzes uz alerģiju, un tad arī viss noskaidrojās. Kopš tā laika mēģināju mazāk kontaktēties ar kaķiem. Kad paaugos, paņēmu sev Sfinksa šķirnes bezspalvas kaķi, bet arī pret to man bija alerģija… Tomēr ar laiku simptomi samazinājās. Tāpēc man šķiet, ka nevajag baidīties ņemt pie sevis kaķi – reizi divās trijās dienās mājās jāuztaisa mitrā tīrīšana un jāmazgā rokas pēc katra kontakta ar dzīvnieku.
– Ko jums nozīmē kaķi? Cik būtiski ir palīdzēt nelaimē nonākušiem dzīvniekiem?
– Man ir vienāda attieksme pret visiem dzīvniekiem. Bet es ņemos ar kaķiem tāpēc, ka Latvijā ar tiem ir lielākās problēmas, klaiņojošo dzīvnieku skaits visu laiku pieaug. Mums nav tik daudz cilvēku, kuriem būtu vēlme un iespējas izārstēt, kā arī sniegt mājas kaķiem. Man ir nepatīkami skatīties uz klaiņojošiem dzīvniekiem. Tāpēc mēģinu pēc iespējas vairāk tiem palīdzēt, kā arī motivēt cilvēkus nebaidīties uzņemt savās mājās ielas kaķus un palīdzēt nelaimē nonākušajiem.
– Vai atšķiras sabiedrības attieksme pret dzīvnieku glābējiem vīriešiem un sievietēm?
– Tas ir atkarīgs no cilvēka dvēseles, nevis dzimuma. Katram cilvēkam ir ētisks pienākums rūpēties par apkārtējo vidi un nepalikt vienaldzīgam pret ielas dzīvnieku problēmām. Manuprāt, šī jautājuma risināšanā vajag iesaistīt arī valdību. Lai tā sniegtu finansējumu visām Latvijas veterinārajām klīnikām pirmajai neatliekamajai palīdzībai, sterilizācijai un apmaksātu dzīvnieku uzturēšanos stacionārā. Daudziem cilvēkiem nav finansiālu iespēju palīdzēt nelaimē nonākušiem dzīvniekiem, kaut arī ir gribēšana to darīt.
