Vīrieši cietumnieki jūtas diskriminēti 1
Vai attieksmei pret vīriešiem un sievietēm ir jābūt vienlīdzīgai arī ieslodzījuma vietās – šāds ar aktuālu tematiku saistīts jautājums 8. oktobrī būs jāizlemj Satversmes tiesai, kura ar trešo piegājienu pieņēmusi konstitucionālo sūdzību un ierosinājusi lietu par Latvijas Sodu izpildes kodeksa 50.4 un 50.5 pantu, ciktāl tie nosaka atšķirīgu attieksmi pret vīriešiem, neatbilstību Satversmes 91. pantam.
Apstrīdētie panti attiecas uz soda izciešanu slēgtajos, daļēji slēgtajos un atklātajos cietumos, nosakot sievietēm cietumniecēm vieglākus nosacījumus un attiecīgi arī apstākļus nekā vīriešiem.
Kodeksa 50.4 pants noteic, ka “slēgtajos cietumos soda izciešanu uzsāk personas, kurām nāvessods aizstāts ar brīvības atņemšanu, personas, kurām piespriesta brīvības atņemšana uz visu mūžu (mūža ieslodzījums), un personas, kuras izdarījušas smagus noziegumus, izņemot nepilngadīgos un sievietes”.
Savukārt otrs apstrīdētais pants noteic, ka “daļēji slēgtajos cietumos soda izciešanu uzsāk pilngadīgie notiesātie vīrieši par tīšiem noziegumiem, kas nav smagi, un notiesātas sievietes”, izņemot vieglu noziegumu izdarītājus.
Tātad Satversmes tiesā izskatāmā norma paredz atšķirīgu attieksmi pret sievietēm, kurām piespriests cietumsods par smagu vai sevišķi smagu pilngadīgā vecumā izdarītu noziegumu, un pret vīriešiem, kuriem piespriests cietumsods par smagu vai sevišķi smagu pilngadīgā vecumā izdarītu noziegumu.
Satversmes tiesa pērn šo sūdzību pieņēma ar trešo “piegājienu”: pirmās divas reizes sūdzību tiesā nesekmīgi iesniedza plašāku sabiedrības uzmanību piesaistījušais Ansis Ataols Bērziņš, bet pēc viņa stafeti pārņēmis 1962. gadā dzimušais Andris Otto, savā sūdzībā norādot, ka abos pantos ietvertā klaji antikonstitucionālā diskriminācija pēc dzimuma pārkāpj viņa pamattiesības un līdz ar to prettiesiski padara tam piespriesto sodu de facto smagāku.
Kā sūdzībā norādījis A. Otto, norma, kas vīriešiem un sievietēm noteic atšķirīgus cietumsoda izciešanas režīmus, ir padomju laiku mantojums, – pēc tam kad 1970. gada 18. decembrī Maskavā tika apstiprināts jauns Krievijas PFSR Labošanas darbu kodekss, tas tika “nolaists” uz pārējām padomju republikām pieņemšanai to Augstākajās padomēs.
Latvijas PSR tika galā piecās dienās, un nekas šajā no Krievijas kodeksa pārņemtajā normā kopš tā laika nav mainīts. “Apstrīdētajā normā noteiktā atšķirīgā attieksme, kuru līdz pat savai simtgadei teju 30 atjaunotās neatkarības gadu laikā Latvijas Republika tā arī nav spējusi vai, visdrīzāk, pat nav vēlējusies sakārtot saskaņā ar tiesiskas valsts vispārējiem cilvēktiesību ievērošanas pamatprincipiem,” teikts A. Otto konstitucionālajā sūdzībā, norādot, ka Latvijas kaimiņvalstīs Lietuvā un Igaunijā norma par atšķirīgiem apstākļiem cietumā vīriešiem un sievietēm jau sen nav spēkā.
A. Otto ieskatā atšķirīgā attieksme pret cietumniekiem un cietumniecēm ir pretrunā ne tikai ar Satversmes 91. pantu, kas noteic, ka “visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas”, bet arī ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartu un Eiropas Padomes Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju.
Reālajā cietuma dzīvē šī norma nozīmē to, ka vīrieši cietumnieki izjūt diskrimināciju attiecībā gan uz īslaicīgo un ilglaicīgo satikšanos ilgumu un skaitu gada laikā, gan uz iespēju īslaicīgi atstāt cietuma teritoriju, veikt telefonsarunas no taksofona, izmantot savu telefonu, savu datoru un interneta pieslēgumu.
“Kālab vīriešu dzīvesbiedrēm un bērniem jācieš vairāk nekā sieviešu dzīvesbiedriem un bērniem – gan retāk dzirdot, gan retāk satiekot savus tuviniekus?
Kālab sievietēm tiek dota iespēja pilnvērtīgi mācīties un arī attālināti strādāt visu otro ieslodzījuma pusi, bet vīriešiem – tikai mazāk par ceturtdaļu?” savā konstitucionālajā sūdzībā retoriski jautā A. Otto.
Gatavojoties 8. oktobrī nozīmētajai sūdzības izskatīšanai, Satversmes tiesa ir uzklausījusi arī dažādu iestāžu viedokļus, kas ir bijuši pietiekami atšķirīgi.
Piemēram, ministra Jāņa Bordāna vadītā Tieslietu ministrija paziņojusi, ka “labums, ko iegūst sabiedrība, nosakot atšķirīgu soda izciešanas režīmu vīriešiem un sievietēm, kas notiesāti par smaga vai sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu, ir lielāks par vīriešu, kas notiesāti ar brīvības atņemšanu par smaga vai sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu, interesēm nodarīto kaitējumu”.
Izvairīgāk ir izteicies LR tiesībsargs: “Ņemot vērā, ka soda mērķis ir ne tikai personas sodīšana, bet arī personas resocializācija un visai sodu sistēmai būtu jāvirzās uz individuālu izvērtējumu, tiesību apjoma samazinājums attiecībā uz ieslodzītajām sievietēm nav pieļaujams. Līdz ar to tiesībsarga ieskatā normatīvais regulējums būtu pilnveidojams, virzoties uz tādu soda izpildes sistēmu, kurā tiesību apjoms katrā no režīma pakāpēm tiek noteikts, ņemot vērā individuālu apstākļu izvērtējumu.”
