0
Auto, kas prasa ieguldīt dvēseli
“Es katrā mašīnā, kad sāku to restaurēt, esmu iemīlējies. Katru dienu domā par viņu, kā šo vai to pieskrūvēt, pielāgot gumiju, visu laiku galva spieto. Tas nav aprakstāms, kad naktī, kad visi guļ, motoru pirmo reizi izved no boksa un pielaid, tā skaņa bez izpūtēja… labāk nekā mūzika. Un, kad pabeidz, katru braucienu izbaudi līdz sirds dziļumiem. To nevar citādi izjust, kā tikai pats ar savām rokām uzbūvējot,” teic jelgavnieks Ruslans Grigorovičs. Viņš ir restaurators, padomju laika tehnikas kolekcionārs (Ruslana kolekcijā, kas apskatei pieejama ikvienam, ir vairāk nekā 20 automobiļu).
Šobrīd trīs Ruslana restaurētie mikroautobusi “RAF 2203” jeb “Latvijas” ir devušies tālā ceļā – uz Vladivostoku. Vienam pie stūres ir arī Ruslans. Ekspedīcijas mērķis ir atkārtot 1977. gada ekspedīciju, kad ar Latvijā ražotajiem mikroautobusiem notika auto izmēģinājuma brauciens no okeāna līdz okeānam. Pēc 40 gadiem Latvijas antīko automobiļu kluba biedri rīko šo braucienu, lai parādītu: par spīti tam, ka Latvijā pašlaik vairs nav lielu autobūvniecības uzņēmumu, mums ir lieliski inženieri, restauratori un cilvēcisko attiecību potenciāls.
Visi trīs mikroautobusi “RAF 2203” ir oriģināli auto – viens ražots 1988., otrs – 1989., bet vecākais – 1980. gadā. Divas mašīnas, tostarp vecākais eksemplārs, kuram ir vēsturiskā spēkrata statuss, pieder Ruslanam, kurš ar padomju laiku mašīnu kolekcionēšanu un atjaunošanu aizrāvies pirms 12 gadiem, nopērkot savu pirmo “Volgu”. Padomju laika mašīnas Ruslanam, kuram tagad ir 42 gadi, atgādina bērnību, kad pirmo reizi pie stūres ticis, sēžot tēvam uz ceļiem. Atmiņas par milzīgo stūri rokās esot saglabājušās joprojām.
“Katrai padomju mašīnai ir savs knifs. It kā pilnīgi vienādas, bet viena strādā tā, otra pavisam citādi. Turklāt katra mašīna no rīta ir jāpielaiž ar savu metodi. Vienai čoks jāizvelk uz centimetru, otrai – līdz pusei, trešajai – līdz galam, viena jāgāzē, otra ne. Man ir vairāk nekā 20 mašīnu, ja kādu vajag pielaist, mazliet problēmas sagādā visu atcerēties. Tāpēc tāda mīlestība ir. Mašīnas man ir ģimenes loceklis. Kā cilvēks. Mūsdienu auto visi ir vienādi, bet padomju mašīnas, ja mīli, ja ieguldi savu dvēseli, ies. Katrai no tām vajag savu pieeju,” teic Ruslans. Viņš teic paldies savai sievai, ka viņa pret šo tehnisko aizraušanos izturas ar sapratni. Padomju auto restaurēšanai Ruslans velta divas naktis nedēļā, pa dienu ir jāstrādā. Viņam ar brāli pieder kopīgs autoserviss Jelgavā.
Senos auto atjaunot prasa arī citi, taču Ruslans esot spiests atteikt, jo rindā stāvot jau piecas sešas savējās. Izņēmums ir tikai viens RAF, ko uzticējis restaurēt savam darbiniekam. “Es nevaru sākt restaurēt svešu mašīnu. Nevaru. Baidos iemīlēties. Baidos, ka pēc tam nevarētu to atdot saimniekam. Padomju laikos bija tāds teiciens: savu sievu un mašīnu nedod nevienam.”
Uzziņai
* 1919. gadā Latvijā ārpus armijas lietošanā bija tikai seši automobiļi, bet to skaits pēc Pirmā pasaules kara strauji pieauga, līdz 1937. gada nogalē sasniedza 5829. Piemēram, 1928. gadā Latvijā bija 1381 vieglais automobilis, 183 autobusi, 728 smagie automobiļi. Vispopulārākie togad bija Amerikā ražotie “Chevrolet”, “Ford” un Itālijā ražotie “Fiat” automobiļi, kā arī Francijā ražotie “Renault”. Amerikāņu spēkrati izrādījās lētāki un mūsu klimatam piemērotāki.
* Pirmie Latvijas valsts noteikumi, kas regulēja autosatiksmi, izdoti tikai divarpus gadus pēc valsts proklamēšanas – 1921. gada 7. aprīlī. Braucot ar automobiļiem, jāievēro šādi noteikumi: braukšanas ātrums nedrīkst pārsniegt 45 km/h; tuvojoties apdzīvotām vietām vai ceļa braucējiem, tas jāsamazina līdz 15 km/h, bet, “sastopoties ar lopu baru vai ja braucēja zirgs baidās” – ātrums samazināms līdz 10 km/h vai vispār jāapstājas. Pilsētās drīkst braukt ne ātrāk par 15 km/h, vienā virzienā, apgriešanās pretējā virzienā uz ielas nav atļauta. Aizliegtas automobiļu sacīkstes pa ceļiem un ielām.
* 1925. gadā noteikts, ka automobiļa vadītājam jāprot sarunāties latviešu valodā, izņēmums ir vienīgi ārvalstu diplomātisko pārstāvju autovadītāji. Joprojām ir spēkā prasība respektēt lopu barus un braucējus ar bailīgiem zirgiem – ātrums jāsamazina vai jāapstājas. Ņemot vērā, ka joprojām visas automašīnas nav aprīkotas ar virziena rādītājiem, pagriezienu var parādīt arī ar paceltu roku.
* Arī pilsētas izdeva savus saistošos noteikumus, kas regulēja satiksmi. Tā, piemēram, Aucē lielākais pieļautais braukšanas ātrums pa pilsētas ielām un ceļiem gan zirgu pajūgiem, gan automobiļiem ir līdz 10 km/h, noteikts arī maksimālā svara ierobežojums līdz piecām tonnām. Līdzīgs ātruma ierobežojums automobiļiem noteikts arī Tukumā.
* 1927. gadā stājas spēkā tā saucamās labās rokas likums, definēti tramvaju apbraukšanas nosacījumi, nogriešanās krustojumā u. c. novitātes. Pilsētu apgaismotās vietās lietojami tikai “mazie uguņi”. Automobiļa vadītājs ne tikai nedrīkst būt iereibis, braucot noliegts arī smēķēt. Automobilim jābūt diviem lukturiem priekšgalā ar ierīci lielo un mazo uguņu aizdegšanai un vienu lukturi aizmugurē numura apgaismošanai, automobiļa priekšgalā – spilgtās krāsās virziena rādītājam, kurš, tumsai iestājoties, apgaismojams.
* 1931. gadā sodi par pārkāpumiem no viena līdz desmit latiem. Sodīt var, piemēram, par tīšu ceļa nedošanu otram satiksmes līdzeklim, kas grib tam pabraukt garām. Ja autobraucējs noķerts alkohola reibumā, tam var anulēt braukšanas atļauju pirmajās reizēs no viena līdz trim mēnešiem, bet trešo reizi jau uz nenoteiktu laiku.
