0
Mašīnas ražoja, lai ar tām brauktu
Iespējams, 20. gs. septiņdesmitajos gados antīko automobiļu kustība Latvijā kļuva tik populāra, jo tolaik vēl bija dzīvi cilvēki, kas atcerējās divdesmito, trīsdesmito gadu Latviju. Viņiem retro automobiļu parāde Ļeņina ielā atgādināja laikus, kad viss bija labi un viņi paši arī bija jauni. “Antīko automobiļu kustība tika glorificēta, jo cilvēki tajā nesaskatīja tikai vecas mašīnas. Daudzi pa Ļeņina ielu braucošā “Ford Vairogs” spēkratā saredzēja brīvvalsts laiku. Šodien antīkos automobiļus iegādājas un atjauno pavisam citu iemeslu dēļ,” stāsta Agris. Viņa vadītajā klubā ir vairāk nekā 200 biedru.
Rietumos ar retro automobiļu kolekcionēšanu aizraujas turīgi ļaudis, bet Latvijā seno spēkratu īpašnieki nereti ir kungi cienījamos gados un viņu tehnika lielākoties ir kara trofejas, kara mantojums. “Es domāju, ka Kurzemē joprojām vēl vienā otrā šķūnītī slēpjas kaut kas, ko vācieši aizmirsuši,” piebilst Agris. Padomju automobiļus visbiežāk iegādājas nepiepildītu sapņu dēļ. Tas, ka cilvēks brauc ar padomjlaiku automobili, absolūti nenozīmē, ka viņš mīl tos laikus. Padomju tehnikas kolekcionāriem ir nepieciešama pamatīga izturība, jo tie autiņi ir nopietni jāremontē. Rietumos ražotām mašīnām apkope un sekošana līdzi bija daudz vienkāršāka.
“Bezpersoniskums manā uztverē ir sliktākais, kas var notikt ar cilvēku. Šie retro spēkrati ir īsti. Cilvēks auto vai velosipēdu taisījis ar domu, lai tas kalpotu ilgi, kamēr šodien, man šķiet, preces tiek ražotas, lai pēc iespējas ātrāk izmestu un pirktu jaunu. Tolaik automašīnu taisīja tā, lai ar to brauktu un brauktu ilgi. Manuprāt, šī interese par pagātni ir saistīta ar vērtībām. Nedomāju, ka jaunieši par 30. gadiem interesējas, nostalģijas vadīti, viņi drīzāk tajos laikos saskata kaut ko saistībā ar savu identitāti, kas palīdz atšķirties no valdošā bezpersoniskuma,” skaidro Agris.
Pirms četrdesmit gadiem vīri vāca 20. – 30. gadu automobiļus, kara laika spēkratus, mūsdienu jaunieši izvēlas padomju laika budžeta klases auto, kas gan nav pārāk lēti. Studentu kulta mašīnas patlaban ir “VAZ 2101” (“Žiguļi”) vai “Moskvich” – pieejamas un vienkārši restaurējamas. Ir jaunieši, kas cenšas dot otru dzīvību oriģinālajiem Ērenpreisa velosipēdiem. Latvijā savulaik bijušas pat 40 velosipēdu darbnīcas.
Labākā restaurācija – tā, kas nav notikusi
“Restaurācijā ir kā ķirurga darbā, ar naudu vien nepietiek, jābūt pamatīgām zināšanām. Sāls ir amata vīros, ne spīdīgajos instrumentos un darbnīcās,” uzsver Latvijas antīko automobiļu kluba vadītājs. Rīgas Motormuzeja galvenais restaurators Gunārs Dortāns ir zinošākais seno spēkratu atjaunotājs Latvijā. Meistaru meistars, caur kura darbnīcu un rokām jaunu dzīvību ieguvuši ļoti unikāli un reti spēkrati.
Piemēram, Gunārs pērn pabeidza restaurēt Latvijā senāko automobili – 1903. gada “Krastin” auto. “Tas ir mans ārlaulības bērns,” teic meistars un uzsver, ka Rīgas Motormuzejā apskatāms vienīgais līdz mūsdienām saglabājies eksemplārs. Latvieša Augusta Krastiņa Amerikā dibinātais uzņēmums “Krastin Automobile Company” pastāvēja vien nepilnus četrus gadus, kuru laikā tika uzbūvētas aptuveni desmit unikālas un atšķirīgas automašīnas. Rūpnīca nodega, bet Amerikā viens auto prototips tomēr bija saglabājies, kas ilgu pārrunu un sarežģītu maiņas operāciju ceļā nonāca Latvijā. Retā auto īpašniece ir Austra Priede-Kļaviņa.
Gunāram pašam vairāk patīk 1928. – 1932. gada mašīnas: “Koka spieķi, masīvs auto, liels motors priekšā. Vairumam šodien patīk vaļēja virsbūve, man slēgta.” Meistars viennozīmīgi liek saprast, ka ne katru veco automobili ir vērts atjaunot. Piemēram, viņa darbnīcā ir viens auto, kuru, ja mēģinātu pārradīt pirmatnējā stāvoklī, tad izmaksas būtu rēķināmas ap 50 tūkstošiem eiro, kamēr tirgū tāda mašīna kotējas tikai par 30 tūkstošiem. “Ja ir slēgtais, parastais sedans, uzreiz varu pateikt, nav vērts restaurēt,” viņš piebilst. Pagājušā gadsimta septiņdesmitajos, astoņdesmitajos pasaulē, cenšoties atjaunot, sabojāja ļoti daudzas mašīnas, taču tagad restaurācijas filozofija mainījusies. Labākā restaurācija ir tā, kas nav notikusi. “Labāk auto ar viegliem defektiem, nekā to visu noņemt un pēc tam neviens vairs nevar pateikt, piemēram, kāds salonā ir bijis oriģinālais materiāls. To izdarīja daudzas valstis, cenšoties vecos automobiļus uztaisīt ļoti skaistus, spīdīgus, labākus nekā bija.”
Šādas dilemmas priekšā šobrīd ir arī Rīgas Motormuzejs – restaurēt vai saglabāt Krievijas autobūves ikonu “ZIS 101”. Pagaidām pasaulē tikai trīs šādas mašīnas ir restaurētas, ceturtā varbūt būs Rīgā. “Buick”, kas izmantots kā “ZIS” prototips, teicamā stāvoklī maksā 50 tūkstošus eiro, kamēr restaurēts “ZIS” – miljonu. Taču šāda cenu proporcija ir tikai tādēļ, ka ZIS ir kulta objekts, kas radīts un ražots Krievijā, un līdz mūsu dienām saglabājušies mazā skaitā. “Krietni domājam, vai Rīgas muzejam ir vērts restaurēt krievu ikonu. Mēs šajā laikā varam restaurēt ļoti daudz ko citu, restaurācija prasīs lielus līdzekļus, jo automašīna ir sliktā stāvoklī. Turklāt arī nerestaurēta un saglabāta automašīna ir interesanta. Nelaime ir tā, ka daudziem vecajiem automobiļiem rūsējumā ir iekļuvis sāls, ja auto atstāj uz betona grīdas angārā, rūsēšana turpinās.”
Ir grūti pateikt, kura ir dārgākā vai lētākā retro mašīna. Tas ir līdzīgi kā ar mākslas darbiem. Pamatā to vērtību nosaka izsolēs. Auto cenu nosaka tas, cik vispār šā modeļa paraugu ir saražots (retai mašīnai cena vienmēr būs augstāka), svarīgs ir arī stāsts par automobili – kam tas piederējis vai kādā notikumā bijis iesaistīts, kā arī automašīnas tehniskais stāvoklis.
