Virgīnijs Sinkēvičs: “Jāmaina veids, kā ražojam pārtiku, kā pārvietojamies, kā rūpējamies par upēm, jūrām un okeāniem, kā apsaimniekojam mežus.” 15
Ivars Bušmanis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Lai būtu zaļi, nedrīkstēs rakt kūdru un jūrā zvejot vairāk zivju, tāda bija mūsu ES vides un okeānu komisāra, lietuvieša Virgīnija Sinkēviča viena no atbildēm uz “Latvijas Avīzes” jautājumiem.
Šis ir traks klimata pārmaiņu gads – Grieķija dega, Vācija slīka un Baltija pārkarsa, kas Eiropas Komisijai sniedz papildu argumentus Zaļā kursa nepieciešamībai. Vai tas cilvēka izraisīto klimata pārmaiņu dēļ vai tā ir kārtējā dabas nobīde no normas? Klimata pētniekiem ir atšķirīgas atbildes. Kāda ir jūsējā?
V. Sinkēvičs: Eiropas Komisija nekad neizmanto vienu vai otru dabas katastrofu, lai pamatotu savu politiku. Mēs pirmkārt balstāmies uz zinātniskiem pētījumiem un secinājumiem. IPCC (ANO Klimata pārmaiņu starpvaldību panelis. – Red. piez.) augusta ziņojumā skaidri parāda sakarību starp laikapstākļu galējībām un klimata pārmaiņām. Protams, ka ne visas dabas katastrofas jāsaista ar cilvēka izraisītajām pārmaiņām, bet lielākā daļa gan.
Sliktākais ir tas, ka zinātnieki nonākuši pie drastiskiem secinājumiem: šādas novirzes būs arvien biežāk, un šo nevarēsim atstāt pagātnē kā vienu neparastu gadu. Otrs secinājums: mēs tam neesam sagatavoti un neesam triecienizturīgi, mums nav sagatavošanās un pārvaldības plānu. Mums nav pienācīgas gatavības novērst meža ugunsgrēku. Daudz darba vēl darāms.
Kā šobrīd, jūsuprāt, visvairāk pietrūkst, lai klimata pārmaiņu novēršanā Eiropa sasniegtu klimatneitralitāti līdz 2050. gadam?
Nav tāda viena galvenā elementa. Ja tā trūktu, tad ar tiem talantīgajiem, brīnišķīgajiem cilvēkiem, kas mums ir, mēs problēmu diezgan ātri atrisinātu. Tas prasa ievērojamas pārmaiņas sabiedrībā – tajā veidā, kā dzīvojam un strādājam. Tas prasa laiku. Tam vajag palīdzību. Tam nepieciešamas vadlīnijas. To var paveikt, iesaistoties ikvienam. Ja kādu no sabiedrības grupām atstāsim novārtā, Zaļais kurss nebūs veiksmīgs. Zaļā kursa mērķis ir glābt planētu un cilvēkus, tāpēc katram jāiesaistās klimata pārmaiņu novēršanā.
Jāmaina veids, kā ražojam pārtiku, kā pārvietojamies, kā rūpējamies par upēm, jūrām un okeāniem, kā apsaimniekojam mežus. Ir daudzas jomas, kurās mums sava ietekme jāmazina. Vispirms mums jāpanāk emisiju samazinājums par 55% līdz 2030. gadam, pēc tam nākamais solis – klimatneitralitāte 2050. gadā.
Jautājot vairāk cerēju nevis uzzināt visus virzienus, kuros jāstrādā, bet noskaidrot ķēdes vājāko posmu.
Dalībvalstis ir dažādās attīstības pakāpēs, un mēs nevaram noteikt tādu vienu kopēju Eiropas stiprāko un vājāko posmu. Mūsu reģionā – Baltijas valstīs – ir liela vēlme pārmaiņas panākt ar atjaunojamās enerģijas īpatsvara palielināšanu un attiecīgi palielināt investīcijas tajā. Mežu apsaimniekošanā es redzu lieliskus piemērus Vācijā un Slovēnijā. Savukārt ūdensbaseinu efektīvā apsaimniekošanā redzu nepieciešamību pastiprināt pūliņus Vidusjūras tīrības saglabāšanā, savukārt Baltijas jūrā piesārņojums rada mirušās zonas.
Aina ir ļoti nevienāda, un tā prasa katras dalībvalsts valdības ieguldījumu tai vispiemērotākajos [vides aizsardzības] pasākumos. Mums ir kopīgs mērķis, bet ir daudz dažādu ceļu, kā to sasniegt. Šīs pārmaiņas atbalstīs arī Eiropas Sociālais fonds. Esmu gandarīts, ka mums ir unikāla iespēja šos projektus finansēt no Eiropas Atveseļošanas instrumenta “NextGenerationEU” līdzekļiem.
Jūs minējās labus piemērus no dažādām dalībvalstīm, bet vai varat pateikt, kura ir zaļākā valsts Eiropā?
To ir grūti pateikt, bet domāju, ka mūsu ziemeļu kaimiņi Skandināvijas reģionā dara daudz. Bet… piemēram, aprites ekonomikā tālāk tikušas Nīderlande un Francija. Katrā dalībvalstī ir kāds veiksmes stāsts kādā no jomām, bet vēl ne par vienu valsti nevar vēl teikt, ka tā jau visu paveikusi. Neviena nav sasniegusi 55% emisiju samazinājuma mērķi. Jā, Somija ir paziņojusi, ka tā šo mērķi sasniegs agrāk, arī Zviedrija. Bet jāsaprot, ka klimata pārmaiņas novērst varam mēs visi kopā – nav pasaulē tādas valsts, kura viena pati to spētu.
Intervijā pērn jūs solījāt, ka Iepakojuma direktīvu pieņemsiet līdz šī gada beigām. Vai jau ir izkristalizējušies konkrēti priekšlikumi liekā iepakojuma samazināšanai?
Vēl veicam ietekmes uz vides novērtējumu šiem priekšlikumiem, vēl notiek konsultācijas par tiem – tikai gada beigās būsim pabeiguši tos formulēt. Vissvarīgākais ir pārpakojuma novēršana – centīsimies samazināt iepakojuma lietošanu tādās situācijās, kad tas nav nepieciešams. Otrs – radīt pāršķirojamu iepakojumu, kas piesaistītu inovācijas un investīciju. Bet vai tā ir “sudraba lode”?
Vislabāk novērst piesārņojumu, pirms tas ir noticis. Tāpēc mums ļoti nopietni jāmeklē tie risinājumi, kas samazinātu iepakojuma apjomu. Tā būtu “win-win” situācija, no kuras iegūtu ne tikai sabiedrība, bet arī uzņēmēji, jo iepakojumam tiek tērēts daudz naudas.
Somijā redzēju jaunu kokšķiedras materiālu “paptic”– papīru ar plastmasas īpašībām. RTU zinātniece Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultātes doktorante Madara Žiganova strādā pie dabā pilnīgi sadalošās bioplastmasas izgatavošanas. Jaunos materiālus, kas spēj aizvietot plastmasu, neredzam veikalu plauktos. Vai Eiropas Komisija atbalsta jauna veida iepakojuma ražošanu?
Kolīdz runa ir par ražošanu, tas ir uzņēmēju ziņā – ražot vai ne. Bet mēs atbalstām daudzus institūtu pētījumus, kā arī sadarbību starp universitātēm, pētniekiem un uzņēmējiem. Arī iepakojuma jomā. Ja šīs izvēles ir ekonomiski pamatotas, tad tiem būs vieta tirgū.
Redzam, ka mainās domāšana ASV, ka Ķīnā daudz iegulda atjaunīgos resursos. Brazīlija, arī Dienvidkoreja, Japāna, Austrālija, Jaunzēlande – kaut arī viņi nav tik ambiciozi kā mēs, viņi ir tai pašā līmenī. Mums vajag risinājumus, mums vajag tehnoloģijas, un labāk tās pašiem izgudrot nekā pirkt. ES šai pārejas posmā ir labā izejas pozīcijā. Tā ir mūsu iespēja.
Jaunie materiāli prasa lielas investīcijas, tādēļ tie tirgū ir dārgāki. Tamdēļ uzņēmēji varētu nebūt tikpat ieinteresēti kā politikas veidotāji.
Pirms komisāra amata Lietuvā biju ekonomikas un inovāciju ministrs. Katra inovācija prasa laiku. Kad tā ir jauna, tā ir dārgāka. Jo vairāk to izmanto, jo lielāks pieprasījums, jo vairāk cena samazinās. Mums jāatrod instrumenti, kā inovāciju dabūt tirgū. Mums ir daudz dažādu instrumentu, lai to paveiktu.
Topošais Taksonomikas regulas projekts paredz, ka kūdra un kūdras produkti neietilps klimatam draudzīgas saimniekošanas ietvarā. Latvijā ražotā kūdra netiek izmantota dedzināšanai, bet tikai lauksaimniecībai. Mūsu kūdras nozare un stādaudzētāji prasa šādas normas svītrošanu, jo kūdrai nav sakarīgas alternatīvas lauksaimniecībā. Kāpēc jūs aizstāvat pozīciju, ka kūdra nav videi draudzīga?
Vispirms – kūdra nav atjaunojamais resurss…
Ir gan, tiesa, gana lēni, kādos trīssimt gados…
… tas nav atjaunojamais resurss. Ne visas aktivitātes, kas saistītas ar kūdras izmantošanu, būs liegtas. Stādīt un nodarboties ar lauksaimniecību purvos drīkstēs arī turpmāk, bet pati kūdras ieguve tiks ierobežota. Kūdrai ir alternatīvas, un Īrija tam ir labs piemērs, kur pakāpeniski samazina kūdras ieguvi. Tiesa, situācija atšķiras no Latvijas, jo Īrijā kūdru izmantoja arī apkurei. Kūdras izstrāde purvos un tās izmantošana būs liegta.
Bet kūdra taču šādi iekļaujas aprites ekonomikā un tiek atgriezta augsnē?
Kas ir taksonomija? Tā ir mūsu apdrošināšana, ka visas mūsu darbības patiešām ir videi draudzīgas – zaļas. Pretrunu iekļaušana šajā regulējumā apdraud tā izdošanos. Mums jābūt drošiem, ka visas aktivitātes, ko veicam, ir ilgtspējīgas un zaļas. Tādējādi kūdras ieguve netiks iekļauta tajā kā pieļaujama.
Zaļajā iepirkumā arvien vairāk tiek ņemts vērā piegādes attālums. Tas ir svarīgi transporta izmešu samazināšanai. Taču pašu preču izgatavošanas “ekoloģiskā pēda” – cik dabas resursu patērēts preces ražošanā – netiek aprēķināta. Vai arī to nevajadzētu ņemt vērā valsts un pašvaldību pasūtījumos?
Pēdējā laikā ir uzlabota metodika preču un produktu iepirkumiem, lai varētu izvēlēties ilgtspējīgas preces īsākās piegādes ķēdēs. Bet vissvarīgākais, ka palielinājies pieprasījums pēc īsāka piegādes attāluma, bioloģiskiem produktiem, ilgtspējīgām precēm. Kad tirgus tam ir gatavs un ir radies atbilstošs ietvars, var novērtēt izmešus visā ražošanas procesā.
Eiropas Komisija nupat nāca klajā ar zvejas kvotām 2022. gadam. Jautājums, ko jums droši vien uzdos arī mūsu zemkopības ministrs: kāpēc EK ierosina vēl lielākus ierobežojumus, mazākas kvotas, nekā pieprasa zinātnieki? Piemēram, šprotu nozvejā. Jūs solījāt Kopējā zivsaimniecības politikā ņemt vērā arī sociālo dimensiju…
Eiropas Komisija vienmēr seko zinātnieku ieteikumiem. Šie padomi jālasa uzmanīgi, jo piezveja (kad ķerot vienas sugas zivis, tīklos nonāk arī citas. – Red. piez.) arī jāpieskaita pie zivju krājuma samazināšanas faktoriem. Piemēram, ar mencas piezveju. Tāpēc mums jānāk klajā ar piesardzīgiem priekšlikumiem. Kad zivju krājumi atjaunosies, mēs ar prieku palielināsim nozvejas kvotas.
Ko darīt? Vai to, ko mūsu institūts BIOR dara, – strādā pie inovatīviem tīkliem, kas ķer tikai noteiktas sugas zivis?
Jāizstrādā tehnoloģijas, lai mencu nenoķertu, zvejojot ar citām domātiem tīkliem. Mēs vienmēr esam atbalstījuši inovatīvu zvejas tīklu un citu tehnoloģiju izstrādi, lai izvairītos no citu sugu piezvejas un mazizmēra zivīm.
