Vīra pelni un sievas asaras. Andreja Pumpura pēdējais gads 1
Atgriezies no Tālajiem Austrumiem, Krievijas kara intendantūras ierēdnis un Lāčplēša autors Andrejs Pumpurs jau pēc nepilna gada, smagas slimības izmocīts, mirst.
…Kādā 1901. gada jūlija naktī pie maza namiņa durvīm Daugavpilī atskan zvans. Kamēr mājinieki vēl īsti nesaprot, kas notiek, nepacietīgais atbraucējs jau sit pie loga rūts. Veselus vienpadsmit mēnešus kolēģijas asesors Andrejs Pumpurs nav bijis mājās – ceļojis gan pa sauszemi, gan jūrām, aizbraucis līdz pat Singapūrai, lai kroņa uzdevumā nogādātu Mandžūrijā lielu daudzumu kara mantu. Saņēmis pateicības par veiksmīgu un enerģisku darbu mantu iepakošanā un nogādāšanā, pavēli godam izpildījis, tagad cer kādu brīdi vadīt ģimenes vidū.
Biedējošās urnas
Sieva un bērni apstāj pārbraukušo ceļinieku, kurš atcerējies visus, katram atvedis kādu smalku japāņu nieciņu. Ģimene dzer smaržīgo Ķīnas tēju, aplūko dāvanas. Uzlikdams uz galda beidzamo suvenīru – divas skaistas urnas, Pumpurs saka:
“Tai vienā – sievas pelni, otrā – vīra asaras”. Ede tā negrib atstāt, aši atbild: “Varbūt arī otrādi, tai vienā – vīra pelni, otrā – sievas asaras.”
Kam viņš vispār tādas lietas veda mājās? Būtu atstājis tur Austrumos!
Pumpurs, vēl pavisam nesen vadījis laivu satrakotā Daugavas straumē (lai nogādātu uz balli divas jaunkundzes, to Ede nekad nepiemirst atgādināt), krievu armijas uniformā izskatās tik stalts un brašs, ka šķiet neticami viņa jau sešdesmit nodzīvotie mūža gadi. Bet nu pēkšņi spēcīgais vīrs pārvēršas sāpju mocītā reimatiķī.
Kad pēc pāris mēnešiem Andreju Pumpuru sāk mocīt stipras sāpes kreisajos sānos, tāpat locītavās un piemetas nepārejošs klepus, viņi abi ar Edi iedomājas vienu un to pašu. Ka tikai nejauši izteiktajiem vārdiem nav bijusi kāda nozīme!
Diagnozes nav, bet jāārstē ir
Pumpurs, vēl pavisam nesen vadījis laivu satrakotā Daugavas straumē (lai nogādātu uz balli divas jaunkundzes, to Ede nekad nepiemirst atgādināt), krievu armijas uniformā izskatās tik stalts un brašs, ka šķiet neticami viņa jau sešdesmit nodzīvotie mūža gadi. Bet nu pēkšņi spēcīgais vīrs pārvēršas sāpju mocītā reimatiķī.
Ar katru dienu mokas kļūst lielākas. Ārsti kara slimnīcā vēl šaubās un strīdas par diagnozi. Bet jāārstē ir, un hospitāļa dakteri ārstē gan aso, gan hronisko reimatismu. Tiek izmēģināti dažādi līdzekļi, no kuriem jēgas nav – slimnieka stāvoklis pasliktinās. Labā roka vairs īsti nedarbojas, tāpēc arī rakstīšana nevedas. Slimnīcā guļot, būtu tik daudz laika, varētu pabeigt ceļojuma piezīmes. Ja tās publicētu, ienāktu arī kāda naudiņa. Visi Mandžūrijas komandējumā iekrātie septiņsimt rubļi jau izgājuši. Pumpuriem nauda nekad īsti nav turējusies, ģimene liela, vajadzību daudz. Arturs Valdis jau pieaudzis un savā maizē, bet vēl ir trīs dēli un pastarīte Elza, un Edes māsasmeita Angelika…
Liktenīgās vannas
“Cerē, vēl nav viss pagalam,
Laiks ar’ likteni var lauzt.”
Tā Pumpurs dzejo Mājas Viesim, sagaidot jauno, 1902. gadu. Tas kļūst par viņa pēdējo dzejoli.
Kad četru mēnešu laikā izveseļošanās nav panākta, bet notikusi tikai stāvokļa pasliktināšanās, kara hospitālis laikus atbrīvojas no nepareizā slimnieka. Viņu moka ne tikai iekšķīgās sāpes, bet arī daudzie augoņi, kas virs ādas ir tik cieti kā kamoli, bet zem tās aug un plešas plašumā. Protams, ka dienestu turpināt viņš nevar, kaut tajā skaitās.
Rūpes par vīru pārņem Ede. Tin vati ap augoņiem, lai tie neskartos pie krekla un nedarītu sāpes, iekārto vīra guļvietu, patiesībā sēdvietu, atzveltnes krēslā uz riņķa, kas pildīts ar gaisu. Ede saprot, ka Pumpuram vajadzīgs siltums un sauss gaiss, tāpēc novieto viņu saulainākajā un siltākajā mājas istabā, kuru vēdina caur divām blakustelpām. Sāpīgie augoņi nedaudz mazinās, uzlabojas arī Pumpura pašsajūta.
Bet tā kā asesors, kopš 19. februāra – jau galma padomnieks, Pumpurs ir tik vājš, ka uz darbu intendantūrā nespēj iet, kara hospitāļa ārsti spiesti slimnieku apmeklēt mājās. Kāds jauns dakteris izlemj, ka vislabākais ārstēšanās līdzeklis būs jau reiz lietotās vannas – un, kā atmiņās raksta Ede Pumpura, pēc tam “nekas vairs nelīdzēja”.
Slimnieks pats gan vēl tic uz izveseļošanos, atvaļināšanos, paaugstinātu pensiju un atgriešanos dzimtajā pusē – par tādu uzskata Lielvārdi, Piebalgu, Rīgu. Cer uz Kaukāza dziedinošajiem avotiem un ārstēšanos Krimas sanatorijās. Bet līdzekļu pietiek tikai Ķemeriem, turklāt Pumpuram nav vairs arī spēka tālākam ceļam – 1902. gada maijā Daugavpils stacijā vilciena vagonā viņš tiek ienests.
No 20. maija līdz 30. jūnijam sarunāta ārstēšanās Ķemeros, kur dzejnieka nomocītā miesa atkal tiek vannota un mērcēta ķīmiskajās vannās. Sekas šīm medicīniskajām manipulācijām ir traģiskas – jau pēc desmit dienām, 30. maijā, Pumpurs ļoti smagā stāvoklī tiek nogādāts Rīgas pilsētas slimnīcā Bruņinieku ielā.
Pēdējā adrese
Izmeklējot slimnieku, Rīgas ārsti atrod daudzus audzējam līdzīgus paaugstinājumus, sāpīgu augoni uz krūšu kaula, audzēju krūškurvja labajā pusē, audzējveidīgu labējo deniņu apvidus velvējumu, labā apakšdelma un labās rokas tūsku. Sirdzējam ir nepārejošas sāpes, arī klepus, miega traucējumi, slikta apetīte, paaugstināta ķermeņa temperatūra. Osteosarcoma multiple… Ļaundabīgākā no vēža formām.
Pēc trim slimnīcā pavadītām dienām Pumpurs zaudē labo aci – tās ābols sabrūk. Slimība neuzvarami pārņem un iznīcina dzejnieka reiz tik stalto, skaisto stāvu. Viņš pats sevi sajūt arvien mazāk, jo gandrīz visu laiku ir iegrimis miegā. “Kopš vakardienas pēcpusdienas pacients sabrūk acīm redzami” – tā 15. jūnijā ierakstīts Pumpura slimības vēsturē.
Kamēr viņš pusnemaņā vada savas pēdējās die nas, tuvojas Jāņi. Rīgas Latviešu biedrība rīko Pumpura vakaru. Dzejnieks pats arī par to ir zinā jis – vēl pirms nelaimīgā Ķemeru brauciena. Varbūt pat cerējis būt klāt.
Rīgas pilsētas slimnīcas pirmā nodaļa, pirmā palāta un ceturtā gulta kļūst par pēdējo adresi dzejnieka Andreja Pumpua mūžā.
17. jūnija sarīkojumā par Pumpura daiļrades sākumu runā viņa jaunības draugs un reiz arī sāncensis cīņā par lepnās Rātminderu Līzes roku Matīss Kaudzīte, par dzeju referē Teodors Zeiferts, Andrieva Niedras neglaimojošās pārdomas par eposu Lāčplēsis nolasa Niedras draugs Rūdolfs Blaumanis. Pāvuls Jurjāns diriģē kora dziesmas ar Pumpura vārdiem, Jēkabs Duburs deklamē Hīna kapu, Imantu un citus dzejoļus.
Otrā rītā Kaudzītes Matīss un viņa Līze, kuru Pumpuram kādreiz tik ļoti gribējās saukt par savējo, vienīgo, mīļoto, apciemo dzejnieku slimnīcā. Samērā vienaldzīgi noklausījies sarīkojuma pārstāstu, Pumpurs nožēlo, ka nevarēs vairs atgriezties Piebal gā, lai būtu tuvāk vecajiem draugiem, ar kuriem kopā jaunība tik skaisti un pilnvērtīgi pavadīta. Būs laikam jāmirst…
Pumpura seja ir miera pilna, balsī nav nožēlas – tikai samierināšanās un atvadas. Dzīve nodzīvota, Līze neiegūta. Ko viņš tik ļoti bija alcis atrast šajā ducīgajā sievā ar šauri samiegtajām acīm? Vai viņa toreiz bija cita, vai viņš savādāks?…
Nākamajās dienās Pumpura ķermeņa temperatūra iet pāri 39 grādiem, viņš visu laiku ir miegā vai miegainā apātijā. Dažreiz sapņo par māti, kas Andreju tik ļoti mīl, par viņas gādīgo roku dziedējošo pieskārienu un par viņai vien zināmajiem stiprajiem vārdiem, kas spēj ārstēt dažādas vainas. Tik daudziem māte mācējusi palīdzēt, tik ne saviem bērniem.
Svētdien, 23. jūnijā, pusčetros pēcpusdienā An dreja Pumpura slimīgais miegs pāriet mūžīgajā.
Atpestīts no mokām
Viņa gars jau ir projām, bet miesa vēl tiek pakļauta pēdējai izpētei. Sekcijā paveras patiesi baismīga ai- na – viss ķermenis ir pilns audzējiem, tie – cilvēka dūres un daži pat pāris dūru lielumā – atrodas gan zem ādas, gan kaulos, gan pie iekšējiem orgāniem. Plaušās tiek atrasts arī tuberkulozes perēklis. Nāve ir atnākusi kā atpestīšana no pārcilvēciskajām ciešanām.
Uz vīra bērēm atbraukusī Ede slimnīcas līķu kambarī ierauga Andreja sejā apskaidrotu un gaišu smaidu. To viņa nekad nespēj aizmirst.
Rīgas Latviešu biedrības gādātā ozolkoka zārkā dzejnieku Andreju Pumpuru apglabā Lielajos kapos. Kopā ar ļaužu pulku pēdējā gaitā viņu pavada māte, sieva, bērni.
30. jūnijā Daugavpils intendantūras priekšnieks ar pavēles Nr.181 otro paragrāfu no kaulu atmiekšķēšanās mirušo galma padomnieku Pumpuru izslēdz no noliktavas sarakstiem. Un punkts.
