Violetais prieks. Ciemos pie lavandas audzētājiem Limbažu novadā 9
Jau ceturto gadu Latvijā varam priecāties par skaisti ziedošiem un burvīgi smaržojošiem lavandu laukiem. Šo Provansas reģionam Francijā raksturīgo ainavu Vidzemē un Kurzemē iedzīvinājis kāds uzņēmīgs un azartisks pāris – Inga Purava un Rihards Šķeltiņš, kuri ar savu veiksmīgo darbošanos apliecinājuši: lavanda var augt ne tikai dienvidzemēs, bet arī ziemeļos.
Sapnis un gatavība riskēt
Šīs diezgan cimperlīgās kultūras audzēšanai, kam nepieciešama mēreni sausa, irdena, smilšaina, trūdvielām nabadzīga augsne, no valdošiem vējiem aizsargāta vieta un kam nepatīk kailsals un mitrums, ģimene pievērsusies, divu motīvu mudināta. Viens no tiem ir iracionāls, otrs – racionāls.
Savulaik Inga sapnī redzējusi, ka ap viņu lauku mājām Vidzemē plešas ziedošu lavandu lauki. Kad reiz sarunas laikā vīrs vaicājis, kam sieva bez ikdienas rūpēm vēl gribētu veltīt savu laiku, Inga viņam izstāstījusi sapnī redzēto. Dzīvesbiedram tas šķitis nevis kaut kas līdzīgs pasakai, bet gan īstenojams projekts. Liktenīgi, ka neilgi pēc tam ģimene ciemojusies pie draugiem Nīderlandē, kur netālu kaimiņos atradās lavandu audzētāju saimniecība, ko devušies apskatīt. Redzētais un dzirdētais vēl pamatīgāk nobruģējis ceļu uz Ingas sapņa īstenošanu.
“Mana darba specifika ir saistīta ar risku, tāpēc dažādi izaicinājumi nav sveši,” atklāj Rihards, kurš pilda naftas produktu treidera pienākumus kompānijā “Statoil”. “Lavandas audzēšana tik tālu ziemeļos ir risks, taču pastāv liela varbūtība, ka tas var atmaksāties. Tomēr jāatzīst, ka es diezin vai riskētu, ja lavandas audzēšana būtu ģimenes vienīgais ienākumu avots vai vajadzētu ņemt aizdevumu bankā.”
Pirmos 1600 lavandu cerus (tos pirka par ģimenes galvas nopelnīto naudu no iepazītajiem nīderlandiešiem, šīs kultūras audzētājiem) ģimene iestādīja Limbažu novada Vainižu pagasta “Mazķītās”, kur bija iegādājušies īpašumu, lai būtu sava vasaras māja, kur abas meitas varētu ar basām kājām skraidīt pa apkārtnes pļavām un redzēt, ka burkāns izaug dobē, nevis nezin no kurienes uzrodas lielveikala plauktā.
Par spīti kailsalam
Rudenī uzara aptuveni 1,2 hektārus lielu platību, divreiz kultivēja, bet pavasarī iestādīja lavandīnu – divu lavandas šķirņu krustojumu, kas spēj pielāgoties vietējiem apstākļiem un dod labu ražu. Tam ir gari kāti un skaistas, garas ziedvārpas ar izteiktu smaržu, kam raksturīga rūgta nots. Lauku neesot mēslojuši ne ar kūtsmēsliem, ko piedāvāja kaimiņi, ne ar minerālmēsliem. To nedarot arī tagad, jo augam patīk nabadzīga augsne ar vāji skābu pH līmeni.
“No nīderlandiešiem, kuri likvidēja savu saimniecību, nopirkām ne vien stādus, bet arī tehniku, piemēram, traktora uzkabi, ko izmantojam lavandas stādīšanai,” stāsta Inga un smej, ka nīderlandieši, uzzinot latviešu vēlmi siltummīli audzēt tik tālu ziemeļos, uz viņiem raudzījušies ar lielu izbrīnu un skepsi. “Mūsu vasara, piemēram, tāda kā šī, ir ļoti piemērota lavandas audzēšanai, jo ir sauss un karsts. Lielāko kaitējumu nodara kailsals – šoziem tas pilnībā nopostīja vienu lauku.”
Lavandu ziemā iesaka piesegt, bet to neesot darījuši tāpēc, ka pārāk liela platība, turklāt sprieduši – stiprākie izdzīvos, bet vājākajiem lemts iet bojā, kā jau tas dabā mēdz būt. “Ieraugot kailsala nopostīto lauku, uznāca vājuma mirklis, gribējām pat padoties, bet tad domājām – vai mēs velti esam cīnījušies vairākus gadus, arī pieredze un zināšanas ir uzkrātas.”
Viņi ieara zemē nosalušos stādus, izraka izdzīvojušos, pirka jaunus un iekopa vēl vienu lauku. Tagad Vidzemē lavandu ceri kuplo un zied aptuveni divu hektāru platībā, bet Kurzemē šai kultūrai atvēlēti 0,4 hektāri.
Vairākas šķirnes
Izvēlējušies vairākas šķirnes, kas atšķiras ar ziedu krāsas niansēm, ziedu un ziedvārpu izmēru, stiebra blīvumu un lapojuma toņa intensitāti. Inga, ejot gar lauku, kur rindās sastādītas lavandas, uzskaita: te aug ‘Hidcote Blue’, blakus ‘Dwarf Blue’ un ‘Royal Blue’ – šķirnes ar tumši ziliem ziediem, starp tām bāli rozā ziedus raisa ‘Rosea’. – Vērojam, kuras šķirnes izrādīsies piemērotākas mūsu klimatiskajiem apstākļiem, kā arī gribam priecēt ar ziedu daudzveidību mūsu saimniecības apmeklētājus. Citi nevēlas, lai viņus traucē īpašumā, bet mums, tāpat kā daļai amerikāņu fermeru, patīk atvērtais saimniekošanas veids.
Pirmajā gadā augs ir mazs un nezied, bet otrajā gadā tam neļauj ziedēt – ar sirpi apgriež dzinumus, lai augs sacerotu, izveidotos lielāka sakņu sistēma, lavanda kļūtu spēcīgāka un labāk pārziemotu. Inga uzsver, ka, šādi kopjot, augs trešajā gadā ir pilnbriedā – var vākt ražu. Ja laika apstākļi ir labvēlīgi, lavanda ražo vismaz septiņus gadus vai pat ilgāk.
Inga stāsta, ka pirmajā gadā visus 16 000 stādu dzinumus nogriezuši ar krūmgriezi, tagad to paveic ar tējas novākšanas tehniku, ko vīrs nopircis. Raža gan tiek vākta ar sirpi. Lai darbs raitāk ritētu uz priekšu, saimnieki rīko talku.
Abi uzskata, ka lavandas audzēšana ir sava veida meditācija. Riharda darba diena paiet birojā, tāpēc pārsēšanās traktorā, lai vagotu lauku, šķiet labs relaksācijas veids, jo augām dienām sauļoties būtu garlaicīgi.
Vasarā vairāk darba esot uz lauka, bet ziemā dažāda izmēra auduma maisiņos tiek pakota izkaltētā lavanda. Sākumā šos izstrādājumus Inga tirgojusi pati Kalnciema ielas tirdziņā un citviet, bet tagad nododot realizācijai vairākās tirdzniecības vietās – veikalos “Rija”, “Idille”, “Linu lāde” un “Klēts”.
Nesen iegādājušies destilējamo ierīci, lai varētu ražot ēterisko eļļu. Rihards atklāj – tā esot diezgan nopietna investīcija. Patlaban lavandu bizness ir tikai naudas ieguldīšanas stadijā, jo augiem ir aptuveni 10 gadu cikls. To nekādi nevar pasteidzināt, tikai gaidīt, ka laika apstākļi būs labvēlīgi un ceturtajā piektajā dzīves gadā lavandas dos pirmo nopietno ražu. Tas ir nevis sprints, bet gan maratons. Turklāt no aptuveni 0,5 ha liela lauku var iegūt tikai 300 ml lavandas ēteriskās eļļas. Inga stāsta, ka vislabākā raža gūta 2012. gadā, kad bija fantastiska ziema, ar bagātīgu sniega segu, un piebilst, ka ar lavandu apejoties kā ar bērniem – lolojot un apčubinot.
Cieņā kopš seniem laikiem
Lavandu tās vērtīgo īpašību dēļ ievērojuši un cēluši godā jau ilgi pirms mūsu ēras. Senie romieši un grieķi mazgājušies lavandu vannās, jo atklājuši auga relaksējošās un kopjošās īpašības, savukārt ēģiptieši pamanījušies lietot pat mūmiju balzamēšanā. Vēlākajos gadsimtos lavandu audzēšanai klosteru dārzos un auga ārstniecisko īpašību izpētei pievērsušies mūki, kļūstot par savdabīgiem monopolistiem šajā jomā.
Tagad savvaļā lavandas atrodamas Vidusjūras reģionā, Kanāriju salās, Indijā, bet kultivētas tiek lielākoties Itālijā un Francijā, kur ierīkotas milzīgas lavandu plantācijas, kas ir iecienīti tūrisma objekti.
Lavanda šodien ir kļuvusi par klasiku gan dārzos, gan smaržu un parfimērijas industrijā, tiek plaši izmantota medicīnā un arī kulinārijā. No šā auga iegūtai ēteriskajai eļļai piemīt relaksējoša iedarbība, tā palīdz pret galvassāpēm, bezmiegu un depresiju, atbaida odus un kodes. Kaltētas lavandas izmanto telpu atsvaidzināšanai, no augiem gatavo garšvielu, tējas, uzlējumus spirtā un izvilkumus eļļā.
