“Viņus piespieda doties uz Krieviju. Viņiem atņēma visu” – kas notiek ar ukraiņu bēgļiem, kas nonāk Krievijā? 0
Rihards Vītols, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Deportācijas, bēgļu šķirošana, filtrācijas nometnes: šādus vārdus vairāk bijis ierasts lasīt rakstos par Otrā pasaules kara vēsturi, bet izrādās, ka tas ir iespējams arī mūsdienu Eiropā. Krievija pēc iebrukuma Ukrainā izvedusi uz savu teritoriju simtiem tūkstošu Ukrainas iedzīvotāju, daudziem nācies iziet pazemojošu “filtrācijas” procedūru.
Ukrainu kopš karadarbības sākuma pametuši jau vairāk nekā seši miljoni bēgļu, un Eiropas valstis, kas uzņēmušas ukraiņu bēgļus, ļoti cenšas sniegt viņiem labāko iespējamo palīdzību. Tikmēr daudz smagākā situācijā ir 1,2 miljoni ukraiņu, tai skaitā vairāk nekā 200 000 bērnu, kam nācies doties uz Krievijas kontrolēto teritoriju. Vairumā gadījumu tā nebija brīvprātīga izvēle, jo Krievijas spēki viņiem neļāva evakuēties uz Ukrainas teritoriju.
“Daudziem cilvēkiem nebija iespējas evakuēties uz kādu drošāku vietu Ukrainā. Viņi bija nonākuši situācijā, kad vienīgā izvēle bija vai nu doties uz Krieviju, vai arī iet bojā arvien spēcīgākās apšaudēs,” vēsta cilvēktiesību aizsardzības organizācijas “Human Rights Watch” pārstāve Tatjana Lokšina.
Par ukraiņu bēgļu neapskaužamo likteni Krievijā runājis arī Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis. “Viņus piespieda doties uz Krieviju. Viņiem atņēma visu: dokumentus, saziņas līdzekļus. Pēc tam nosūtīja uz attāliem Krievijas reģioniem, kur viņus ar varu mēģinās asimilēt.”
1949. gadā pieņemtās Ženēvas konvencijas aizliedz okupācijas varai veikt masveida civiliedzīvotāju pārvietošanu, organizēt okupēto tautu deportācijas. Taču Krievijā valdošais režīms ignorē šīs starptautisko tiesību normas; tas izmanto PSRS komunistu lietotās metodes okupēto teritoriju pakļaušanai. PSRS režīms pēc Otrā pasaules kara deportēja uz Sibīriju desmitiem tūkstošu okupēto Baltijas valstu iedzīvotāju. Līdzīgas šausmas nācies pieredzēt arī daudziem Ukrainas iedzīvotājiem, piemēram, 1944. gadā Staļina režīms pavēlēja deportēt vairāk nekā 200 000 Krimas tatāru, no kuriem tikai daļa vēlāk varēja atgriezties dzimtenē.
Pārbauda tetovējumus
Krievijas okupanti Ukrainā ir atjaunojuši vēl kādu bēdīgi slavenu Otrā pasaules kara laika risinājumu: tā sauktās filtrācijas nometnes, kuru uzdevums ir atsijāt valdošā režīma pretiniekus un citus neuzticamus elementus. Padomju karagūstekņi un civiliedzīvotāji, kas bija atbrīvoti no nacistiskās Vācijas gūsta, tika ievietoti šādās filtrācijas nometnēs, un daudzi nevis tika palaisti brīvībā, bet gan atkal apcietināti un ieslodzīti padomju koncentrācijas nometnēs. Krievija filtrācijas nometņu sistēmu bija atjaunojusi jau Čečenijas kara laikā, kur šādās nometnēs tika pastrādāti smagi cilvēktiesību pārkāpumi, bet tagad šī sistēma tiek izmantota arī Ukrainā.
“Ukraiņus, kas tiek izvesti pa Krievijas organizētajiem evakuācijas koridoriem, vairumā gadījumu gaida smagi pārbaudījumi. Viņi nonāk tā sauktajās filtrācijas nometnēs, kas veidotas pēc bēdīgi slaveno NKVD nometņu parauga. Mūsu rīcībā ir informācija, ka daudzi Mariupoles iedzīvotāji nonāca šādās nometnēs, kur daudzus spīdzināja, un viņu tālākais liktenis nav zināms,” vēsta Ukrainas žurnālists Dmitrijs Gordons.
Ukrainas valdības vicepremjere Irina Vereščuka ziņo, ka Krievijas spēki šajās nometnēs “šķiro cilvēkus gluži kā nacistiskās Vācijas režīma laikā, cilvēkus sadala “vēlamo” un “nevēlamo” kategorijās”. “Viņiem atņem dokumentus, tiek veiktas pārbaudes, vai uz ķermeņa nav kādi tetovējumi. Ja cilvēkam ir tetovējums ar Ukrainas ģerboni vai kādu citu ukraiņu simbolu, pēc šādas pārbaudes viņš var pazust bez vēsts.”
Mariupoles pilsētas mērs Vadims Boičenko atzīst, ka daudziem civiliedzīvotājiem nebija citas izvēles, kā vien pakļauties okupantu pavēlēm un doties uz Krievijas kontrolēto teritoriju. “Nakts vidū atnāk vīri ar ieročiem. Cilvēkiem, kas nedēļām ilgi sēdējuši pagrabos, paziņo, ka sākusies evakuācija. Viņus salādē autobusos un kaut kur aizved. No rīta viņi ierauga, ka izvesti no Ukrainas teritorijas. Pēc tam viņus iesēdina vilcienā un aizved uz attāliem Krievijas Federācijas reģioniem.” Saņemtas ziņas, ka daļa ukraiņu nosūtīti pat uz Sahalīnu, kas ir Krievijas Tālo Austrumu reģionā, pie jūras robežas ar Japānu.
Izturējās kā pret lopiem
53 gadus vecā Mariupoles iedzīvotāja Mila Pančenko ziņu aģentūrai “Reuters” stāsta, ka vispirms viņa aizvesta uz Rostovas apgabala pilsētu Taganrogu, kas atrodas Azovas jūras piekrastē. Pēc tam ukraiņus ar vilcienu nogādāja dziļāk Krievijas teritorijā, uz kādu sanatoriju Tulas apgabalā. Tur notikusi bēgļu šķirošana, viņiem ņemti pirkstu nospiedumi, tika veikta pratināšana, kas lika justies kā noziedzniekiem. “Prasīja, vai mums ir kāda saistība ar Ukrainas armiju, “Azov” bataljonu,” stāsta Pančenko. Viņai izdevies pārliecināt Krievijas amatpersonas, lai atļauj palikt pie paziņām Ņižņijnovgorodā. No turienes viņa aizbēgusi uz Maskavu un tālāk caur Baltijas valstīm nokļuvusi drošībā Itālijā.
Mariupoles iedzīvotāji, kas izgājuši filtrācijas nometnes, stāsta, ka tajās valdošā gaisotne bija ļoti biedējoša. Vīrieši tika nošķirti no sievietēm un bērniem. “Filtrācijas nometnes ir kā geto. Krievi sašķiro cilvēkus grupās. Sevišķi bīstamā stāvoklī ir cilvēki, kas bijuši saistīti ar Ukrainas armiju, zemessardzi, kā arī žurnālisti un valsts darbinieki. Viņus aizved uz cietumiem Doneckā, kur šie cilvēki tiek spīdzināti,” raidsabiedrībai “BBC” stāsta Mariupoles iedzīvotāja Valentīna. Ar līdzīgiem stāstiem dalās arī Oleksandrs: “Ja cilvēku uzskata par “ukraiņu nacistu”, viņu aizved uz Donecku tālākai pratināšanai vai nogalināšanai. Ja izrādīsi kaut mazāko pretošanos, tevi var nogādāt pagrabā, kur pratinās un spīdzinās. Visi ļoti baidījās nonākt Doneckā.”
Ukraiņu šoferis Volodimirs Hropuns nodarbojies ar civiliedzīvotāju evakuāciju, kad kontrolpostenī viņu aizturēja Krievijas karavīri. “Man aizsēja acis un sasēja rokas. Mēs tikām spārdīti, sisti ar šautenēm,” sarunā ar “BBC” atceras Volodimirs. “Pret mums izturējās kā pret lopiem. Dažbrīd šķita, ka no 21. gadsimta esam nonākuši atpakaļ 16. gadsimtā.” Volodimirs vēsta, ka kopā ar citiem gūstekņiem aizvests uz Krievijas okupēto Krimu, bet viņam paveicās, jo viņš iekļauts gūstekņu apmaiņas darījumā un varēja atgriezties pie savējiem Ukrainā.
Krievija melo visai pasaulei
Lai gan saņemtas ziņas, ka uz Krieviju aizvestajiem ukraiņiem tiek ierobežota pārvietošanās brīvība, tomēr daudziem izdevies nokļūt līdz Krievijas robežai un pārliecināt robežsargus, lai viņi tiktu izlaisti no Krievijas. Šādā veidā Eiropu izdevies sasniegt arī 31 gadu vecajam Dmitrijam no Mariupoles.
Sarunā ar raidsabiedrību “Deutsche Welle” viņš atceras filtrācijas nometnē piedzīvoto: “Filtrācijas process bija organizēts trijos posmos. Pirmajā teltī man lika izģērbties līdz apakšbiksēm. Viņi meklēja ieročus un tetovējumus. Viņi paņēma manu telefonu, izskatīja visus manus kontaktus un fotogrāfijas. Uzdeva dažādus jautājumus: “Kur dzīvoji un strādāji? Vai pazīsti kādu no “Azov” bataljona? Ko domā par Krievijas un Ukrainas politiku?” Pēc tam man vēlreiz atņēma telefonu, noņēma pirkstu nospiedumus, fotografēja. Beigās izsniedza dokumentu, ka esmu izgājis filtrācijas procedūru.”
Dmitrijs vēsta, ka ar šo papīru viņš varējis palikt Doneckas “tautas republikā” vai doties uz Krieviju, kur ukraiņiem solīts darbs. Taču viņš nolēmis, ka negrasās dzīvot Krievijā, tādēļ aizkļuvis līdz Latvijas robežai un tālāk devies uz Poliju.
Ukrainas prezidenta padomnieks Mihailo Podoļjaks secina, ka Maskava ar ukraiņu izvešanu uz Krieviju cer iegūt lēto darbaspēku. Maskava apgalvo, ka ukraiņu evakuācija uz Krieviju esot pilnīgi brīvprātīga. “Krievija turpina melot visai pasaulei, ka ukraiņi, kas dzīvojuši skaistās un sakoptās pilsētās, ceļojuši un redzējuši pasauli, tagad sapņo par dzīvošanu Tomskā un citās nolaistās Krievijas pilsētās.”
Mariupoles mēra padomnieks Petro Andrjuščenko spriež, ka sagūstītos vīriešus Krievija grasās izmantot kā darbaspēku okupētās un izpostītās Mariupoles sakopšanai, vai arī piespiest viņus Krievijas karaspēka vienību sastāvā cīnīties pret Ukrainu.
Šādas bažas ir arī Mariupoles iedzīvotājai Natālijai Demišai, kurai izdevies aizbēgt no sagrautās pilsētas, bet tur palicis viņas 21 gadu vecais dēls Jurijs. “Man bail, ka mūsu ukraiņu vīriešus ietērps Krievijas formās un pavēlēs viņiem ņemt rokās ieročus, lai karotu pret Ukrainu,” telekanālam “NBC” stāsta Natālija.
To nevar piedot un aizmirst
Ukrainas amatpersonas arīdzan brīdina, ka Krievijas okupācijas spēki nolaupa ukraiņu bērnus un nogādā viņus Krievijā, kur viņi paātrinātā kārtībā tiek atdoti adopcijai. “Tas ir gan starptautisko tiesību, gan cilvēcības normu pārkāpums. Krievija nodarbojas ar valsts organizētu bērnu nolaupīšanu, lai iznīcinātu Ukrainas tautas nākotni,” secina Ukrainas Ārlietu ministrija.
Krievijas izvērstais terors pret okupēto Ukrainas apgabalu iedzīvotājiem ir sevišķi cinisks, jo Krievija sevi raksturo kā “atbrīvotāju”, kas ieradusies glābt Ukrainas tautu no “nacistiem”. Ukrainas austrumos liela daļa iedzīvotāju ikdienā runā krievu valodā un viņiem bijušas ciešas saites ar Krieviju. Taču tagad daudzi uzsver, ka nekad neaizmirsīs postu, ko Ukrainas tautai nesuši “atbrīvotāji”.
“Es nekad neaizmirsīšu un nepiedošu Krievijai to, ko viņi pastrādājuši. Mēs ar vīru 40 gadus krājām līdzekļus mierīgām vecumdienām, bet tagad esam zaudējuši visu,” sarunā ar “Deutsche Welle” secina 67 gadus vecā Varvara. “Pirms kara man bija labvēlīga attieksme pret Krieviju, bet tagad es jūtu naidu, par ko pašai kauns. Mariupolē gāja bojā mana vīra 88 gadus vecā māsa. Viņa teica, ka pat vācieši Otrā pasaules kara laikā nav tik ļoti bombardējuši pilsētu.”
Tie ukraiņi, kam tomēr izdevies izkļūt no okupācijas zonas un sasniegt Ukrainas kontrolēto teritoriju, stāsta par milzīgu atvieglojuma sajūtu. “Kad mēs beidzot ieraudzījām Ukrainas karavīrus un mūsu karogu, kad izdzirdējām ukraiņu valodu, autobusā visi sāka raudāt,” sarunā ar “BBC” atceras Valentīna. “Tas bija neticami, ka mēs izdzīvojām un beidzot izkļuvām no šīs elles.”
