Viņu bērns aizskāra tavējo. Kā runāt ar svešu bērnu vecākiem, ja viņi nevēlas tevī klausīties 0
Dažreiz mums jāveido dialogs ar cilvēkiem, ar kuriem mums nav nekā kopīga, izņemot to, ka viņu bērnam ir ieradums dauzīt ar rotaļu automašīnu pa galvu mūsu bērnam. Psiholoģe Anna Galahova iesaka, kā vecākiem pareizi diskutēt.
1. Pirms piezvanīšanas un sagatavotās ievada runas, kas sākas ar “Nu vai ziniet!”, apsēdies un mierīgi tiec skaidrībā par savām izjūtām. Vai tavas emocijas ir situācijai piemērotas? Dažreiz mēs tiecamies atriebties par visiem iepriekšējiem aizvainojumiem un ar tādu attieksmi ir viegli nonākt konfliktā ar vecākiem, nevis atrisināt bērna problēmas. Vai pa tālruni mēs gatavojamies pārmest īstajam cilvēkam? Varbūt vajadzētu runāt ar audzinātāju, kura sāka Indiana Džonsa spēli (tavs mazulis bija ķīlnieks), nevis ar Indiana tēvu? Tikai trīs izelpas un no sadusmotā Čaka Norisa, kurš šķaida ķieģeļus ar delnas malu, tu kļūsti par vecāku, kurš spējīgs spriest loģiski.
2. Ja tas notiek bērnudārzā vai skolā, sarunā jāiesaista atbildīgais pieaugušais. Auklīte, kas ved bērnus pastaigāties, var zināt vairāk nekā svešs tētis, kurš trešo reizi desmit minūtēs aizmirst “mūsu” bērnudārza nosaukumu.
3. Jā, starp citu, palūkojies uz bērnu. Vai tu tiešām šobrīd viņam palīdzi? Dažreiz vecāki domā, ka viņi aizsargā bērnu intereses un palīdz atrisināt grūtības. Tā vietā bērnam skolā pielīp nepatīkama iesauka. Ir gadījumi, kad pietiek parunāt ar savu skolnieku un uzzināt, ka pietiek ar netuvošanos ļaunajam bērnam, lai viņš bērnu neaizskartu. Tā tu palīdzi bērnam saprast, kā pašam rast izeju no nomācošās situācijas.
4. Ja nepieciešams sazināties ar vecākiem, sarunā mēģini ievērot faktus. Lai gan šeit var būt dažādas variācijas: vienai māmiņai pagrūšana ir zemisks sitiens zem jostasvietas, bet citai – draudzīga sasveicināšanās.
5. Izklāsti situāciju ārlietu ministra stilā, kurš delikāti izskaidro Tanzānijas ciltij savas valsts tradīcijas. “Mūsu ģimenē nav ierasts izteikt jūtas ar spļaudīšanos, mūsu bērnam tas ir nepatīkami!” Vai arī: “Meitiņa ir sašutusi, ka Lūsija paņēma viņas astoņkāji. Pie mums nav pieņemts ņemt citu cilvēku lietas bez prasīšanas, tā mēs viņu mācām, un tagad mums visiem ir nepatīkami. Lūdzu parunājiet ar Lūsiju un atdodiet nolaupī… tas ir, astoņkāji.”
6. Dažreiz nav vajadzības uzpūst problēmu, jo to var atrisināt ar vienkāršu, pieklājīgu prasību: “Lūdzu, nevelc maku no manas somas”. Blakus visneaudzinātākajiem vecākiem pie smilšu kastes nosakiet savas personiskās robežas.
7. Nekādā gadījumā neapsūdzi. “Tas liek kaunēties un izraisa aizsardzības reakciju,” saka psiholoģe. Vienkāršāk sakot – noved pie apsaukāšanās un cīņas. Vārdi “Nu kas tā audzina bērnus!” – ir slikts sarunas sākums. Turklāt šādā diskusijā problēmas būtībai nemaz nepievēršas.
8. Lai izvairītos no pārpratumiem un mīņāšanās uz vietas, runā tieši par to, ko gaidi no oponenta: “Mēs visi lūdzam Aleksandu nebaidīt mūsu meitu ar beigtu žurku. Vai jūs varētu to apspriest ar dēlu? Skolotāja solīja palīdzēt.”
9. Pat ja tevi sūta trīs mājas tālāk, esi draudzīgs. Tad neviens cits, izņemot tevi, nevarēs teikt, ka vakar saskārās ar briesmīgiem nekauņām. Turklāt vienmēr pastāv iespēja, ka tavs bērns var noklausīties sarunu. Un tas ir piemērs viņam.
10. Noskaidro tūlīt: vai tavā priekšā ir vecāks, kurš vienkārši neredzēja sarežģīto situāciju, nesaprata, kas noticis, vai cilvēks, kurš to ignorē, vai pat māca bērniem saulespuķu sēklu sēnalas bērt citu apavos. Pirmajā gadījumā var palīdzēt mierīga saruna. Otrajā ir maz cerības atrast kopīgu valodu un jums vienkārši jāturas tālāk no šiem puišiem.
11. Tas, kas ir pilnīgi nepieņemams, ir šantāža (“Atlaid bizi, citādi neatdosim lecamauklu!”) un nelūgti padomi. Bīsties pateikt ko līdzīgu: “Tas no tā, ka barojat viņu ar desām – no tā rodas agresija”, jo nākamā agresija notiks tavā virzienā.
12. Ne vienmēr vajadzīgi vecāki, ja vari tieši pateikt svešajam bērnam. Ir svarīgi atcerēties, ka tavā priekšā ir viegli ievainojams, neaizsargāts un daudz vājāks cilvēks par tevi visās nozīmēs. Nav briesmīgi pateikt: “Puisīt, lūdzu, atlaid durvis. Tu iespiedi manu zābaku… “.
13. Starp citu, vecāks, kuram piezvanīji, var piekrist, un pēc tam atstāt visus lūgumus bez atbildes. Tā arī notiek. Tāpēc vēlreiz runā ar skolotāju vai audzinātāju un obligāti – ar savu bērnu: “Ja Tīna atkal atnāks ar skaļruni un visu dienu kliegs uz tavu bērnu”, kur var paslēpties, kam zvanīt, kur ir ausu aizbāžņi, ko teikt meitenei un daudz ko citu.
14. Pat ja pilnīga savstarpējā sapratne nav panākta, svarīgi, ka noticis dialogs. Nebēdājies, neko darīt…
Avots: goodhouse.ru
