Viņš zina, ko darīs X stundā. Saruna ar zemessargu Gati Zamuru 30
“Mūsu uzdevums ir panākt sajūtu, ka Baltijas valstis pretinieks redz kā lielas problēmas,” saka Zemessardzes 17. Pretgaisa aizsardzības bataljona vecākais zemessargs GATIS ZAMURS. Viņam iepriekš nebijis domas saistīt sevi ar militārajām struktūrām, tomēr notikumi Ukrainā pamudinājuši iestāties Zemessardzē. Ikdienā viņš strādā par izpilddirektoru organizācijā “Latvijas koka būvniecības klasteris”. Pirms mēs sākam sarunu, G. Zamurs uzsver, ka viss, ko teiks, ir viņa personīgais viedoklis un ar to viņš nepārstāv Zemessardzi vai kādu citu organizāciju.
Kāpēc nolēmāt iestāties Zemessardzē?
Lēmuma racionālā daļa pirms pusotra gada bija saistīta ar notikumiem Ukrainā. Saprotams, ka Ukraina nav tālu, kas līdzīgs var notikt ar mums. Liela daļa cilvēku izvēlas to ignorēt. Esmu dzīvojis Francijā, taču savu tālāko dzīvi saistu ar Latviju. Varbūt ārzemēs ir skaistāk, labāk, sakārtotāk, ir pārticīgāka dzīve, tomēr tur man laimes hormons nerodas. Latvija ir mana dzimtene – ja šeit dzīvoju, tad man jādod savs pienesums valstij. Lēmuma emocionālā daļa ir saistīta ar to, ko esmu lasījis vēstures grāmatās, – karus neuzvar armijas, bet gan tautas. Zemessardze ir veids, kā iesaistos sabiedriskajos procesos. Es nevis internetā spiežu pogas “patīk” un “dalīties”, bet veltu laiku sevis trenēšanai un izglītošanai. Man arī ir sapratne, ko darīšu valsts apdraudējuma situācijā. Uzskatu, ka mūsu aizsardzības mugurkauls ir profesionālais dienests, bet Zemessardze ir tautas attieksmes spogulis. Mūsu pretiniekam Zemessardze ir kā viņa jaunībā salauztais celis. Viņš zina, ka tas sagādās problēmas visas dzīves garumā, kuras viņš nevar atrisināt un ignorēt.
Un kāda būs jūsu rīcība tā saucamajā X stundā, ja tāda pienāktu?
Būšu gatavs un zināšu, ko darīt – māku rīkoties ar ieroci, man ir sapratne par militāro taktiku, būšu savā bataljonā un sekošu vadības norādēm. X stunda ir emocionāls apzīmējums, jo mūsu darbības būs atkarīgas no apstākļiem – vai tā būtu došanās konvencionālā kaujā vai partizānu kara stratēģija vai kas cits – to nezinām. Mums nav jāstāv malā, neviens cits kā mēs paši sevi neaizsargāsim. Cerams, ka nekad nepiedzīvosim X stundu.
Ko mēs varam mācīties no Ukrainas pieredzes?
To, ka valsts aizsardzība nav ārpakalpojums. Ir tā saucamā 5. panta sekta, kuras pārstāvji skandē to un domā, ka mums pašiem nekas nav jādara, jo risinājums ir ārpusē. Bet Ziemeļatlantijas līgumā ir arī 3. pants, kas nosaka, ka katrai NATO dalībvalstij jārūpējas par savu aizsardzību. Dzīvojam nestabilā pasaulē, un mūsu uzdevums ir būt pēc iespējas sagatavotākiem.
