Viņš par hokeju un ne tikai to zina visu. Saruna ar sporta ziņu veidotāju un komentētāju Anatoliju Kreipānu 0
Atkal klāt hokeja pavasaris. Jau rīt Latvijas Neatkarības dienā Dānijas pilsētās Kopenhāgenā un Herningā startēs kārtējais Pasaules čempionāts hokejā, kuru Latvijas televīzijas 7. kanālā komentēs viens no pēdējo gadu labākajiem sporta komentētājiem, radio SWH sporta ziņu veidotājs Anatolijs Kreipāns. Kādas ir Latvijas hokeja izlases izredzes šajā čempionātā un kādēļ mums vajadzētu būt piesardzīgiem optimistiem – par to šajā intervijā.
Kā pagāja tava bērnība līdz Latgales puikas nonākšanai Rīgā?
Mana bērnība pagāja skolās, lauku darbos un visādās sporta nodarbībās. Es mācījos Naujenes astoņgadīgajā skolā, kur tagad ir novada muzejs, un pa vasarām man mājās glabājās teju viss sporta inventārs. Dzīvoju Krauju ciema pievārtē netālu no Daugavpils Krāslavas šosejas malā – tur, kur beidzas Daugavas loki. Bijām četri pieci čaļi, kas tur sportojām. Paši taisījām tāllēkšanas un augstlēkšanas bedres, izmēģinājām faktiski visu, izņemot kārtslēkšanu. Viens vecāks puisis nopietnāk sportoja, tas mūs, pašdarbniekus, aizrāva līdzi un tā aktīvi pagāja mūsu vasaras, līdz tumsai kaut ko darot. Ciematā bija arī stadions, ko šad tad izmantojām. Ziemā, kad aizsala dīķis un Daugava, dzenājām ripu. Ledus bija kā spogulis, un tālu nācās skriet pakaļ ripai, ja gadījās neprecīzs metiens.
Strīdējāmies arī ar kaimiņtanti, kuras ganībās gribējām futbolu spēlēt.
Trenēties futbolā sāku sestajā klasē. Tupināju to darīt Daugavpils 1. vidusskolā un spēlēju pat lauku sporta biedrības “Vārpa” čempionātā. Sporta skolotājs Romualds Zigmunds devītajā klasē ļoti gribēja, lai skrienu vidējās un garās distances, un teica, ka man nav futbolistam nepieciešamās miesas uzbūves. Tomēr bumbu spēles toreiz likās interesantākas. Kaut gan distanču slēpošanā man ir pirmā sporta klase, un var jau būt, ka no manis būtu iznācis labs vieglatlēts. Toties tagad sprintu skrien mans dēls.
Sportojot, protams, biju sācis interesēties par labākajām PSRS futbola un hokeja komandām un to sastāvus pat pa maiņām zināju no galvas. Lai gan mans tēvs ar sportu nekad nebija nodarbojies, arī viņu tas interesēja, īpaši bokss. Atceros, mēs naktī cēlāmies augšā, lai redzētu slavenā Muhameda Ali cīņu ar Freizeru, kuru no Manilas rādīja padomju televīzija. Profesionālais bokss nebija nekas labs, taču Ali pozitīvais tēls, jo bija atteicies karot Vjetnamā. Klikšķis manā dzīvē lielā mērā notika, pateicoties izlasītajai intervijai ar hokeja treneri Vladimiru Jurzinovu, kurā atklājās, ka viņš ir beidzis Maskavas Valsts universitātes žurnālistikas nodaļu. Tā bija laba ideja, kā, nekļūstot par čempionu, palikt sportā, un pēc vidusskolas beigšanas iestājos toreizējās P. Stučkas Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātes Žurnālistikas nodaļā.
Pie sporta sacensību komentēšanas jau uzreiz netiki?
Līdz pat pagājušā gadsimta 90. gadu sākumam biju tikai rakstošais žurnālists. No otrā kursa ļoti aktīvi iesaistījos Preses nama dzīvē. Par manu pirmo prakses vietu kļuva avīze “Rīgas Balss”, kur mani iekārtoja Jānis Motivāns, palīdzēdams izvairīties no braukšanas praksē ārpus galvaspilsētas uz lauku laikrakstu redakcijām. Togad notika PSRS Tautu spartakiāde, kuru aprakstot bija vajadzīgi papildspēki. Kad Jānis pārgāja uz “Padomju Jaunatni”, es viņam līdzi. Tā nu vairāk laika pavadīju Preses namā nekā fakultātē, pret ko lielākā daļa pasniedzēju izturējās saprotoši, jo redzēja, ka neblandos apkārt, un mans vārds itin bieži parādās preses slejās.
Es braucu kopā ar “Celtnieka” rokasbumbas komandu uz PSRS čempionāta spēlēm. Tās, kuras notika Rīgā, tāpat kā hokeju, komentēja mani vecākie kolēģi Juris Robežnieks un Jurijs Pašuba. Un vienreiz viņi man teica – klau, tu visu laiku esi kopā ar meistarkomandu, visu par viņiem zini, ej un runā mūsu vietā! Tajā laikā jau biju izgājis diktores Antas Rugātes pareizrunas skolu un ticis vaļā no valodas netīrumiem. Ja nemaldos, pirmoreiz komentēt pie mikrofona apsēdos “Celtnieka” spēlē ar Zaporožjes komandu Sporta manēžā. Neapzināti veidota informācijas bāze man jau bija, vienīgi trūka praktisko iemaņu, bet vecākie kolēģi norādīja, ka jārunā tā, lai būtu interesanti klausīties arī vienkāršiem skatītājiem. Palīdzēja gan tas, ka, tik daudzus gadus rakstīdams, jau biju pamatīgi iefiltrējies sporta vidē, gan izcili valodnieki “Padomju Jaunatnē” ar Elenu Blūmentāli priekšgalā, kas latviešu valodas kultūru turēja ļoti augstā līmenī. Slīpējot tekstus uz papīra, sanāk tos noslīpēt arī galvā. 1994. gadā Latvijas televīzijā izveidoja Sporta studiju, un tā es šajā darbā tiku ierauts iekšā.
Nu sakrājusies milzīga faktu un pieredzes bagāža – tu varētu komentēt jebkuru sporta spēli?
Nē, es nevis nevaru, bet negribu. Kādreiz komentēju basketbolu, bet tagad apzināti esmu pagājis malā. Visu nevar paspēt, jo katras spēles, vienalga, vietējā vai pasaules mēroga, komentēšanai ir nopietni jāgatavojas, turklāt apritē ienāk jauni čaļi, kuriem arī jādod iespēja sevi apliecināt. Ja es kādu sporta veidu pārzinu tikai sporta ziņu līmenī, tad neparakstos. Ar pamatlietu zināšanu ir stipri par maz. Esmu komentējis volejbolu, bet tad līdzi aicināju bijušo volejbolistu Valtu Mihelsonu vai kādu zinošāku kolēģi.
Bet, komentējot notikumus hokeja laukumā, tu jūties kā zivs ūdenī.
Hokeja translācijās nonācu, pateicoties tagadējam Latvijas Hokeja federācijas viceprezidentam Viesturam Koziolam, jo pirms tam hokeja komentētāju netrūka un man pietika ar futbolu, vieglatlētiku, biatlonu un motoru sportiem. Biju komentējis 2008. gada pasaules hokeja čempionātu Halifaksā. Lieki teikt, hokejs man nebija sveša lieta, jo reti kuru vecā Rīgas “Dinamo” spēli laidu garām, pazinu daudzus tā laika spēlētājus. Hokeja vidi zināju ne sliktāk kā futbola, vienīgi nebija iespējas sevi realizēt. Dibinoties Kontinentālajai hokeja līgai (KHL), turpat Halifaksā pasaules čempionāta laikā ar Viesturu dzērām kafiju, un viņš paziņoja, ka tiekot atjaunots “Dinamo” un man piedāvāja komentēt spēles, jo līgumi ar televīziju jau esot parakstīti. Tā nu es 2008./2009. KHL sezonā ieniru šajā jomā, un vairs nevaru iznirt. Protams, daudz kas atkarīgs, kurā televīzijas kanālā spēles tiek rādītas, bet šajā hokeja pavasarī tiesības iegādājusies LTV7 un 360TV, tā ka man atkal būs ko darīt – 19 pasaules čempionāta spēles komentēšu kopā ar Jāni Stepīti.
Kāda ir tava prognoze, kā šajā pasaules čempionātā nostartēs Boba Hārtlija vadītā Latvijas izlase, kurai pārbaudes spēlēs klājās diezgan bēdīgi?
Pēc šobrīd parādītā izlases snieguma vēl grūti spriest, jo lielāko daļu spēļu uz ledus pavadīja izlases tuvākie rezervisti. Lai kādi arī būtu trenera mērķi, domājot par izlases nākotni, zaudējumi komandas noskaņojumu neuzlabo un optimismu nevieš. Pēdējiem hokejistiem, kas ieradušies no Eiropas un Ziemeļamerikas, bez spēļu prakses nebūs viegli iekļauties izlases kopējā zīmējumā. Es domāju, ka ceturdaļfinālā mums būs ļoti grūti iekļūt bez labākajiem vārtu guvējiem Laura Dārziņa, Kaspara Daugaviņa un Zemgus Girgensona, kurš pats gan nav tik rezultatīvs, taču ar savu cīņas sparu rada labus vārtu gūšanas momentus partneriem. Neesmu ne optimists, ne pesimists. Man šķiet, vispirms vajadzētu nodrošināt palikšanu elites divīzijā, un tikai tad domāt par ceturtdaļfinālu. Būsim reāli – visas astotniekā esošās komandas ir objektīvi spēcīgākas par mums, kaut gan esam pierādījuši, ka kādā atsevišķā spēlē varam arī uzvarēt gandrīz visas. Taču viena spēle un viss turnīrs ir divas dažādas lietas.
Cerēsim, ka, gatavojot izlasi, Bobs Hārtlijs zina, ko dara, ja reiz uzņēmies atbildību par hokejistu negūtajiem vārtiem.
Pirmajā gadā ar Bobu pie izlases stūres bija vispārēja sajūsma, turklāt vinnējām pirmās trīs spēles pēc kārtas. Otrais gads, negribu teikt, ka būs sliktāks, bet pavisam citāds. Jo trenera darba stils jau zināms, emocijas rimušas un sasniegtie rezultāti būs objektīvāki.
Spriest vēl pāragri, jo šoreiz Latvijas izlases sastāvā nebūs daudzu iepriekšējo gadu līderu un nevaram tos kā hokeja lielvalstīs aizvietot ar citiem, jo mums vienkārši nav no kā izvēlēties.
Ir tikai tie spēlētāji, kas ir. Varam jau šajā situācijā saskatīt arī pozitīvo – sastāvā tika daži talantīgi censoņi, kuri pirms tam nebūtu izturējuši konkurenci, kā, piemēram, savulaik Artūrs Irbe, kurš, Vitālijam Samoilovam bieži esot PSRS izlases rindās, iekaroja Rīgas “Dinamo” pirmā vārtsarga vietu un vēlāk kļuva arī par NHL leģendu.
Skatoties Latvijas izlases pārbaudes spēles un redzot tik daudz ielaisto vārtu, vai nemāc bažas par mūsu vārtu drošību pasaules čempionātā?
Tieši par vārtsargu līniju man bažu nav, jo ir Kristers Gudļevskis un Elvis Merzļikins, kurš cīnījās Šveices čempionāta finālā un ir ļoti labā kondīcijā. Žēl, ka sezonas laikā traumas bija guvuši Ivars Punenovs un Jānis Kalniņš, un uz pārbaudes spēlēm treneriem nebija lielas izvēles. Vienīgi nezinu, kāpēc kāds no jaunajiem vārtsargiem netika paaicināts, piemēram, Jānis Voris, kurš ļoti labi nospēlēja U–18 pasaules čempionātā, vai Gustavs Dāvis Grigals, kuram sezona Ziemeļamerikā jau bija beigusies. Lai kaut vai “aposta gaisu”. Mums ir vesela plejāde ar jauniem, talantīgiem vārtsargiem.
Vēl uztrauc mazais gūto vārtu skaits.
Skatoties uzbrucēju salikumus pa maiņām pārbaudes spēlēs, man reizēm tie likās diezgan neloģiski, taču treneri acīmredzot meklēja optimālo variantu un cerēja, ka kāds no uzbrucējiem pēkšņi izšaus. Ceru, ka svaigumu uzbrukuma līnijā iedos Ronalds Ķēniņš, Rūdolfs Balcers un Teodors Bļugers. Galu galā puišiem jau pašiem gribas labi nospēlēt. Šogad pasaules čempionāta kalendārs ir tāds, ka jāpaņem punkti jau pirmajā spēlē pret Norvēģiju 5. maijā. Uzvara šajā spēlē varētu emocionāli pacelt Latvijas izlasi.
Pieturzīmes:
Bez kā tu nevari iedomāties savu dienu?
Bez radio SWH sporta ziņām.
Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?
Bieži nepacietīgs, neiecietīgs pret haltūrām un pārāk pretimnākošs, jo nereti nespēju pateikt “nē”.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Svešu, uz ielas vai sabiedriskajā transportā satiktu cilvēku pateicības vārdi par manu darbu.
Labākā izklaide?
Mans darbs, jo daru to, kas man patīk. Un sporta zāles apmeklējums divas trīs reizes nedēļā fiziskās formas uzturēšanai.
