E. Līcītis: – Esat izteicies, ka pieskatīsiet ministru izvēles procesu, diezgan augstu novērtējāt kultūras ministri, brīdinājāt, ka, vadot Eiropas prezidentūru, amatos jāliek profesionāļi. 10
– Jā, man liekas, ka kultūras ministrei ir labs nākotnes potenciāls, un es vērtēšu visus partiju ieteiktos kandidātus. Lai nominētu premjeru, man tomēr jāredz, ko viņš aicina savā valdībā. No tā būs sapratne, ko valdības vadītājs gribēs izdarīt. Man ir pārliecība, ka, novienojoties par premjeru un koalīcijas sastāvu, tālāk šoreiz būs vienkāršāk. Ir pietiekami daudz cilvēku, kas konkrētos posteņos sevi jau diezgan labi parādījuši.
V. Krustiņš: – Derīgi būtu atstāt visus esošos ministrus?
– Nē, būs arī objektīvas pārmaiņas.
M. Antonevičs: – Tad taču laikus jārunā ar SAB vadītāju, lai atkal nesanāk ka iepriekšējā valdībā. Vienam ministram nedod pielaidi, otrajam.
– Tas tiks izdarīts, bet arī šeit vajadzētu pieņemt skaidru regulējumu. Šīs pielaides nav iedotas uz mūžu. SAB to var koriģēt, vērtēt esošo situāciju, lietot mērauklas.
V. Krustiņš: – Esat materiāli neatkarīgs cilvēks. Jums nevajag no Saeimas ne dzīvokli, ne auto, to mēs zinām.
– Tā tas ir, nevajag.
– Bet ikvienam ir pagātne. Draugi, labi paziņas, simpātiski un mazāk paciešami cilvēki. Vai šādi apstākļi nevar jūs ietekmēt amatpersonu izvēlē?
– Mani dzīve ir pietiekami izskolojusi, lai es tādā veidā neietekmētos un nerīkotos. Man ir skaidri principi, kā ir ar tiem, ar kuriem kopā strādāju. Es nepiedodu pat vienu zaudētas uzticības reizi…
– … esat arī pret mazu nodevību?
– Kas ir maza, kas liela – ja uzticības robeža pārkāpta, tad pārkāpta. Viss.
