– To var teikt. Tomēr gribētos jūs iepazīstināt ar politologa no Austrālijas profesora Ulda Ozoliņa teikto. Latvijai valdībā vajagot valsts būvētājus. Valdis Dombrovskis gan esot bijis perfekts tehnokrāts, kurš atradies pareizajā vietā, pareizajā laikā, taču viņam nav bijušas aktuālas kultūras, tautisko jūtu un nacionālas lietas. Ozoliņš saka: “Ļoti cienu Sandru Kalnieti un Robertu Zīli, bet domāju, ka viņiem būt Briselē ir ļoti ērti pašiem, bet ne Latvijas interesēm.” Un arī Laimdotu Straujumu politologs Ozoliņš vēlējies redzēt “spēcīgāku” kā politisku personu. 10
– Katram ir viedoklis no sava skatpunkta un paša pieredzes. Negribu piekrist, un man tāda sajūta neradās, ka Dombrovskis bija “tehnisks” vadītājs, neveltot uzmanību pārējām sfērām. Viņš centās rast risinājumus daudzviet, un, ja nebūtu Dombrovska, nebūtu Rīga kā Eiropas kultūras galvaspilsēta ar attiecīgajiem finanšu ieguldījumiem. Arī sportam Dombrovskis pievērsa sevišķu vērību. Savukārt Straujumas kundzes premjerēšanas laiks ir bijis īss un vienlaikus sarežģīts. Viņai burtiski uzgāzās virsū darbu gūzma, un nebija ko cerēt, ka varēs radīt vīzijas, bet gan bija jānodarbojas ar praktiskām lietām. Laimdota ir stiprs cilvēks, ne katrs izturētu šo pleciem uzgūlušos smagumu. Redzēju, kā viņa jutās pašā sākumā. Tāpēc nevērtēsim kritiski Straujumas kundzi pēc tik īsa perioda amatā. Viņa jūtami iet uz augšu, pildot premjeres pienākumus.
– Ir jau teikts, ka viņa ir jūsu draudzene.
– Katrs var vērtēt citādi, bet es viņai ticu, un Laimdota ir godīgi šo laiku nostrādājusi.
– Nekas jau nav iebilstams pret viņas pārapstiprināšanu…
– … bet tā ir koalīcijas izvēle. Un vēl ir liels jautājums, vai Straujuma pati piekritīs turpināt veikt pienākumus. Pirmajā reizē tā izvēle bija vienkāršāka, bet tagad viņa labi saprot, ko šis amats nozīme.
– Jūs esat sacījis, ka priekšā stādītie premjera kandidāti nemaz neesot tie īstie. Esot “neredzamie”, otrā rindā stāvošie, kas varot parādīties.
– Katrai partijai sava taktika. Tiešām apskaužami ir igauņi, kuri prata izlolot to jauno cilvēku, kurš kļuva par valdības galvu Ansipa vietā. Latvijas partijās tāds mērķtiecīgs darbiņš diemžēl nenotiek, kad cilvēkus gatavo pakāpi pēc pakāpes politiskai karjerai.
– Mums taču arī ir Hārvarda universitāti beigušie – nav nemaz tik šķidri.
– Laba izglītība un gudrs cilvēks – tas ne vienmēr līdz sasniegt rezultātus politikā. Praktiskais darbs, profesionālā izaugsme – tas ir vienīgais, pēc kā novērtēt politiķus, kurus liekam ministra un jo sevišķi premjerministra postenī.
– Tad jau nekas cits jums neatliek, ka aicināt amatā premjera kandidātu Lembergu, kurš taču ir pieredzējušākais vīrs.
– Kurš viņu spēs pārliecināt nākt to darīt? Es jau teicu par Latvijas paradoksu, kad izliek it kā premjera kandidātus, kas faktiski ir tikai partiju vilcēji – lokomotīves. Tas nav nelikumīgi, bet šādiem kandidātiem nav ne mazākās domas ieņemt premjera amatu. Tāda ir reālā situācija.
