FOTO. “Viņš nebaidās nebūt perfekts, nekad neatsakās mēģināt!” Karsto punktu žurnālistam Sandijam Semjonovam 50! 8
Latvijas karsto punktu žurnālistam, jauneklīgajam Sandijam Semjonovam šogad jau 50! Viesojoties raidījumā “Daudz laimes, jubilār!” Sandijs smejas, ka neko daudz no savu profesionālo gaitu sākuma gan neatceras, taču Latvijas Televīzijas bagātais arhīvs glabā vairāk nekā 250 vienību: video projektus, sākot jau no 90. beigām, kad talantīgais žurnālists sāka darbu ziņu raidījumā “Panorāma”.
Ceļā ar kameru
Profesija ir gan Sandija izaicinājums, gan dzīvesveids: “Ceļā ar kameru!” – lūk, vārdi, kas raksturo viesi, ar ko raidījums “Daudz laimes, jubilār!” atklāj Latvijas Televīzijas 70. jubilejas sezonu.
“Esmu žurnālists, režisors un producents jeb dokumentālo stāstu veidotājs. Apbrīnoju neatkārtojamo dabā un aizraujos ar cilvēka būtības izziņu,” tā savas darbošanās motīvus savulaik iezīmējis aizrautīgais un drosmīgais žurnālists. Un faktā, ka no savas profesionālās darbības sākuma viņš neko daudz neatceras, nav nekā pārsteidzoša: šķiet, tagadnes un nākotnes plāni Sandijam allaž zīmējušies tik lieli, ka skatīties pagātnē nudien nav laika.
Aculiecinieks vārdā Žanna
“Aculiecinieks” – tā saucas viens no “Panorāmas” dokumentālajiem projektiem, kas ir nelielas dokumentālas filmiņas par visdažādākajām tēmām. Tādas daudzkārt veidojis arī Sandijs pats. Taču raidījumam “Daudz laimes, jubilār!” aculiecinieks nozīmē kaut ko citu. Proti, tas ir cilvēks, kas atceras jubilāra dzīvē epizodes, ko pats gaviļnieks ir aizmirsis. Un arī šoreiz raidījuma veidotāji tādu ir – laimīgā kārtā! – atraduši.
Proti, raidījuma aicinājumam laipnu “jā” teikusi Jana Semjonova, kas tolaik vēl citā uzvārdā, Latvijas Televīzijas Ziņu dienestā ieradās kā jauna žurnālistikas studente, savukārt Sandijs bija viņas darba skolotājs. Abi sapazinušies pie “Panorāmas” darbu plānošanas informatīvās tāfeles, un jautājot, kā šarmanto meiteni sauc, jaunais darbskolotājs nemaz nezinājis, ka tiek izjokots: “Žanna!” – Jana, slēpjot smaidu, droši atbildējusi. Sandijs neapjucis un uz darba tāfeles skaidrā latviešu valodā uzrakstījis francisko: “Žanna d’ Arka”.
Veicot atkāpi abu jauno žurnālistu iepazīšanās stāstā un pasteidzoties priekšā laika ritējumam pirms 25 gadiem, jāatzīst, ka Jana patiešām ir ļoti varonīga meitene: abiem ar Sandiju ir četri bērni – divas meitas un divi puiši – un, ņemot vērā, ka tētis gaužām bieži mēdz būt tālu prom – dažādos, bieži ekstrēmi izaicinošos punktos visos pasaules kontinentos – rūpes par bērnu pulku, kas jāsavieno ar atbildīgu amatu darbā, tas nudien nav viegls uzdevums.
Drosme nebūt perfektam
Sveikt tēti ieradusies arī Semjonovu bērnu četrotne, kas noklausījušies mammas stāstā, dalās arī savos stāstos par tēta ietekmi sportā, mūzikas gaumē un drosmē uzdrīkstēties: “Tētim piemīt spēja mācīties darot: viņš nebaidās nebūt perfekts, nekad neatsakās mēģināt!”
Sandijs pats to kādreiz skaidrojis ar vēlmi neveidot par sevi mākslīgu iespaidu, neīstu tēlu: “Mani vienmēr ir interesējis vest skatītāju līdzi, kā galveno šajā kameras pusē saglabājot patiesumu.”
Karsto punktu žurnālists
Drosmes robežu pārkāpšanas laiku Semjonova profesionālajā karjerā var datēt ar 2000. gadu sākumu. Mazo dokumentālo filmu projekts “Aculiecinieks”, pētnieciskais raidījums “De facto”, arī “Panorāmas” sižeti – dažādos projektos parādās jaunā Sandija Semjonova un viņa drauga, operatora Ģirta Straustiņa reportāžas no Afganistānas.
Vai, piemēram, sižets ar nosaukumu “Karš, kas izmainīja Krieviju” – stāsts par karu Čečenijā, kam toreiz, sižeta veidošanas laikā (2005) aprit 10 gadi. Sižeta sākums un atklāj Sandiju, kādu mēs viņu vēlāk redzam daudzās reportāžās – neformāli sēžot uz kādas Maskavas tilta malas, Semjonova vēstījums ir izaicinošs: “Šeit, Krievijā žurnālistus bez ideoloģiskās varas uzraudzības nelaiž nekur, taču mūs tas nebaida: mēs savu stāstu izstāstīsim paši!” – un raidījumā turpinās dokumentāli un dramatiski stāsti par Čečenijas kara aculieciniekiem, gan vīriem, gan sievām, par sekām un konsekvencēm, uzdodot jautājumu: “Vai to var piedot?”
