Viņš ne tikai piedalījās, bet arī teorētiski pamatoja visnežēlīgākās represijas. Kādu cilvēku uz Latviju atsūtīja Staļins? 20
Jānis Riekstiņš, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Andreja Višinska vārds ir labi pazīstams, ja par viņu runā kā Kremļa pilnvaroto Latvijā 1940. gada jūnijā un aktīvu jaunās “valdības” formētāju, kā arī citu, ar okupētās valsts sovetizāciju saistīto pasākumu diriģentu.
Toreizējam PSRS Tautas komisāru priekšsēdētāja vietniekam, Latvijā ierodoties, jau bija krietna pieredze “tautas ienaidnieku” apkarošanā.
“Nacionālo operāciju” īstenotājs
Persona, kuru PSRS diktators Josifs Staļins komandēja uz Rīgu, iepriekš bija pildījusi PSRS prokurora pienākumus, bijusi arī viena no 1937./1938. gada Lielā terora “nacionālo operāciju” īstenotājiem, atbildīga par daudzu tūkstošu tolaik PSRS dzīvojošo latviešu nāvi.
Represijas pret PSRS mazākumtautībām saistījās ar Staļina priekšstatiem par kapitālistisko valstu “naidīgo ielenkumu”, tuvā kara draudiem, bailēm no ārvalstu spiegiem un diversantiem.
Tamdēļ nav nejaušība, ka poļi, vācieši, latvieši, somi, grieķi, kā arī citu nacionālo mazākumtautību piederīgie kļuva par nežēlīgu represiju upuriem.
Kādā Iekšlietu tautas komisariāta (IeTK) darbinieku apspriedē PSRS IeTK vadītājs Nikolajs Ježovs norādīja: “Ja arī tiks nošauti lieki tūkstoši cilvēku, no tā sevišķas nelaimes nebūs.”
“Staļins, manuprāt, īstenoja ļoti pareizu līniju: lai noripo lieka galva, bet nebūs svārstīšanās ne kara laikā, ne pēc tā,” vēlāk pārliecinoši paziņoja PSRS Vissavienības komunistiskās (boļševiku) partijas (VK(b)P) centrālkomitejas Politbiroja loceklis un PSRS Tautas komisāru padomes priekšsēdētājs Vjačeslavs Molotovs.
Pēc Staļina tuvākā līdzgaitnieka domām, masu represijas bija parasta padomju sabiedrības “profilaktiskā tīrīšana”.
Lielā terora laikā no 1937. gada 25. augusta līdz 1938. gada 15. novembrim izskatīja lietas par 345 713 cilvēkiem, kuri bija arestēti “nacionālajās operācijās”.
Notiesāja 335 513 cilvēkus. No tiem ar nāves sodu – 247 151 cilvēku, tas ir 73% no kopējā skaita. Pa “latviešu līniju” arestēja apmēram 23 tūkstošus, no kuriem notiesāja 22 360 cilvēkus. 16 573 cilvēkiem (74%) piesprieda nāvi.
Ježova–Višinska tandēms
“Nacionālajās operācijās” arestētos dalīja divās kategorijās. Pirmajā ieskaitīja “spiegus”, “diversantus”, “kaitniekus” un “sacelšanās dalībniekus” – tie bija jānošauj.
Otrajā tos, kurus pienācās ieslodzīt cietumos un nometnēs uz laiku no 5 līdz 10 gadiem – tie skaitījās mazāk aktīvie “tautas ienaidnieki”.
Par visu “nacionālo operāciju” modeli un standartu kļuva Ježova 1937. gada 11. augusta pavēle par poļu represēšanu. Saskaņā ar to represēto sodīšanai izveidoja īpašus “divniekus”.
Pavēlē tika noteikts: “Par izmeklēšanas laikā pie pirmās un otrās kategorijas pieskaitītajiem katrās 10 dienās tiek sastādīti saraksti (IeTK lietvedībā tos dēvēja par “albumiem”. – Aut.) ar īsu izmeklēšanas un aģentūras materiālu, kas raksturo arestētā vainu, izklāstu. Tos nosūta galīgai apstiprināšanai PSRS IeTK.
Pieskaitīšanu pie pirmās vai otrās kategorijas uz aģentūras un izmeklēšanas materiālu pamata izdara republikas iekšlietu tautas komisārs vai IeTK apgabala un novada pārvaldes priekšnieks kopā ar attiecīgo republikas, apgabala un novada prokuroru.
Saraksti uz PSRS IeTK tiek nosūtīti ar attiecīgo republiku iekšlietu tautas komisāru, IeTK pārvalžu priekšnieku un attiecīgo republiku, apgabalu un novadu prokuroru parakstiem (tā radās tā saucamie “vietējie divnieki”. – Aut.). Pēc tam kad sarakstus apstiprinājis PSRS IeTK un PSRS prokurors (Maskavas “divnieks”. – Aut.), spriedums nekavējoties tiek izpildīts.”
Tādējādi daudzu tūkstošu cilvēku likteņu izlemšana nonāca PSRS iekšlietu tautas komisāra Ježova un PSRS prokurora Višinska rokās. Višinskim vajadzēja nodrošināt likumības ievērošanu, taču tā vietā viņš, parakstot nāvessodus absolūti nevainīgiem cilvēkiem, kļuva par bendi.
Par lietu izskatīšanu Maskavas “divniekā” bijušais IeTK sekretārs Īzaks Šapiro vēlāk liecināja: “Līdz 1938. gada martam visas masu operāciju izmeklēšanas lietas Ježova uzdevumā izskatīja Cesarskis (V. Cesarskis – PSRS IeTK 8. daļas priekšnieks. Arestēts, nošauts 1940. gadā. – Aut.) un Minajevs (A. Minajevs – PSRS IeTK Valsts drošības galvenās pārvaldes daļas priekšnieks. Arestēts, nošauts 1939. gadā. – Aut.).
Viņu izskatītās lietas tika noformētas protokolu veidā, kurus bez jebkādas pārbaudes, pat bez to lasīšanas parakstīja tautas komisārs [Ježovs], bet tāpat mehāniski parakstīja prokurors [Višinskis]. Pēc Cesarska aiziešanas (bet tajā laikā bija sakrājies vairāk nekā 300 tūkstoši izmeklēšanas lietu) lietu izskatīšanai piesaistīja ierindas daļu priekšniekus.
Taču stāvoklis nevis uzlabojās, bet pasliktinājās. Daļu priekšnieki to uzskatīja par lieku slodzi un centās vienā vakarā izmeklēt ne mazāk kā 200–300 izziņu.
Pēc būtības tā bija izziņu štempelēšana bez kritiskas pieejas, bet cilvēkus notiesāja ar 10 gadu ieslodzījumu vai nošaušanu. Lietu izskatīšana tika noformēta ar protokoliem, kurus iesniedza Ježovam vai Frinovskim (M. Frinovskis – PSRS iekšlietu tautas komisāra pirmais vietnieks, PSRS IeTK Valsts drošības galvenās pārvaldes priekšnieks. Arestēts, nošauts 1940. gadā. – Aut.) vai Višinskim un Roginskim (G. Roginskis – PSRS prokurora vietnieks. 1939. gadā atbrīvots no darba un arestēts. 1941. gadā notiesāts ar brīvības atņemšanu uz 15 gadiem. – Aut.), kuri šos protokolus parakstīja, tos nelasot un nepārbaudot.”
“Gļēvulis un pielīdējs”
Tikai 1937. gada 29. decembrī vien Ježovs un Višinskis “izskatīja” IeTK Ļeņingradas apgabala pārvaldes iesniegtos sarakstus par 1000 personām, apsūdzētām “spiegošanā Latvijas labā”.
Nāvessodu piesprieda 992 cilvēkiem. Tā nebija galējā robeža. Piemēram, 1938. gada 15. janvārī “divnieks” izskatīja sarakstus par 1884 cilvēkiem. Absolūtam vairākumam piesprieda nāvessodu.
Ježovu no PSRS iekšlietu tautas komisāra amata atbrīvoja 1938. gada 25. novembrī. 1939. gada 29. janvārī jaunais iekšlietu tautas komisārs Lavrentijs Berija, VK(b)P CK sekretārs Andrejs Andrejevs un VK(b)P CK organizatoriskā – partijas darba nodaļas vadītājs Georgijs Maļenkovs speciālā ziņojumā Staļinam cita starpā norādīja: “Nepieciešams atzīmēt, ka visas norādītās nelietības, likuma izkropļojumi (arestu un izmeklēšanas lietā) tika veikti ar PSRS Prokuratūras (b.b. Višinska un Roginska) sankciju un atbalstu.”
Ježovu arestēja 1939. gada 10. aprīlī un pēc ilgām pratināšanām 1940. gada 3. februārī piesprieda nošaušanu. PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģijas priekšsēdētājs Vasilijs Ulrihs aizliedza Ježovam pieminēt Višinska vārdu.
Tomēr galvenā kara prokurora vietnieks Nikolajs Afanasjevs, kurš piedalījās Ježova pratināšanā, vēlāk memuāros rakstīja: “Kad es viņam atgādināju viņa iepriekšējā izmeklēšanā dotās liecības, N. Ježovs pēkšņi uzsprāga: “Bet sakiet, biedri prokuror, kur tagad ir tā meņševiku kuce un m…ka, kamdēļ man par viņu ir jāatbild? (jaunības gados Višinskis bija meņševiks. – Aut.).”
Uz prokurora jautājumu, par ko ir runa, N. Ježovs izkliedza: “Es par to kuci – Višinski … es taču neesmu jurists. Tieši viņš vienmēr ieteica man un Josifam Visarionovičam [Staļinam], bet tagad kas, Ježovs sēd izolatorā, bet viņš krūmos.”
Tālāk Ježovs stāstīja, ka tieši Višinskis 1937. gadā, būdams pie Staļina, Ježova klātbūtnē ieteicis pielietot spēku, lai piespiestu atzīties arestēto Padomju Savienības maršalu Mihailu Tuhačevski, kuru drīzumā nošāva apsūdzībā par “militāri fašistiskās sazvērestības” organizēšanu.
Staļins piekrita un to uzskatīja par sankciju spīdzināšanas piemērošanai. Višinskis Ježovam apgalvojis, ka prokuratūras orgāni neņems vērā arestēto iesniegumus par piekaušanu un spīdzināšanu.
Par pašu Višinski Afanasjevs raksta: “Arēji stingrs, prasīgs. Vispār cilvēks, kurš apzinājās savu “svaru”, atklāti izrādīdams, ka stāv tuvu “augšām” un ka pats ir viens no tiem, kas lietas veido pašā augšā.
Tāds Višinskis bija padoto priekšā. Patiesībā Višinskis bija cilvēks ar sīku dvēseli – gļēvulis, karjerists un pielīdējs.
Tā ka viss Višinska “nozīmīgums” – tā patiesībā bija provinciālā aktiera pozēšana un triki. Viņš līdz nāvei baidījās par savu karjeru un savu menševistisko ādu.”
“Staļina vāle”
1939. gada 4. augusta pratināšanā PSRS IeTK izmeklēšanas daļas vecākais izmeklētājs Jesaulovs uzdeva Ježovam jautājumu, kādā veidā viņam, īstenojot acīmredzami noziedzīgo represiju praksi, izdevies “apmānīt” prokuratūras orgānus.
Ježovs atbildēja, ka tāda plāna nav bijis, taču apgabalu, novadu un tāpat PSRS prokuratūras prokurori nevarēja neredzēt izmeklēšanas datu falsifikāciju, jo kopā ar IeTK bija atbildīgi par šo lietu izmeklēšanu.
“Bet vai tad PSRS prokuratūra neredzēja šīs noziedzīgās mahinācijas?” jautāja izmeklētājs. Ježovs: “PSRS prokuratūra, protams, nevarēja nepamanīt visus šos noziedzīgos izkropļojumus. PSRS prokuratūras un arī PSRS prokurora Višinska izturēšanos es izskaidroju ar viņu bailēm sastrīdēties ar IeTK un vēlēšanos parādīt sevi ne mazāk “revolucionāru” masu represiju īstenošanas ziņā.
Pie šāda secinājuma es nonāku vēl arī tamdēļ, ka Višinskis ne vienreiz vien man personīgi stāstīja par desmitiem tūkstošiem prokuratūrā ienākušajām sūdzībām, kurām viņš nepievēršot uzmanību.
Tāpat visu masu operāciju veikšanas laikā es neatceros nevienu Višinska protesta gadījumu, bet bija gadījumi, kad viņš uzstāja par vēl daudz bargākiem spriedumiem tām vai citām personām.”
Kaut pār Višinska galvu vairākkārt savilkās tumši mākoņi, tomēr represēts viņš netika.
Simboliski, ka 1948. gadā, kad ANO pieņēma Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, PSRS pozīciju izklāstīja tieši Višinskis, kurš tad bija PSRS pastāvīgais pārstāvis ANO.
Visu mūžu viņš bija iestājies, lai par jebkādām citādas domāšanas izpausmēm tiktu piespriests nāvessods, bet tagad viņš bargi aizrādīja, ka deklarācijā nekas neesot teikts “par tiesībām uz ielu demonstrācijām”.
Višinskis ne tikai personīgi piedalījās visnežēlīgākajās politiskajās represijās, bet tās pamatoja arī teorētiski. Kaitējums no viņa “teorētiskajām atziņām” juridiskajai zinātnei bija ne mazāks kā no viņa vadītajiem politiskajiem procesiem.
Ne velti laikabiedri viņu dēvējuši par Staļina “teorētisko vāli”. Un tā žēlastību nepazina.
