Viņš dzēra, man bija paģiras 0
Veronika Ļebedeva nekautrējas teikt, ka ir līdzatkarīga. Agrāk viņa to nezināja. Tikai juta, ka ļoti cieš, ka dzīve nav izdevusies. Par vīra dzeršanu un sapostītajām attiecībām šaustīja sevi. Pati sevi sabradāja kā personību.
Lai tikai vīram labi…
– Reiz man uzdāvināja naudu, izdomāju – nopirkšu fotoaparātu, varēšu bildēties, paliks piemiņa. Veikalā pētīju jauno pirkumu, pārdevējs nofotografēja mani.
Tagad reizēm ielūkojos šajā bildē. Tā līdz sāpīgumam atgādina, kā tolaik dzīvoju un jutos. Sagumis stāvs, pelēka, drūma, nelaimīga seja. No manis bija palikušas tikai drupas.
Ar vīru bijām kopā divdesmit gadus. Sākumā netrūka ne mīlestības, ne laimes, ne skaistu attiecību. Prasmīgs un čakls vīrietis. Vienīgi – viņam patika iedzert, un viņš neprata apstāties.
Ar vīru bijām kopā divdesmit gadus. Sākumā netrūka ne mīlestības, ne laimes, ne skaistu attiecību. Prasmīgs un čakls vīrietis. Vienīgi – viņam patika iedzert, un viņš neprata apstāties.
Vīrs arvien biežāk tusēja siltās kompānijās. Mēs ar meitiņu sēdējām mājās un gaidījām. Protams, ka apvainojos, raudāju. Domāju, ka ar to viss izteikts – vai tad viņš nesaprot, kāpēc?!
Vīrs nebija no tiem, kas plosto nedēļām. Vienkārši bieži iemeta. Litru alus katru vakaru – tas obligāti. Es uzreiz redzēju, ja viņš bija lietojis alkoholu. Citas acis, cita seja – kļuva ne tāds, kāds man patika. Par ko lai tērzēju ar iedzērušu? Klusēju, novērsos. Tā kā viņš sāka iedzert katru vakaru, drīz vien īsti vairs nesarunājāmies. Ne vairs skaistu attiecību, ne saskaņas gultā.
Man joprojām nepatīk svētki. Tas nelāgo atmiņu dēļ. Ja tuvojās kādas viesības, zināju, ka atkal būs pudeles, dzeršana, skandāls.
Vīrs nevēlējās, ka tiekos ar savām draudzenēm. Arī pats ar mani kopā nekur negāja. Nācās aizmirst par teātriem, koncertiem un citām izklaidēm. Viesos gājām tikai tad, ja viņš gribēja sēdēt pie automašīnas stūres. Tad bija skaidrs, ka nedzers. Taču tā notika reti.
Mainījās viņa raksturs – kļuva straujš, nesavaldīgs, agresīvs. Bija reizes, kad muku prom, patvēros pie mammas. Sākumā viņš vēl centās mierināt – nu, labi, labi, tas vairs neatkārtosies. Pēc tam, kad reiz piedzēries man iesita, uzstāju – mums vajadzētu doties pie psihologa. Vīrs piekrita. Taču uzreiz neaizgājām, un tā arī palika. Dažkārt arī pats teica: viss, iešu kodēties. Bet neko jau nedarīja.
Protams, ka viņu lamāju, zāģēju, draudēju. Vīrs tikai atteica: ar mani viss kārtībā, ja gribu, varu vispār nedzert.
Viņam sākās problēmas ar sirdi, dakteris teica, ka jāmet nost pīpēšana. Es pavaicāju – vai alkohols sirdi nebendē? Tā bija izdevība vīram parādīt patiesību. Taču ārsts to neapstiprināja.
Viņam sākās problēmas ar sirdi, dakteris teica, ka jāmet nost pīpēšana. Es pavaicāju – vai alkohols sirdi nebendē? Tā bija izdevība vīram parādīt patiesību. Taču ārsts to neapstiprināja.
Par sevi es vispār nedomāju. Vīra vajadzības bija galvenās. Gāju uz tirgu un lūkoju, ko viņam nopirkt, kas garšo, kas iepriecinās. Pēc tam iegādājos meitai vajadzīgo. Ja palika laiks un nauda, paķēru arī kaut ko sev.
Pūlējos viņam izdabāt it visā, domāju – ja to un to izdarīšu, varbūt viņš nepiedzersies.
Reiz vīrs neaizvēra vārtiņus, suns izskrēja no sētas un metās virsū kaimiņu šunelim, gandrīz sakoda. Vīrs teica: atvainojies kaimiņiem. Tagad noteikti iebilstu, jo suns bija viņa iegādāts un audzināts, turklāt pats taču atstāja vaļā vārtiņus! Taču toreiz, lai arī negribēju, devos pie kaimiņiem un atvainojos.
Vairs negribu dzīvot!
Ļoti bieži uzņēmos viņa rūpes. Kad vīrs zaudēja labu darbu – arī tas bija saistīts ar dzeršanu – žēloju viņu. Ja viņam bija slikti, man arī. Vīrs mocījās paģirās, un es tieši tāpat. Jutos fiziski nelabi.
Man vienmēr šķita, ka varbūt kaut ko daru nepareizi. Ka neesmu pietiekami laba viņam, ka nepietiek sievišķīgas viltības un gudrības visu noregulēt. Tādēļ viņš dzer.
Bija sāpīgi atzīt, ka laulība nav izdevusies. Bet uz ārpusi allaž centos parādīt, ka mums ir laba ģimene.
Tagad zinu iemeslu savām vainām – līdzatkarība, arī neprasme pareizi pārstrādāt savas jūtas sagrāva veselību.
Draudzenes un arī brālis teica: ej prom no viņa, esi izdarījusi visu, ko varēji, bet viņš turpina dzert. Taču man bija bail viņu atlaist – kā dzīvos viens? Bez manis taču pazudīs! Kā es bez viņa?
Jutos nomākta, arvien biežāk mocīja slikta pašsajūta un šaušalīga migrēna. Bieži saaukstējos un ilgi vārguļoju. Nez kādēļ nelīdzēja zāles.
Aizgāju pie ārsta, viņš teica: jums ir iegūta sirdskaite. Vairs neredzēju nekam jēgu. Kādēļ vispār būt šai pasaulē, ja viss ir tik slikti? Labāk nomirt!
Tagad zinu iemeslu savām vainām – līdzatkarība, arī neprasme pareizi pārstrādāt savas jūtas sagrāva veselību.
Ko rāda dvēseles rentgens?
Pagāja ilgs laiks, kamēr sadūšojos aiziet pie psihologa. Darīju to meitas dēļ. Bieži vien sakliedzu uz viņu. Reiz pēc negantas bļaušanas atjēdzos: ko es daru?! Sapratu, ka izlādēju uz meitu savu niknumu un naidu. Viņai tolaik bija tikai divpadsmit gadu. Biju lasījusi, ka depresīvai mātei var izaugt tāds pat bērns. Nobijos. Negribēju, lai arī viņa būtu nelaimīga.
Prātā palikusi vēl kāda epizode. Skolā bija uzdots zīmēt tuviniekus, sarindot pēc svarīguma. Man meita atvēlējusi tikai trešo lomu. Tas šokēja – es taču visu daru viņas labā! Baroju, ģērbju, gādāju! Taču meita acīmredzot skaidri saskatīja, ka vissvarīgākā man ir vīra labsajūta.
Daudzi saka – iet pie psihologa vai psihiatra, to tik ne, tas paredzēts trakajiem. Bet, ja tava dzīve ir kā trakonams, kur citur glābties!?
Psiholoģe nevarēja saprast, kas man kaiš. Ieteica padzert antidepresantus. Kad pastāstīju par vīra dzeršanu, nosūtīja mani pie atkarību speciālistes.
Jaunā daktere uzreiz pateica – vaina ir viņā, jūs neesat ne pie kā vainīga. Rosināja aiziet uz Al–Anon sapulci. Tā ir pašpalīdzības programma alkoholiķu un citu atkarīgo tuviniekiem. Tur satiku sievietes ar tādiem pašiem likteņiem. Alkoholiķu sievas. Narkomānu mammas. Kādai vīrs bija aizrāvies ar azartspēlēm, citai bērns kļuvis atkarīgs no heroīna. Viņu dzīves bija daudz briesmīgākas par manējo. Taču jutu, ka kaut kādā ziņā esam līdzīgas – radniecīgas dvēseles.
Klausoties citu likteņstāstos, ātri saredzēju – viņas taču ir līdzatkarīgas! Kā tā var ciest, kāpēc nerīkojas citādi?! Pēc laika jutu, ka man vajag vēl kādu padomu, sameklēju psihoterapeiti. Sāku apmeklēt grupu. Pēc tam uzsāku individuālu terapiju.
Psihoterapeite vaicāja, ko šobrīd jūtu, bet es nevarēju atbildēt, raustīju plecus. Varbūt esmu nikna?…
Izrādījās, manī ir milzum daudz dusmu un neapmierinātības. Vesels kalns naida! Taču neatļāvos šīs jūtas atklāt, jo svarīgāk bija visai pasaulei rādīt, ka man klājas labi. Biju tērējusi visus savus spēkus, lai tikai spētu saglabāt ārēju mieru, palikt rāmjos, noturēt pareizu feisu. Nekam citam spēka vairs nepietika. Tā dzīvojot, biju sagrāvusi, saplosījusi pati sevi. Psihoterapeite teica, ka drīz vien man sāksies pavisam cita dzīve. Tā arī notika. Vīrs tāpat dzēra. Taču es sāku novelt no sevis šo slogu – ka esmu pie visa vainīga. Mācījos izpaust savas jūtas, gādāt par savām vajadzībām.
Tagad itin visā ir vieglāk. Arī neslimoju tik daudz, jūtos labi. Protams, lai mainītos, vajadzīgs laiks. Līdzatkarība nav tik ātri izskaužama.
Bet tā arī nesadūšojos aiziet no viņa… Klusītēm plaucēju sevī ilūziju, ka visu vēl varēs labot.
Pagājušā vasarā uzzināju, ka vīram ir cita. Izšķīrāmies. Drīz jau būs gads, tomēr reizēm pieķeru sevi – vēl neesmu tikusi no viņa vaļā. Eju pa ielu, lūkojos skatlogos. Piepeši iešaujas prātā – šis džemperis viņam piestāvētu… Man vēl jāmācās būt brīvai no viņa.
Esmu apjautusi, kādēļ tolaik tā rīkojos un jutos. Taču šī sapratne nebūtu iespējama bez palīdzības.
Visvairāk priecājos, ka uzlabojušās attiecības ar meitu. Agrāk apvainojos, ja viņa sakliedza uz mani, skrēju prom. Tagad saprotu, ka viņai pašai ir slikti, tāpēc dusmojas. Agrāk cietām katra savā istabā, tagad apsēžamies un izrunājamies.
Esmu apjautusi, kādēļ tolaik tā rīkojos un jutos. Taču šī sapratne nebūtu iespējama bez palīdzības.
Ja cilvēks cieš avārijā, viņu aizved uz slimnīcu, izpēta savainojumus un tikai pēc tam sāk ārstēt. Dvēsele taču arī tiek ievainota, sāpināta. Tātad būtu jāveic dvēseles diagnostika – cik smagi esi ievainots, kādas tajā ir rētas. Pēc tam jālūdz talkā speciālists, kas palīdz atveseļoties.
Veronikas atziņas * Vecāki bieži vien māca: savs krusts katram jānes. Tās ir pilnīgas aplamības! Parei-zais ceļš ir pamest dzīvesbiedru alkoholiķi. Taču, ja iemācies izprast atkarības un attiecību mehānismu un pats kļūsti citāds, iespējams izmainīt arī attiecības. Es to vairs nespēju. Bija par vēlu. * Līdzatkarīgajam var palīdzēt pašpalīdzības programma atkarīgo tuviniekiem Al-Anon. Tomēr ir vērts doties arī pie psihoterapeita vai psihologa, atkarību speciālista. * Skolā vajadzētu stāstīt ne tikai par atkarību no alkohola vai narkotikām, bet arī par tiem, kuriem nākas dzīvot kopā ar atkarīgo. Uzsvērt, ka līdzatkarība tikpat briesmīgi saposta personību. |
